Bomis, nemaz nebija tik pārliecināts par sevi, ja juta nepieciešamību izmantot šādus pagarinātājus. Neesošās brilles, superlielā automašīna un tagad Gulivera zābaki - kāds te nebija saņēmis savu vīrišķības poti!
Žigli atgriezos virsgaldē, pirms sarunbiedri pamanīja manu neveselīgo jautrības uzplūdu.
“Un kā tiktu veikta identifikācija?”
“Leonldai būtu jāpieņem sava dzīvnieka forma, un tad visi salīdzinātu.”
“Cik liela ir iespēja, ka būtu atbilstība?”
“Diezgan liela.” Rego pēc asās vārdu pārmaiņas ari šķita nomierinājies un tagad tīri lietišķi atbildēja uz kutelīgajiem jautājumiem. “Tā kā Leonīda tikai nesen kļuva par divdabi, viņa vēl joprojām neatceras, kur devusies un ko darījusi pilnmēness laikā. Līdz ar to zinātājam nesagādātu grūtības iegūt šos paraugus.”
“Lūk!” Bomis atkal paslēja gaisā pirkstu kā izsaukuma zīmi. “Mēs atgriežamies pie tā paša. Pie zinātāja. Pie cilvēka no iekšienes. Leo lūdza pārbaudīt Maksimu Lūkasu. Iespējams, ka puisis ir atgriezies Latvijā. Varbūt ir vērts papētīt arī šo pavedienu?”
“Nē, Maksima nav Latvijā,” Zvērs cieti noskaldīja. “Koncentrēsimies uz citu versiju.”
“Kā tu zini...?” es iesāku, bet nepabeidzu, jo tas, iespējams, būtu pēdējais jautājums manā mūžā. Rego skatiens solīja nelabu iznākumu. Turklāt - man nebija tiesību apšaubīt noslēpumainā jaunekļa nevainību. Ar līdzvērtīgu kaisli Rego ticēja ari tam, ka neesmu piedalījusies noziegumā. Bet, protams, tas nenozīmēja, ka es uzreiz atmetīšu šo versiju. Tikai atlikšu vēlākai izpētei. Barveža pārliecība bija aizdomīga. Tajā visā kaut kas nelabi oda. Pēc grauzēja ar pliku asti.
“Man ir zināma Maksima pašreizējā atrašanās vieta. Lieku galvu ķīlā, ka viņš nav iejaukts. Turklāt neticu, ka manā barā ir “žurka”,” Rego negribēja piekrist.
“Saprotu.” Bomis palocīja galvu, nenolaidis no mums vērtējošu skatienu. “Tad pastāsti, ko tu zini par Vjačeslava sievu.”
“Vai jums nešķiet, ka mēs par daudz fokusējamies uz Latvijas notikumiem un atstājam novārtā leišus?” mēģināju iespraukties.
“Jāsāk ar to, kas ir tuvāk,” Ingemārs noraidīja manu domu. “Turklāt Latvijā ir divi faktori - mirušais kartes glabātājs un zādzībā apsūdzētā persona, tas ir - tu.”
“Un lietuviešu Glabātājs ir dzīvs,” Rego iejaucās. “Tas bija viņš, kurš atrada pēdas.”
“Ahā!” Bomis iesaucās. “Jau kļūst interesantāk. Bet pagaidām to neņemsim vērā. Atgriesīsimies pie mana jautājuma: ko tu zini par Rozi?”
“Neko daudz,” Rego paraustīja plecus un apsēdās savā vietā pie galda. Nervu nomierināšanas nolūkā pieplaku pie siltā piena krūzes un ļāvu saldajam, maigajam dzērienam atveldzēt samocīto rīkli.
“Patiesībā - neko,” pēc mirkļa piebilda vilkaču barvedis, kura pienākumos ietilpa zināt visu par visiem.
“Kā tas var būt?” bez kacināšanas painteresējos. “Nezinu,” Rego sāka izrādīt uztraukumu, paberzējot pieri, it kā cenšoties aktivizēt atmiņu krātuves. “Tas ir savādi. Es zinu par visiem, bet par Rozi Krūmu - itin neko. Tikai vārdu. Bet neko vairāk. Uzgaidiet mirkli!”
Izvilcis no kabatas mobilo telefonu, viņš pazuda aiz grāmatplaukta, lai klusinātā balsī norietu kādam pavēli savākt pieejamo informāciju. Iespējams, laimīgais komandas saņēmējs bija Nika. Kā viņai paveicās vēlā piektdienas vakarā!
“Kā tu jūties?” Bomis apvaicājās, kad palikām divatā. “Būs labi,” paraustiju plecus. “Klepus nomocījis.” “Protams,” viņš neuzķērās. “Tu šonakt paliksi pie manis.” “Nē!” sašutumā izšļakstīju pienu. “Kāpēc gan?” “Izklausās, ka viss ir daudz nopietnāk, nekā sākumā domāju. Tev ir bīstami palikt vienai. It īpaši savās mājās.” “Kas gan ar mani var notikt?” iebildu.
