“Ko tu viņam izdarīji?” Turpinādams mani bakstīt, Bomis kāpās virsū, sliedamies virs manis kā saniknota klints. “Vienu brīdi tas maita klusē kā partizāns, bet nākamajā jau dzied kā lakstīgala. Pie velna! Netaisi no manis muļķi! Kas tu esi?”
“Leonīda Fēliksa...” sāku atbildēt uz aktuālāko, tātad pēdējo jautājumu, vienlaikus metot bailīgu skatienu pār plecu un meklējot bēgšanas iespējas.
“Mums bija noruna!” Bomis izgrūda caur zobiem, pieliecies gluži tuvu un pūzdams karstu dvašu man sejā. Es nevilšus saviebos. Cigaretes elpa ir cigaretes elpa.
“Leo!” viņš nosēcās, nofiksēdams savu bālo, ūdeņaino skatienu, neļaujot man pat pakustēties.
Man prātā nāca tikai necenzēti lamuvārdi, tomēr šis laikam nebija īstais brīdis sākt mētāties ar tiem.
“Tu teici, ka neesi viena no viņiem,” Bomis presēja mani kā lielizmēra gludeklis. “Kas, pie velna, tu esi?”
“Sasodīts, sasodīts, sasodīts,” tagad bija mana kārta dvest un sēkt. “Kaķis es esmu, kaķis!”
Mana atzīšanās palika karājamies gaisā starp mums -gluži vai redzama, sataustāma. Jau atkal Bomja platajā sejā nepakustējās ne vaibsts, vien uz augstās pieres parādījās dažas papildu krunkas.
“Paskaidro,” bezierunu tonī atskanēja pieprasījums. “Vilkači pilnmēness naktīs pārvēršas par vilkiem, bet es - par kaķi.” Skaidrojums izklausījās kā pa taisno nācis no trakomājas.
“Nu, un kāpēc tad Miška gandrīz bikses pietaisīja, kad tu viņam roku uzliki?” Bomis izslējās taisni, un pirmo reizi viņa sejā pamanīju neticību. “Kaķis, parasts mājas kaķis, nevis kaut kāds tīģeris?”
“Jā, pasaki vēl - miskastnieks!” uzmetu lūpu. “Nē, man ir šķirne. Zinātāji saka: esmu Burmas kaķis. Bet Mihails Gri-zuns arī ir divdabis. Kaut kas no grauzējiem, laikam žurka. Tāpēc ari tā nobijās.”
“Kā tu zini, ka viņš ir žurka?”
“Nu, divdabis viņš ir pavisam noteikti,” sāku atgūt dūšu un pašcieņu. “Atceries, viņš stāstīja, ka ar Vjačeslavu kopā bērnunamā auguši un ka jāturas kopā un savējie jāatbalsta. Ar savējiem viņš bija domājis divdabjus. Bet par sugu... Tur nevaru būt tik pārliecināta. Pareizi jau Miša teica - esmu jauniņā, vēl nemāku noteikt, bet pēc visām pazīmēm un smakas... es teiktu, žurka vai pele.”
Bomis domīgi aizgriezās, paslēpjot seju ielas lampas mestās gaismas ēnā. Ļāvu viņam apdomāt, sagremot dzirdēto.
“Kāp mašīnā.” Viņš nopīkstināja auto signalizāciju. “Drīz jau būs septiņi. Brauksim aprunāties ar tavu Zvēru.”
Tikšanās ar Zvēru, kurš absolūti nebija mans, bija norunāta pie Bomja mājās. Grasījāmies apspriest nopietnas tēmas, izrunāt svarīgas lietas, kuras kafejnīcā, daudzām ausīm apkārt esot, nebija īsti labi cilāt. Bomja pažobele varēja nodrošināt nepieciešamo slepenības līmeni.
Kāpjot augšup pa kāpnēm, paudu Ingemāram izbrīnu par daudzajiem tukšajiem dzīvokļiem.
“Jā, ļoti ērti, ja nav citu kaimiņu. Neviens netrokšņo, neokšķerējas.”
“Bet vai mājas īpašniekam tas ir ērti? Sešstāvu nams gandrīz pašā Rīgas centrā stāv tukšs.”
“Mājas īpašniekam iebildumu nav,” Bomis nosmējās, slēdzot vaļā dzīvokļa durvis. “Nams pieder man. Un man patīk klusums.”
Pārsteigumā apstājos uz pēdējā pakāpiena un neticīgi nolūkojos viņā. Acīmredzot problēmu risināšana bija pietiekami ienesīgs bizness, ja varēja atļauties tādu greznību kā vienam pašam dzīvot daudzdzīvokļu namā. Es gan būtu tādā gadījumā izvēlējusies kādu zemāku stāvu. Sestais bija krietni par augstu. It īpaši augstpapēžu zābakos. Lai gan pieļauju, ka Bomim šāda problēma bija sveša.
