Velta izrādījās kolēģes pilnīgs pretstats. Skarbajos darba apstākļos norūdījusies sieva pirmspensijas vecumā - gara, stiegraina kā vītols, sirmu matu ērkuli, kuru sedza rakstains lakatiņš.
Sēžot nelielajā, tīrajā virtuvītē pie galda, vēroju, kā viņas sarkanās, vēja apvilktās rokas veikli uzlej karstu ūdeni kaltētām piparmētru lapām lielā māla krūzē. Jāatzlst, ka šī tēja nav no manām mīļākajām, bet likās nepieklājīgi atteikt. Gaisā virmoja nedaudz sastāvējies kotlešu, zāļu tējas un medikamentu aromāts.
Bomis izvilka no azotes tikko blakusveikalā iegādāto vafeļu torti, kuru Veltas kundze ar vāji slēptu prieku sagrieza kraukšķīgos gabalos.
Kad cienasts beidzot bija sarūpēts, pastniece apsēdās mums pretī un sakrustoja brūnās vilnas biksēs tērptās kājas. Šis sievišķis svārkus neatzina.
“Tad jūs ar meitu meklējat Česiku, ja?” Viņa mūs aizdomīgi nopētīja, tik viegli neuzķerdamās uz pasaciņu par cīņubiedra vēstuli. Radniecīgo saišu piedēvēšana gandrīz izkacināja no manis spurdzienu, bet es savaldījos un mīļi uzsmaidīju “tētim”. Ingemāra sejā nepakustējās ne vaibsts, un viņš arī negrasījās norādīt uz kundzītes kļūdu.
“Jā, izbraukājām šoseju šurpu turpu, bet nevaram atrast to meža ceļu. Ainas kundze teica, ka jūs varētu palīdzēt.”
“Nemaz nezināju, ka Česiks dienējis armijā,” pastniece turpināja paust savu neuzticēšanos, tajā pašā laikā gardi iecērtot zobus vafeļu tortē.
“Man godīgi jāsaka, ka pilnīgi pārliecināts arī pats neesmu. Tik vien atstāstu, ko tēvs kādreiz man tika teicis. Paļaujos uz viņa vārdiem,” Ingemārs visu vainu novēla uz aizgājēju. “Un pēdējo vēlēšanos atstāt neizpildītu... Tas nebūtu pareizi.”
“Dodiet man to vēstuli, aizvedīšu.” Velta nedaudz viltīgi piemiedza acis, gaidot mūsu reakciju.
“Domāju, labāk būtu, ja Vjačeslavs par drauga nāvi uzzinātu no manis. Piekrītat?” Bomis sērīgi pielieca galvu un skumīgi pūta karstās piparmētru tējas krūzītē.
Pret šādu argumentu pastniecei nebija ko iebilst, un viņa kapitulēja, acīmredzami atmaigdama. Galu galā - dēls, kas tik ļoti alkst izpildīt tēva pēdējo lūgumu!
“Ziniet, es jau labprāt jūs pati turp aizvestu, bet jāsaka, kā ir, - Vjačeslavs ar Rozi laikam kaut kur aizbraukuši. Māja tukša.”
“Kā tad tā?” Bomis notēloja pārsteigumu.
“Nu nezinu takš! Iepriekš neko nebija teicis, ne minējis. Bet gan pagājušonedēļ, gan šonedēļ vedu viņiem pastu, un nekā - čušš! Kluss un tukšs.”
“Varbūt zināt, kurp viņi devušies?” atļāvos painteresēties. “Nē, pati brīnos! Viņi tādi vientuļnieki, draugu nav, radu nav. Dzīvo paši sev, savā laivā.”
“Laivā?” Ingemārs attapa pabrīnīties, jo, ja reiz nebijām Vjačeslava dzīvesvietu atraduši, tad šāds raksturojums ir neparasts.
“Jā, viņi dzīvo uz ezera, laivu mājā,” Velta pārgāja uz klaču režīmu. “Česikam taču tā sieva, Roze, tā kā traka uz makšķerēšanu. Viņas dēļ tad šie abi arī dzīvoja uz ūdens. Lai gan vecajam zēnam par labu tas nenāk. Cik runājam, tik par kaulu sāpēm sūdzas! Tas viss no mitruma, es jums saku!” “Varbūt tad uz kādu sanatoriju aizbraukuši apārstē-ties?” izteicu minējumu.
“Par kādu naudu?” pastniece atmeta ar roku. “Česikam taču tā pensija necik liela nav! Tagad uz ziemu pasūtījuši no tā krāsainā kataloga riktīgi siltas vilnas čības. Uz nomaksu! Nav jau tās naudiņas, lai visu uzreiz samaksātu. Tās vispār es arī viņiem vedu. Bet, kā nav mājās, tā nav.”
“Nu, bet Rozes pensija? Varbūt sieva grib vīru palutināt?” “Nē, Rozei vispār pensija nenāk,” Velta visgudri pagrozīja galvu.
“Kā tad tā? Viņa vēl par jaunu?”