“Laikam tev ir problēmas ar dzirdi,” viņš brīdinoši izlieca uzaci pa pusi pieres. “Viens cilvēks nogalināts, viens pazudis, un izklausās, ka tūlīt tiks atklāta kaķu medību sezona.” “Bet mana vaina vēl nav pierādīta...”
“Tas nebūs šķērslis,” viņš domīgi paberzēja zodu. “Mūsu aktivitātes, visticamāk, jau ir fiksētas. Beigta apsūdzētā nevainību neviens necentīsies pierādīt.”
“Ko, lūdzu?” Biju nogurusi, un mans smadzeņu pods atteicās pieņemt šādus garus teikumus.
“Ja tu būsi beigta, neviens citus vainīgos nemeklēs.” Bomis uzsita ar pirkstu pa galdu.
Ar bailēm aptvēru, ka viņam ir taisnība. Ja ar mani kaut kas tagad atgadīsies, tad visi pieņems, ka mana vaina ir pierādīta, atjaunos kartes un dzīvos tālāk laimigi. Bet es gulēšu aukstā, slapjā zemes gultiņā!
“0 nē!” novaidējos un izmisumā atsitos ar pieri pret galdu. “Kļūst aizvien ļaunāk un ļaunāk!”
“Piekrītu,” Bomis vēsi piezīmēja. “Tāpēc šonakt tu paliksi šeit. Gulēsi uz dīvāna.”
Nikni pablenzu caur pieri uz ne pārāk laipno namatēvu. “Vai tev kā džentlmenim nav pienākums piedāvāt man savu vietu?”
“Man pašam patīk gulēt savā gultā,” viņš nosmīkņāja. “Un kurš teica, ka esmu džentlmenis?”
“Pēc dažām minūtēm man atsūtīs visu pieejamo informāciju par Rozi Krūmu,” Rego pievienojās mums un, pamanījis valdošo klusumu, aizdomīgi palūkojās. “Kas noticis?” “Es nakšņošu pie Bomja,” īsumā paskaidroju un iekšēji sarāvos, gaidot pārmetumu pilnus skatienus un argumentu vētru, kas izskaidrotu, kāpēc tā nav laba ideja.
“Atbalstu,” Rego piekrītoši pamāja, dodams savu atļauju. “Prātīga doma.”
Man pārsteigumā acis iepletās kā pūcēnam, kam mamma pirmo reizi atnesusi dzīvu peli. Kas tad nu? Kas tās par pārmaiņām? Pirms nepilnas stundas man lasīja lekciju par iešanu dušā. Tagad gulēt sveša vīrieša mājās bija pilnībā pieņemami! Un pat prātīgi!
“Tev ir bīstami šobrīd palikt vienai. Vēl tu neesi izraidīta, bet nedomāju, ka tas viņus atturēs,” Rego turpināja, izliekoties nemanām manu muļķīgo, neticības pilno sejas izteiksmi.
No atbildes paglāba kluss ping!, ar kuru Rego telefons paziņoja par saņemtu e-pastu.
Atvēris vēstuli, viņš ātri pārskrēja ar skatienu tās saturam un ieguva sejas izteiksmi, kas līdzinājās tai, kura pirms mirkļa rotāja manu seju. Abi ar Bomi ieinteresēti paliecāmies uz priekšu, gaidot satriecošus jaunumus.
“Nekā,” Rego beidzot izmocīja. “Mums nav pieejama it nekāda informācija par Rozi Krūmu.”
11
Pēc sensacionālā paziņojuma Bomis izgāja uz jumta terases uzpīpēt, bet mēs ar Rego palikām virtuves omulīgajā siltumā. Spraigie dienas notikumi lika sevi manīt, un, lai ari pulkstenis bija nedaudz pāri desmitiem, es alku pēc mikstas gultas un pūkaina miedziņa. Vilkaču barveža pārsteigums par saņemtajām ziņām vai drīzāk to trūkumu man šķita nesaprotams. Kas tur tik ārkārtīgs, ja par kādu personu viņš kaut ko nezināja? Bet acīmredzot patiesības dziļums nebija uztverams manai saprašanai, jo Rego turpināja bubināt zem deguna un sūtīt īsziņas man nezināmiem saņēmējiem.
“Neņem pie sirds,” nolēmu izteikt atbalstu, ko negaidīti sajutu sirds dziļumos. “Tas jau ir tikai viens cilvēks. Nav jau tā Roze kāda īpaši svarīga persona. Nu, kam negadās!” “Leonīda, tu nesaproti,” viņš, nepacēlis skatienu no telefona ekrāna, iebilda. “Man nav jāzina viss par visiem, bet pamatinformācijai ir jābūt pieejamai. Katram cilvēkam ir dati, kas ir vairāk vai mazāk publiski zināmi. Dzimšanas laiks un vieta, personas kods, ieraksti dzimtsarakstos. Rozes gadījumā ir absolūta nulle.”