Rego kavēja, un es izmantoju brīdi, lai Bomja datorā pārbaudītu savu e-pastu. Gan darba, gan privāto. Mans jaunais, patiesībā vecais, mobilais telefons šādu greznību nepieļāva. Aģentūras pastkastē bija vien dažas vēstules no tipogrāfijas, profesionālo tīrītāju mārketinga menedžera lūgums precizēt projekta detaļas un ielūgums uz kādu semināru, kura nosaukums (Garīgās izaugsmes ceļa meklējums reklāmas tirgus apstākļos) jau vien lika saprast, ka apmeklēt to nav vērts. Privātās pastkastes saturs bija krietni vien interesantāks. Elīnas un Mārdžas sarakste par plānoto meiteņu randiņu nākamās nedēļas mazajā piektdienā (tātad trešdienā), ielūgums uz Andeli Mandeli un vēstule no mistera Toma Heksa. Pēdējo vēl nevēru vaļā, jo no šodienas pārdzīvojumiem un sasprindzinājumiem biju iedzīvojusies pamatīgās galvassāpēs, kuras konkrētā vēstule diez vai kliedētu. Drīzāk gan otrādi.
Jutos nogurusi, netīra un ilgojos pēc kārtīgas zobu tīrīšanas. Cerības, ka saruna ar Rego būs īsa, bija gluži niecīgas. Līdz ar to niecīgas bija arī manas iespējas tikt mājās, karstā dušā ar zobusuku rokā.
“Tu izskaties sanīkusi,” Bomis konstatēja acīmredzamo. “Jā,” grūti ko tādu noliegt. “Varbūt tev ir kāda pretsāpju tablete? Galva vai plīst pušu.”
“Līdzēt nevarēšu,” viņš paraustīja plecus. “Nav. Es tādas nelietoju.”
“Nekad?”
“Nekad.”
“Tev nekad nekas nesāp?” Mani vienmēr pārsteidza cilvēki, kuriem zāļu skapītī nav pat vienkāršākā citramona. “Nē, man nesāp, un es neslimoju.”
Mačo paliek mačo, pie sevis nopurpināju un iespiedu dunošo galvu plaukstās.
“Tagad tikai karsta duša līdzētu,” žēli novilku. “Varbūt es žigli aizskriešu līdz mājām? Nomazgāšos, pārģērbšos un pēc stundiņas būšu atpakaļ? Jūs tikmēr ar Rego parunājiet bez manis?”
“Nē, tu nekur neiesi,” Bomis bija nepielūdzams. “Zinu jūsu sugu. Bez tavas klātbūtnes viņš droši vien ne pušplēsta vārda nebildīs. Ja gribi, ej dušā te. Iedošu tev tīrus dvieļus.” Šausmās izbolīju acis un uzreiz to nožēloju. Likās, ka pieri caururbj divi īleni. Tagad jau ari citramons būtu bezspēcīgs.
“Labi,” ar smagu nopūtu padevos liktenim. “Dod tos dvieļus. Varbūt tev atradīsies ari kāda no iesaiņojuma neizņemta zobusuka?”
Izpelnījos savādu, aizdomīgu skatienu, bet bija vērts pajautāt, jo jau pēc mirkļa stāvēju plašā vannasistabā, ar dvieļu kaudzi un pieminēto suku rokās. Iekārtojums nedaudz atšķīrās no tā, ko biju domājusi ieraudzīt. Silti zemes toņi, olīvzaļas sienas flīzes, tīkkoka grīdas dēļi, aiz matēta stikla - liels dušas nodalījums ar jaucēj krānu no vismaz divi tūkstoši piecdesmitā gada. Ja ne no vēl tālākas nākotnes.
Divreiz pārbaudījusi, vai durvis ir aizslēgtas (nevēlējos sagādāt mums abiem neveiklus mirkļus, gadījumā ja namatēvam aizmirstos, ka vannasistaba jau ir aizņemta), novilku drēbes, pakāru tās uz misiņa pakaramajiem un, bruņojusies ar zobusuku, ieniru augstāko tehnoloģiju mazgājamā aparātā. Par laimi, krāns izrādījās pietiekami vienkārši lietojams, un jau pēc mirkļa baudīju karsta ūdens šaltis.
Beidzot man bija laiks pārdomāt pēdējo dienu notikumus. Vēl vakar priecājos par atjautīgo lēmumu piesaistīt Bomi, taču tagad mani sāka mākt šaubas.
Biju cerējusi klusu pasēdēt maliņā, nebāzt degunu laukā no savas alas un pavērot, kā viss atrisinās bez manis. Bet jau šodiena pierādīja, cik ļoti kļūdos. Lai gan it nemaz nealku atgriezties laivu mājā, tomēr nācās to apmeklēt atkal un atkal. Ar katru reizi nelāgās sajūtas tās tuvumā tikai pieņēmās spēkā. Varbūt tās bija manas iedomas, bet likās, ka arī mačo Bomis tur nejutās īsti savā ādā. Nejaukā saķeršanās ar žurkveidīgo antikvāru tikai vairoja šaubu smagumu. Šī epizode piespieda atklāt patiesību par sevi gluži svešam cilvēkam. Nebiju vēl īsti izlēmusi, vai varu uzticēties Ingemāram Bomim. Elīna par viņu bija atsaukusies ļoti glaimojoši. Uzticams, māk turēt mēli aiz zobiem, ar labiem sakariem dažādās aprindās (arī ne īpaši legālās). Cilvēks ar nestandarta pieeju grūti risināmām situācijām. Viņa gan negribēja atklāt sīkākas detaļas, tomēr teica, ka viņš reiz esot pat palīdzējis kādā cilvēka nolaupīšanas lietā, kur policija bijusi bezspēcīga. Divdesmit četras stundas pēc darba uzsākšanas Bomis esot atgādājis ķīlnieku sveiku un veselu. Bet par nolaupītājiem neviens neko vairs neesot dzirdējis.