Varbūt viņi emigrējuši uz Angliju strādāt celtniecībā. Atlika vien cerēt.
Katrā ziņā viņa reakcija uz manu atklātību bija pietiekami neitrāla. Vai nu Bomis nenoticēja, vai ari jau iepriekš bija saskāries ar divdabjiem, tikai tagad negribēja stāstīt. Viņš vispār par sevi neko daudz neatklāja. Šodien mēs pavadījām kopā gandrīz veselu dienu, un neko vairāk par viņu man nebija izdevies uzzināt. Pa ceļam uz Vjačeslava mājām Bomis strupi un aprauti atbildēja uz jautājumiem, kas viņam šķita pieņemami. Piemēram, uzzināju, ka monstrozais auto pārtika no dīzeļa un ka mūziku viņš neklausās, lai ar fona troksni nepiesārņotu smadzenes. Bet, tiklīdz taujāšana iegāja aizliegtajā zonā - ar kādām problēmām viņš parasti nodarbojas, vai ir bijis precējies un kur mēdz pavadīt atvaļinājumu par atbildi skanēja klusums. Bomis pat nepapūlējās atbildēt ar izvairīgām standarta frāzēm. Arī pieklājīga papļāpāšana par laiku, politiku vai dzeltenās preses jaunumiem viņam nešķita pieņemama. Viņa nostāja bija skaidra - Bomis ieradies strādāt, nevis mēli kulstīt. Un to pašu viņš sagaidīja ari no manis. Puspatiesības, meli, noklusēšana - par to jāaizmirst, ja vēlos saņemt palīdzību. Droši vien viņam taisnība. Tikai tas mani darīja bažīgu, domājot par gaidāmo Zvēra un Bomja tikšanos. Eksplozīvs maisījums. Zvērs bija noklusēšanas meistars. Ka tik nedabū ar bomi pa galvu!
Nejaušā vārdu spēle lika iespurgties un aptašķīt ar zobu pastas putām ideāli tīro dušas kabīnes stiklu. Ar roku ātri noslaucīju nozieguma pēdas, bet tad šausmās ieraudzīju, ka esmu pamanījusies apšļakstīt ari pašu augšējo malu, līdz kurai mana ķepiņa nemaz nesniedzās. Noķeksējusi dušas klausuli no statīva, centos virzīt strūklu augšup, ar otru roku meklējot balstu pret stiklu. Par brīdinājumu atskanēja kluss klikšķis, un jau nākamajā mirklī es izkritu cauri atvērtajām durvīm, pa ceļam piešļakstot ar ūdeni pusi pasaules. Ātri atguvusies no negaidītā pavērsiena, aizgriezu krānu un novērtēju nodarīto skādi. Ar apgalvojumu par pusi pasaules biju pasteigusies. Nebija i ne tuvu. Tikai manas uz āķīšiem sakārtās drēbes bija cietušas.
Nosusinājusies ar dvieli un satinusies tajā, sāku apsvērt iespējamos risinājumus. Lai arī dvielis bija liels un sedza mani no krūtīm līdz pat ceļgaliem, šis nebija piemērots apģērbs, kurā pārspriest dzīvības un nāves jautājumus ar diviem neganti noskaņotiem vīriešiem. Nojautu, ka to varētu uztvert kā provokāciju. Bet vilkt slapjos apģērba gabalus mugurā ari negribējās. Džinsa biksēm pietika ar vienu neapdomīgu reizi, tās ekspluatējot mitrā stāvoklī, lai apģērba gabals neatgriezeniski zaudētu formu. Šādi riskēt nevarēju. Tie bija vieni no maniem labākajiem džinsiem! Pirkti par asins naudu (ar zobiem un nagiem izcīnītu prēmiju). Ari džemperis izskatījās pēc slapja plīša lācīša un bija lietošanai nederīgs. Šobrīd situāciju vēl varēja glābt fēns, bet, ņemot vērā namatēva frizūras īpatnības, nedomāju, ka tāds te atrastos. Pirms paspēju krist izmisuma akā, manā redzes perifērijā pazibēja pie sienas piemontēts elektriskais sildītājs. Iedarbinājusi to uz maksimālo jaudu, uzkabināju drēbes un piesēdu uz tualetes poda vāka pagaidīt. Biju apņēmusies sēdēt, cik ilgi būs nepieciešams. Un tad dzīvē apstiprinājās, ka cilvēks domā, bet Dievs dara. Pie vannas-istabas durvīm atskanēja pārliecinoši klauvējieni.
“Zvēra kungs ir ieradies,” Bomis paziņoja. “Kad tu mums pievienosies?”
“Drīz,” samelojos. Drēbes bija tikko sākušas sadarbību ar sildītāju.
“Ko nozīmē - drīz? Tu tur esi jau pusstundu.”
