“Jā,” apmierināta atsaucos, priecājoties, ka Bomis jau atkal uzminējis manu izvēli. Tas izsauca neapmierinātu Rego nopūtu. Viņš bija tik aizspriedumains!
Iekārtojušies pie virtuves galda, malkodami Ingemāra sarūpētos dzērienus (Rego bija nosliecies par labu kafijai, bet pats Bomis izvēlējās glāzi viskija), mēs atstāstījām Zvēram šodienas notikumus un iegūto jauno informāciju. Tā kā abi vīrieši bija paspējuši iepazīties, kamēr es cīnījos ar dušas fiasko, tagad nebija nekādas uzmanīgas laipošanas un taustīšanās. Bomis izteicās īsi un konkrēti, Rego atbildēja ar tādas pašas kvalitātes rūcieniem.
“Ko tu iesaki darīt tālāk?” Zvērs vērsās pie problēmu risinātāja. Arī mani šis jautājums interesēja ļoti savtīgā nolūkā. No sirds cerēju, ka turpmākās darbības neparedzēja manu līdzdalību.
“Punkts a,” Ingemārs demonstrēja uz pirkstiem. “Jāievāc informācija par Vjačeslava sievu Rozi. Pagaidām viņas loma visā šajā lietā man nav skaidra. Tikpat labi viņa var būt jau mirusi. Bet varbūt tā kundzīte ir iesaistīta.”
Mums ar Rego nebija, ko piebilst, jo nojautām, ka turpinājums sekos. Uz to vedināja sāktā uzskaite.
“Punkts b...”
Mēs nekļūdījāmies!
“Gribu pārbaudīt versiju, ka šis ir pasūtījuma darbs.” “Kā tu to domā?” man nebija skaidrs.
“Ir daži profesionāli zagļi, kas sagādās tev visu. Parādi ar pirkstu, un rīt jau tas tev būs uz galda. Protams, par attiecīgu samaksu,” Bomis zīmīgi palūkojās. “Tādā gadījumā var noskaidrot pasūtītāju.”
“Kas tevi vedina domāt, ka zagļi ir profesionāļi?” painteresējos. Kā zināms, ziņkārība ir kaķu izteiktākā īpašība.
“Pēdas,” viņš pakratīja pirkstu. “Vai drīzāk to trūkums. Viss ir nostrādāts pārāk tīri. Tas var liecināt par divām lietām. Pirmkārt, noziegumam ir līdzdalībnieks - kāds no iekšienes, pietuvināta persona. Otrkārt, pasūtījums profiņiem."
“Un kurš tad būtu tā pietuvinātā persona? Kāds no bara?” Man šausmās iepletās acis.
“Nē, tas nav iespējams,” Rego iejaucās, pirms Bomis paspēja turpināt domu. “Neviens no bara nekad neatļautos kaut ko tādu.”
“Lūk!” Bomis uzvaroši pabakstīja Rego virzienā ar pirkstu. “Tas noved mūs pie nākamā jautājuma. Ja pareizi saprotu, tā karte ir ārkārtīgi svarīga jūsu... organizācijai. Kāpēc tādu īpašu štelli uzticēt vecam sakārnim, kurš knapi velk kājas? Kas tur par āķi?”
Pauze Bomja jautājumā nepaslīdēja garām nepamanīta. Viņam vēl joprojām bija grūtības saukt lietas īstajos vārdos. To varēja saprast. Ikvienam loģiski domājošam indivīdam tādas būtu.
“Karte nonāk glabāšanā pie vecākā bara biedra, kas arī visilgāk ir bijis barā,” Rego uzsvēra vārdu, no kura Bomis pirms tam bija cītīgi izvairījies. “Saskaņā ar Svētās Romas
Dieva suņu principāta 1613. gadā izdoto kārtības rulli indivīds, kas apdraud sava vai sveša bara karti - īpašumtiesību apliecinošu dokumentu tiek sodīts kā nodevējs.”
“Kā soda nodevējus?” es painteresējos.
“Ar izraidīšanu,” viņš stingi pavērās manī.
“Nu, tas nav tik ļauni,” paraustīju plecus. Ja nu vienīgi izraidītais bija liels sabiedrības un tusiņu cienītājs... bet citādi es nekādu lielu trūkumu nespēju tādā sodā saskatīt.
“Bez bara aizsardzības,” Rego uz mirkli aizdomājās, “tu esi pakaļā.”
Tik skarbus vārdus no viņa mutes nebiju gaidījusi!
“Jebkuram ir tiesības paņemt tavu mantu vai dzīvību. Nesodīti.” Viņš drūmi lūkojās galdā.
“Bet policija? Oficiālās iestādes? Vai tad viņu pienākums nav aizsargāt nodokļu maksātājus?” manī iedegās taisnīgas dusmas.
“Mēs esam visur,” nepacēlis skatienu, Rego paskaidroja.
“Bet... Bet kā tad ar tiem, kam nav bara? Kā, piemēram, veikalnieks - žurķis, ko šodien satikām?” Pamazām sāku aptvert situācijas nopietnību.
