“Un?”
“Bija jāpārliecinās, vai nezaudēju iemaņas. Ja kāds no taviem draugiem māju novērotu, tad pēdām bija jābūt un man tās bija jāatrod.”
“Bet tu arī to sajuti, vai ne?” Nemācēju ietērpt vārdos neomulīgo sajūtu, kas pārņēma laivu mājas tuvumā.
“It kā kāds pār plecu skatītos?” Ingemārs nosmējās klusus smieklus. “Jā, kas ir, tas ir. Bet varbūt tas ir tikai mežs.” “Varbūt,” domīgi novilku, pilnībā viņam nepiekrītot. Pie ezera kāds vai kaut kas bija.
“Zini, kas vēl mani ieintriģēja?” Bomis nemierīgi pa-bungoja pa stūri. “Punkts a - kāpēc vilki tik svarīga papīra glabāšanu uztic fiziski vārgam večukam? Vai ir kas tāds, ko mēs par Vjačeslavu nezinām, bet kas ir būtiski šai lietai?” Šeit man bija jāpiekrīt par visiem simt punktiem. Pagaidām vilkaču rīcībā nespēju saskatīt loģiku. Bet varbūt Ingemāram taisnība - vecajam Česikam piemita kādas īpašas spējas, ar kuru palīdzību viņš gādāja par kartes drošību?
“Punkts b," Bomis turpināja, vizualizējot jautājumu secību ar pirkstu pieliekšanu. “Punkts b - kāpēc Roze nesaņem pensiju? Latvijā visi pensijas vecuma cilvēki saņem pensiju, kaut vai minimālo.”
Grasījos jau paraustīt plecus, lai paustu neizpratni, bet tad mani piemeklēja kāda ideja.
“Cilvēki - jā,” pagriezos krēslā, lai uzlūkotu Misteru Properu un pārliecinātu viņu, ka mans sakāmais nav joks. “Bet ja nu Roze nav cilvēks?”
Uz mirkli mašīnas salonā iestājās tāds klusums, par kādu mēdz teikt, ka to var griezt ar nazi.
Bažīgi lūkojos šoferi, cenšoties no viņa sejas izteiksmes nolasīt, kādas domas un reakcijas raisa mans paziņojums. Veltīgi - Bomis palika nemainīgs.
“Kas tad?” viņš pēc krietna brīža ierunājās. Bez ironijas, izsmiekla, dusmām vai neticības. Gluži vēsi un lietišķi. “Kas tad viņa varētu būt, ja ne cilvēks? Pastniece viņu ir redzējusi, bet neko neminēja, ka Roze izskatītos kaut kā citādi.” “Tas jau nav obligāti!” atviegloti iesaucos. “Esmu redzējusi būtnes - nu labi, būtni -, kas izskatījās gluži cilvēcīga, bet i ne tuvu nebija tāda!”
Ar to es domāju ūdens garu undīni, kas savaldzināja Hariju un pierunāja iesaistīties sazvērestībā pret iepriekšējo vilkaču barvedi Uldi Erdbergu. Undīne izskatījās kā skaista, kaila sieviete. Varbūt pat pārāk skaista un pārāk sievišķīga.
“Kā mēs to varam noskaidrot? Vai Rego varētu zināt?” Bomim jaunā ideja šķita pilnīgi pieņemama. Vismaz ārēji tā izskatījās.
“Varētu. Domāju, ka vajadzētu. Galu galā Vjačeslavs bija viņa bara loceklis.”
“Skaidrs,” Bomis pamāja. “Tad braucam aprunāties ar Rego. Mums ir pāris jautājumu, ko noskaidrot.”
“Jauki, bet vai mēs varam pirms tam kaut kur piestāt un paēst? Ar vafeļu torti vien man ir par maz,” atzinos bez kauna, jo kurkstošais vēders jau to bija izdarījis pirms manis.
10
Būtu zinājusi, cik gara un nogurdinoša izvērtīsies diena, ņemtu lielo porciju ar karbonādi un pilnu zupas šķīvi. Turklāt Bomja kungs laipni pieteicās izmaksāt, jo viņam taču esot jāpabaro “meitiņa”. Varēja manīt, ka šādas radniecības piedē-vēšana Bomim īpaši neglaimo, jo tā nepārprotami norādīja uz mūsu vecuma starpību. Vai - vienkāršāk sakot - viņš izskatījās pietiekami vecs, lai viņam būtu pieaugusi meita. Mani gan tas uztrauca mazāk, jo, lūkojoties no mana skatpunkta - esmu pietiekami jauna, lai man būtu tāds izskatīgs tētis.
Pēc pusdienām ceļmalas krodziņā (kas izrādījās krietni vien jaukāks, nekā noskrandusī izkārtne reklamēja) es piezvanīju Rego, lai izstāstītu šodienas atklājumus un pārdomas, kā arī pabrīdinātu, ka ir pāris apspriežamu jautājumu.
Vienojāmies vēlāk vakarā tikties un aprunāties klātienē. Kā par brīnumu, Rego pat nebija iebildumu pret Ingemāra klātbūtni. Tas krietni atviegloja manu sirdi.
