Kaut kas Rego vārdos man lika aizdomāties. Jau līdzīga doma šodien man bija radusies, runājot ar Bomi. Tikai viņš nebija īstais, ar kuru to pārspriest.
“Klau,” uzmetusi žiglu skatienu pievērtajām terases durvīm un pārliecinoties, ka Bomis vēl joprojām indējas un nav dzirdamības robežās, pieliecos tuvāk Rego un gandrīz čukstus turpināju: “Tu saki, katram cilvēkam ir pamatdati. Bet ja nu Glabātāja sieva nav cilvēks?”
Viņš uz mirkli sastinga un beidzot atrāvās no mobilās ierīces mocīšanas, ieurbjoties manī ar ledainu zilo acu skatienu.
"Kā tu to domā?”
“Pats teici - nekādas informācijas par dzimšanas laiku, vietu. Personas koda nav, pensiju nesaņēma. Nav ieraksta par laulībām ar Vjačeslavu. Pilnīgs tukšums. It kā viņas nemaz nebūtu. It kā viņa nebūtu cilvēks, bet kaut kas cits...” Zīmīgi pakustināju uzacis, lai gan apzinājos, ka man tas liek izskatīties muļķīgi. Tomēr situācija šķita atbilstoša.
“Kaut kas cits...” Rego domīgi atkārtoja. “Tu domā, kaut kas no tiem?”
“Es jūtu uzsvaru uz vārdu tiem, bet īsti nezinu, ko tu ar to domā.” Saruna sāka atkārtoties, bet skaidrība lielāka nekļuva, jo abi vairījāmies saukt lietas īstajos vārdos. “Jā, kaut kas no garu pasaules. No mitoloģijas. Nezinu, vai ūdens gars, meža, zemes vai kaut mājas mošķis, bet katrā ziņā kāda pārcilvēciska būtne.”
Nevēlējos teikt necilvēciska, jo brīžiem, lasot jaunākās ziņas par notikumiem pasaulē, šķita, ka tāda ir lielākā sabiedrības daļa.
Zvērs neticīgi pašūpoja galvu un atkal ieurbās ar skatienu telefonā.
“Kāpēc gan ne!” sašutumā iesaucos, neapmierināta, ka mana ģeniālā ideja tiek tik vienkārši noraidīta. “Padomā pats! Pavisam nesen mums jau sanāca saķeršanās ar tiem!”
Nejauši pasprukušais mums karājās gaisā kā mirdzošs jāņtārpiņš - šaudīgs, bailīgs, bet pamanāms. Laikam sāku aprast ar domu, ka esmu daļa no bara. No viņa bara.
Nebiju vienīgā, kas to sadzirdēja. Galvu nepacēlis, Rego nosmīkņāja, un saspringtie pleci nedaudz nolaidās.
“Atceros, atceros,” viņš samiemieciski norūca bez iepriekšējā skarbuma balsī. “Doma laba, likšu papētīt arī šo iespēju.” Tajā brīdī mūsu pulciņā atgriezās Bomis, neļaujot man izbaudīt sīkā triumfa sajūtu, kas siltā kunkulītī ritinājās pakrūtē.
Līdz ar Ingemāru pa atvērtajām durvīm virtuvē ieplūda rudenīgs aukstums, lietus un slapja asfalta smārds. Viņa drēbes oda pēc cigarešu dūmiem, un es jutos pateicīga, kad viņš apsēdās galda otrā pusē, tālāk no manis.
“Cik saprotu, tu vēl cīnies ar Česika sievu, ja?” Bomis vērsās pie Rego. “Savukārt es te pāris ļaužiem piezvanīju. Viens ir gatavs satikties. Rīt septiņos.”
“Kas par cilvēkiem?” Zvērs acumirklī atkal saspringa, un dzelžainās notis balsī atgriezās.
“Profiņi." Bomis slinki papildināja viskija glāzi. “Kamēr tu mēģini izskaitļot žurku, mēs meklēsim pasūtītāju.” “Mēs?” bēdīgi pārvaicāju, nojaušot, ka arī nākamā saruna ar kārtējo žuļiku norisināsies manā klātbūtnē.
“Jā, es un tu,” Ingemārs stingri noteica balsī, kas izslēdza iebildumus.
“Labi,” padevos neizbēgamajam. “Bet tad man vajadzēs no rīta ieskriet mājās pārģērbties. Nevaru taču pie bandītiem iet rozā džemperī.”
“Vai ir kāds noteikts dreskods, lai runātu ar zagļiem?” Bomja uzacis uz platās pieres savilkās ironiskos lokos. “Bet lai notiek, iebrauksim pie tevis. Tikai ātri, jo kavēt nedrīkstam.”
“Nē, protams! Esmu sieviete, un attiecīgi man apģērbšanās neiet tik raiti kā jums - džinsi un džemperis ar auseklīšiem katram dzīves gadījumam,” indīgi atcirtu. “Bet domāju, ka līdz septiņiem vakarā es paspēšu.”