“Mazākuma sugu tiesības it kā ir atrunātas, ir tāda starptautiska vienošanās... Tomēr daudzi bari to neatzīst, līdz ar to ir valstis, kurās svešsudzniekiem klājas ļoti grūti. Pie mums situācija ir krietni civilizētāka. Tai žurkai nav par ko uztraukties.”
“Atšķirībā no manis...” pār mani nāca atklāsme. Un ne no tām jaukākajām. Ja principāts uzskata, ka esmu apdraudējusi bara karti - pie tam divu baru kartes! -, man draud izraidīšana... Sasodīts! Spējš baiļu vilnis pāršalca mani, padarot aukstu un nejutīgu. Rīkle sažņaudzās, un kārtējā klepus lēkme piespieda cīnīties par tiesībām elpot. Tomēr nekādi neizdevās papildināt plaušas ar saldo gaisu. Kā caur miglu manīju, ka Rego pielec kājās un paspēj mani noķert, pirms līgani noslīdu uz grīdas. Tagad jau klepus spazmas vairs neraustīja elpvadu, vien melna tumsa strauji samazināja redzamību, līdz iestājās klusums un miers.
Atguvos uz dīvāna, raugoties griestu koka sijās. Šoreiz tas notika ātri. It kā kāds atkal būtu ieslēdzis televizoru. “Kā tu jūties?” blakus kāds bažīgi painteresējās.
“Esmu pakaļā.” Ar plaukstām saspiedu deniņus un novaidējos. “Sasodītā govs pakaļā! Un tas viss jūsu vainas dēļ!” uzšņācu Rego, kurš nesaprātīgi bija parādījies manā redzamības laukā. “Tava bara dēļ,” nikni nopurināju no pleca viņa plaukstu, ar kuru viņš centās mani atturēt no celšanās sēdus. “Tava stulbā bara dēļ!”
Tobrīd man likās, ka atkārtošana ir zināšanu māte. Rego ņēma vērā manu pārliecību. Veltījis man aukstu skatienu, viņš atgāja dažus soļus nostāk, ļaujot man piecelties un ar prieku konstatēt, ka ietērps palicis neskarts pat tik ekstremālos apstākļos kā samaņas zudums.
“Atgādināšu, ka tava nevainība vēl nav pierādīta,” viņš dusmīgi nosprauslojās. “Un es esmu tev izsniedzis savas uzticības kredītu. Tikai pateicoties tam, tu patlaban neatrodies Romā.”
“Ko tu ar to gribi teikt?” Spītīgi paslēju zodu augšup, lai gan apzinājos, uz ko viņš tēmē.
“Kā es varu zināt, ka tā patiesi nebiji tu, kas nozaga kartes? Ja leišiem ir pierādījumi...”
“Kurus neviens nav redzējis!” ar niknu žestu noraidīju viņa apgalvojumu.
“Atļausiet iejaukties?” ierunājās Bomis, kurš, šķiet, nebija izkustējies no savas vietas pie galda. “Kādi tieši pierādījumi ir pieejami lietuviešiem?”
“Ģipša atlējums un spalvu kušķis,” neapmierināti attraucu un atmetu ar roku.
“Kas par atlējumu?”
“Pēdas,” Rego paskaidroja. “Kaķa pēdas nospieduma atlējums - šī pēda atrasta nozieguma vietā.”
“Un spalvas?”
Ar šausmām aptvēru, ka pienācis brīdis apkaunojošām detaļām. Mans spalvu kušķis! Tas izklausījās pretīgi.
“Nezināmas izcelsmes dzīvnieka apmatojums, kas pēc krāsas un struktūras atbilst Leonīdas kažokam,” Rego nāca talkā un skaļi pateica vārdus, kurus es nespētu dabūt pār lūpām svešinieka klātbūtnē. Tas atvēsināja manas dusmas, un es pat veltīju viņam pateicīgu skatienu, kaut gan atkal ātri nodūru acis, lai neredzētu, kādas emocijas šis paziņojums izraisa Bomī. Nezinu, kāpēc, bet man piepeši bija svarīgi saglabāt normālumu šī svešā vīrieša acīs.
Toties viņš to tikko zaudēja. Zemgalda ainava bija pietiekami savāda, lai tās nozīmi mans prāts piefiksētu tikai pēc ieilguša mirkļa. Relaksācijas nolūkos Bomis bija atbrīvojies no apaviem, kas tagad gulēja līdzās viņa basajām pēdām uz grīdas. Tas nebūtu nekas neparasts, ja vien neatklātos, ka - runājot paša pēdu īpašnieka vārdiem - a viņš nevalkāja zeķes, b kurpju un pēdu garumi atšķīrās vismaz par diviem izmēriem. Es nevilšus iespurdzos. Izskatījās - lai staigātu un pa ceļam nepazaudētu apavus, Bomis izmantoja to pašu triku, kas man vidusskolā palīdzēja tikt uz diseni mammas jaunajās kurpēs - vati kurpes purngalā. Laikam jau Ingemārs, visu varošais problēmu risinātājs