Izrādās, viņš pat bija uzņēmis laiku. Varbūt arī nolasījis ūdens skaitītāja rādījumus?
“Leo, beidz ākstīties,” Bomis kļuva nepacietīgs. “Nāc laukā! Mēs tevi gaidām.”
Zinot, ka abi džentlmeņi apveltīti ar divgadnieka pacietību, sapratu, ka mans sēdēšanas laiks ir beidzies. Partizānam jālien laukā no ierakumiem. Veltījusi krāšņus epitetus savām veiklajām rociņām, sāku lūkoties apkārt pēc kāda risinājuma. Un tur tas karājās! Gari tumšsarkana velveta rītasvārki ar zeltu apdarinātām piedurknēm un atlocēm. Izrādījās, ka Bomis ir komforta mīļotājs! īsti laikā! Nedaudz sūkstīdamās, uzvilku slapjo apakšveļu un pa virsu tai -biezo halātu. Beidzot Fortūna bija manā pusē. Jaunais ietērps nosedza mani līdz pat papēžiem un gandrīz divreiz aplocījās ap augumu. Cieši savilkusi jostu, lai, nedod Dievs, kaut kas kaut kur nepaspruktu, lepni paceltu galvu devos laukā no sava grēka kambara.
Nezinu, vai tie abi izskatītos mazāk šokēti, ja manā vietā durvīs parādītos kāds sen izmiris zaurs. Katrā ziņā man veltītie skatieni bija neticības un šausmu pilni. No tā atlika secināt, ka viņi savu mūžu nav redzējuši sievieti halātā.
Pašcieņas pilna, cēla kā Anglijas karaliene es slīdēju pretī sagaidītāju grupai un augstsirdīgi nolēmu sniegt paskaidrojumu.
“Man sanāca neliela avārija ar dušu.” Tas bija veltīts Bomim.
“Avārija?” viņš pārjautāja un pameta bailīgu skatienu vannasistabas virzienā.
“Jā, es nejauši izmērcēju savas drēbes. Tās tagad žūst uz sildītāja. Tāpēc nācās aizņemties tavus ritasvārkus.
Ceru, tev nav iebildumu?” Mans skaidrojums tika uzņemts ar akmenscietu sejas izteiksmi. Vienīgi Rego lūkojās mani nedaudz neticīgi.
“Sveiks!” draudzīgi uzsmaidīju viņam, bet par atbildi saņēmu vien drūmu skatienu.
“Tev kājas nesalst?” Bomis norādīja uz manām kailajām pēdām.
“Salst,” godīgi atzinos. “Bet šķiet, ka pie šī tērpa mani zābaki īsti nepiestāv.”
Pirmo reizi pa šodienu Ingemārs iesmējās īsus, klusus smieklus.
“Es atnesīšu zeķes,” viņš neticībā nogrozīja galvu un nozuda aiz kārtējā grāmatplaukta, kas droši vien aizsedza ieeju guļamistabā.
Mēs ar Rego palikām viesistabā divatā.
“Leonīda,” viņš brīdinoši iesāka.
“Nopietni, Rego,” ar žestu apklusināju viņu. “Tas bija negadījums. Un es neesmu maza meitene, kurai var lasīt lekcijas par dāmas cienīgu uzvedību.”
“Skaties pati,” viņš nikni paraustīja plecus, un manai lētticīgajai dvēselei uz īsu mirkli likās, ka tēma ir slēgta.
“Es tavā vietā uzmanītos. Ko tu vispār zini par šo cilvēku?”
Tas bija pārsteigums! Rego izrādīja interesi par manu lēmumu saprātīgumu. Lai arī nepareizi argumentēta interese, tomēr tā bija interese.
“Ja tu būtu manā vietā, ticu, tev nebūtu problēmu te defilēt apakšbiksēs vai sēdēt slapjos džinsos. Taču mana izvēle vilkt halātu ir neapšaubāmi labāka.” Ciešāk sakārtoju pieminētā apģērba gabala apkakli. “Bet, ja runa ir par manu informētību, tad tur nāksies piekrist - es neko daudz nezinu. Bet vismaz viņš ir gatavs palīdzēt, nevis tikai ieteikt migrēt prom no Latvijas.”
Rego jau vēra muti, lai kaut ko iebilstu, bet atgriezās Bomis ar biezām vilnas zeķēm.
“Domāju, ka izmēram šobrīd nav nozīmes,” viņš nosmīkņāja.
Negribot nācās piekrist. Lai ari zeķes sniedzās man gandrīz līdz ceļiem, šobrīd nevarēju atļauties raukt degunu.
“Ejam uz virtuvi,” Bomis vedināja. “Rego, ko dzersi -tēju, kafiju, ko stiprāku? Tev, Leo, laikam pienu, ja?”