Toties to atkal apkrāva Bomis.
“Nu ko, braucam papļāpāt ar to manu cilvēciņu,” viņš paziņoja, tiklīdz iesēdāmies mašīnā.
“Gribu mājās,” žēlīgi novilku, klusā cerībā dāvājot izteiksmīgu kaķīša skatienu.
“Protams, tā nav mana darīšana, bet, cik sapratu, mums nav daudz laika,” Bomis it kā vienaldzīgi noteica. “Tu vari
braukt mājās gulēt. Vai ari tu vari palīdzēt pati sev tikt laukā no sūdiem, kuros esi iekūlusies. Vakar es teiktu, ka šeit nav ko iespringt. Bet šodien... viens līķis, viena pazudusi kundzīte, divi zagti artefakti un, ja pareizi saprotu, nāves draudi. Mierīgi nepagulēsi.”
Dusmīgi sacirtu zobus un iedūru zodu krūtis. Viņam bija sasodīta taisnība: šis nebija īstais bridis vāļāties uz dīvāna. It īpaši, ja manas aizdomas par Rozes patieso dabu izrādīsies pamatotas. Jau pirms tam biju redzējusi, uz ko ir spējīga šī sabiedrības paranormālā daļa. Meli, slepkavība, izlikšanās - tas bija pilnībā pieņemami.
“Labi,” padevos liktenim. “Tikai man ļoti nāk miegs. Vai neiebilsti, ja aizlīdīšu uz aizmugurējo sēdekli nosnausties?”
Bija pienācis mans ikdienas diendusas laiks, un plaksti likās kā ar svinu pielieti. Ar pūlēm un gribasspēku atturēju tos no salipšanas kopā.
Bomis savādi palūkojās uz mani, bet neko neteica, vien piedāvāja jaku pagalvim.
Man īstas vajadzības pēc tās nebija, jo lielā, piebāztā soma kalpoja kā lielisks spilvens.
Mana rokasbagāža vienmēr pēc tādas arī izskatījās. Kas tajā ķeselē atradās, man nebija ne mazākās nojausmas, bet biju simtprocentīgi pārliecināta, ka tās visas ir noderīgas un vajadzīgas lietas.
Pamodos, vien iebraucot Rīgā, kad automašīna strauji nobremzēja kādā krustojumā un Bomis klusām pie sevis lamājās necenzētiem vārdiem. Vēl mirkli gulēju pustumsā, ļaujot sev pilnībā atmiegoties un cenšoties izgaiņāt redzētā sapņa mieles. Nespēju atcerēties, par ko tas bija. Vien pēc-garša bija nejauka.
“Vai labi gulēji?” pamanījis kustību manā rajonā, Bomis laipni apvaicājās.
“Nevaru sūdzēties.” Jutos nedaudz stīva pēc ielocīšanās uz šaurā sēdekļa.
“Tu krāci un ķiukstēji,” viņš tikko dzirdami noķiķinājās. “Vai tev vienmēr ir tik dziļš miegs? Mums garām pabrauca ātrie un ugunsdzēsēji, bet tu pat nesakustējies.”
“Grūti spriest,” nedaudz nīgri attraucu. “Tu esi pirmais, ar ko esmu gulējusi kopš...”
Aprāvos pusvārdā. Atcerējos, ka vēl neesmu Bomim neko par sevi stāstījusi, un arī šis nešķita piemērots brīdis.
“Kopš...?” viņš gaidīja turpinājumu.
“Kopš vasaras sākumā izšķīros ar draugu,” sniedzu oficiālo versiju, kas turklāt nebija meli. Vien puspatiesība.
“Kur mēs esam?” miegaini blenzu caur sānu logu, cenšoties noorientēties.
“Netālu no manām mājām.”
Bomja paskaidrojums palīdzēja atpazīt Rīgas ielas. Mēs patiesi bijām tuvu viņa miteklim, lēnām virzoties pa Čaka ielu cauri neizbēgamajam sastrēgumam.
“Kur mēs braucam?”
Jautājumu vakars nebija beidzies. Strauji nobremzējis pie luksofora sarkanās gaismas un veltījis tai klusu lamuvārdu straumi, Ingemārs pār plecu palūrēja uz mani.
“Jāsatiek mans informators. Viņam ir antikvariāts pie Ziedoņdārza.”
“Ko tu gribi uzzināt?”
“Iedomājos pārbaudīt otru versiju. Varbūt karte ir nozagta nevis saistības ar vilkiem, bet gan antikvārās vērtības dēļ. Varbūt kāds ir interesējies, meklējis tieši šādas senlaiku kartes. Varbūt kāds ir mēģinājis tādu pārdot?”
Ziedoņdārzs, būdams viens no elegantākajiem Rīgas parkiem, vasarā un dienas laikā bija iecienīta jauno māmiņu pastaigu vieta. Bērnu spēļlaukums vienmēr pilns ar čalojošiem mazuļiem.