“Ko jūs! Roze ir krietni vecāka par mani. Un par Česiku, man liekas, arī. Vismaz tā izskatās.”
“Bet kāpēc tad pensija nenāk? Varbūt to iemaksā bankas kontā?” Ingemāram arī šis jautājums šķita interesants.
“Nē, nē. Tie abi ar jaunajām pariktēm uz jūs! Viņiem pat televizora nav!”
“Bet varbūt telefons ir? Varam piezvanīt?” cerīgi iejautājos, lai gan mājiņā netiku redzējusi neko, kas liecinātu par šādu tehnoloģiju pieejamību Krūmu ģimenei.
“Nē, meitiņ, tā viņiem ari nav,” Velta nosodoši pašūpoja galvu. “Lai gan cik reižu esmu teikusi - Česik, nu paņem taču to telefonu uz nomaksu! Abi jūs esat cilvēki gados, nedod Dievs... tfu, tfu, tfu... kaut kas atgadās! Ne ātrajiem varat piezvanīt, ne uz policiju.”
“Kāds vispār pēc dabas Vjačelavs ir kā cilvēks? Es jau zinu tik vien, cik tēvs stāstīja,” Bomis turpināja tincināt. “Liela auguma vīrs, spēcīgs...”
“Kas tad? Česiks?” Velta neticīgi iespurdzās. “Nu, varbūt jaunībā viņš tāds arī bija, nezinu. Bet tad gadi viņu nav saudzējuši. Knapi man līdz plecam, tievs kā kārkls un vārgs kā pelēns. Nebūtu Rozes, kas apdara mājas soli, vecais jau sen būtu zem zemes.”
Uz mirkli iestājās klusums, kurā mēs apsvērām, kādus jautājumus vēl noskaidrot, kamēr Veltas kundzes izziņu dienests nav aizvēries. Šo atelpas mirkli izmantoja pati sirmā kundze.
“No kuras puses tad jūs paši?” viņa pratinoši paliecās uz priekšu.
“No Rīgas.”
“Un tētis?”
Jautājums mani samulsināja uz sekundes simtdaļu, kamēr atcerējos, ka runa ir par manu “it kā mirušo vectēvu”.
“No Cēsīm,” Ingemārs atbildēja bez mazākās aizķeršanās. “Dzimis un bērnu dienas pavadījis Cēsīs, bet tad padomju laikā ceļus plašajā Krievijā būvējis. Atgriežoties Latvijā, palika Rīgā.”
“Nūja! Kā jau daudzi. Un kur tad viņš dienēja? Kur ar Česiku sapazinās?”
“Nu, dienesta laikā jau ari tos ceļus būvēja,” Bomis izvairīgi atbildēja, juzdams, ka auzās iebraukšanas potenciāls palielinās.
“Klau, meitiņ, paskaties, cik pulkstenis!” Ingemārs piepeši iesaucās, norādidams uz laikrādi pie sienas. “Drīz jau tumšs būs, mums laikam jāsāk kustēties, ja gribam vēl šodien Vjačeslavu apciemot.”
“Oi, jā!” Velta piekrītoši pamāja. “Tumsā tā vieta vispār kā vellam pak...”
Viņa pusvārdā aprāvās un vainīgi palūkojās manī. Manas bērniņa austiņas, viņasprāt, nebija piemērotas tādiem vārdiem.
“Brauciet, varbūt šie ir atgriezušie no turienes, kur bija aizkūlušies. Ja ne, tad pabāziet to vēstuli zem loga palodzes, tur tāda paliela šķirba, lietus klāt netiek.”
Izstāstījusi mums jau zināmo ceļu, viņa neieslīga garās atvadās, bet ātri, ātri izvadīja pa durvīm laukā. Laikam jau Ainas kundze gaidīja jaunumus.
Lēnām ripinot atpakaļ uz Rīgas pusi, ar Ingemāru pārspriedām redzēto un dzirdēto.
“Tagad varu tev pateikt, uz ko mani vedināja laivu mājā redzētais,” viņš pirmais iesāka. “Māja bija ļoti kārtīga. Tik kārtīga, kā to atstātu saimniece, kas zinātu, ka dodas prom un ka sveši nāks iekšā. lā, lai nebūtu jākaunas.”
“Bet nekas neliecināja, ka viņa būtu aizceļojusi - drēbes uz vietas, somas it kā arī.”
“Piekrītu, bet mēs nezinām, kurp un uz cik ilgu laiku Roze devusies. Lai vai kā - tas ir labprātīgi un brīvprātīgi, ne piespiedu kārtā. Atceries, pat ledusskapis bija iztukšots, lai nekas nesasmirdētu, bet uz palodzes kaltēti ziedi - tiem nav ūdens jāmaina!”
“Labi, jautājums par mājas kārtību skaidrs. Bet kāpēc gribēji zināt, vai kāds to novēro, pieskata?”
“Apstaigājot ezera krastus, nemanīju nekādus pēdu nospiedumus. Arī vietā, ko tev rādīju, mājas aklajā punktā - neviens tur nebija uzturējies.”