“Tikšanās ir no rīta,” Bomis bija nesatricināms pat pēc tam, kad piedēvēju viņam deviņdesmito gadu stilu. Toties es gan tiku satricināta.
“Septiņos?” drošības labad pārjautāju. Laiks pats par sevi mani nesatrauca. Pēdējo mēnešu laikā biju pieradusi celties aizvien agrāk. Tomēr tas šķita neparasti, ņemot vērā, ar ko gājām satikties.
“Jā,” Ingemārs paraustīja plecus. “Tāda cilvēkam darba specifika.”
“Tad man jādodas pie miera.” Priecājos par jauniegūto iespēju realizēt piepešo miegainumu, kas lieca pie zemes. Tomēr tas bija pāragri. Halāta kabatas dzīlēs, kas pielāgošanas problēmu dēļ patlaban atradās kaut kur mana dibena rajonā, ievibrējās telefons. Grasījos jau vēlīno zvanītāju sūtīt dažus numurus tālāk, kad ieraudzīju tā vārdu.
“Jā, Viktorija!” Priekšnieces zvans mani patiesi iepriecināja, jo, laikam izmantojot kādu telepātisku saiti, viņa sajuta manu nepieciešamību kādam izstāstīt jaunākos notikumus. Lai arī nevēlējos, ka Bomis un Rego noklausās sarunu, tomēr namatēva piemēram nesekoju un uz terasi laukā lietū, tumsā un aukstumā nedevos. Tā vietā izvēlējos atgriezties vannasistabā.
Piesēdusi uz aizvērtā poda vāka, atstāstīju Vikai šodienas notikumus un radušos secinājumus.
“Skaidrs,” noklausījusies atskaiti, Viktorija bez īpašiem komentāriem un jautājumiem nonāca pie secinājuma. “Tad mums jānoskaidro, kas tā Roze īsti ir. Ja tev ir aizdomas, ka viņa nav cilvēks... Variantu ir daudz. Domāju, tā ari būs разгадка1.”
“Neesmu tik pārliecināta, bet ari man šķiet, ka svarīgi to noskaidrot.” Beidzot mana ideja guva atsaucību. “Tikai kā to izdarīt?”
“Ir kāda metode.” Viktorija izklausījās pārliecinoši. “Rīt atbraukšu tev pakaļ, esi gatava uz kādiem desmitiem.” “Nesanāks.” Pēdējā laikā vairs nebiju noteicēja pār savu dzīvi. “Šonakt palieku pie Ingemāra. Un rīt septiņos no rīta mums ar Bomi jātiekas ar kaut kādu žuļiku.”
“Tu droši zini, ka tā ir laba doma?” Vika pārjautāja. “Tu to Bomi tikko pazīsti.”
“Viņi ar Rego nosprieda, ka tā būs drošāk.” Bija nedaudz savādi, ka Zvērs tagad darbojās kā garants.
“Nu, ja vilks piekrīt,” Vika domīgi novilka. “Labi, tad darām tā - kad atbrīvojies, zvani un brauc pie manis uz mājām.”
Nesagaidījusi piekrišanu, Vika pārtrauca sarunu. Priekšniecība paliek priekšniecība.
Iznākot no improvizētās, skaņnecaurlaidīgās pārrunu telpas, atklāju, ka Zvēra kungs jau devies prom. Tikmēr Bomis nebija slinkojis un bija jau uzklājis man guļvietu uz pieminētā dīvāna. Nolēmu viņu par saviem rītdienas plāniem neinformēt, lai viņš neizdomātu doties man līdzi. Varēju likt galvu ķīlā, ka Vika nepriecātos par šādu pavadoni.
Jāsaka, aizmigu es, tiklīdz mana nogurusī, smagā galva pieskārās spilvenam un Bomja sarūpētais pleds ietina mani ciešā kūniņā. Nebija ne pirmsmiega pārdomu un sevis žēlošanas, ne dusmīgas purpināšanas uz puspasauli, kas
vainīga pie manām nedienām. Lai arī šīs darbības bija ieplānotas, tomēr tām nepietika spēka.
Gulēju es lieliski. Un būtu darījusi to vēl ilgāk, ja nebūtu nezināma briesmoņa, kurš veiksmīgi realizēja nelietīgu uzbrukumu manai viegli ievainojamai personai. Precīzāk sakot, es pamodos no šaušalīga trieciena pa pakrūti, kas aizcirta elpu, atsita vaļā acis un lika vārstīt muti kā izsalkušam vārnulēnam.
Izdvesusi ievainotas stirnas brēcienu, centos uzbrucēju nokratīt, bet tas caururba segu ar asiem nagiem un, zaļajām acīm pustumsā šaušalīgi spīdot, izgrūda kaujiniecisku “mrreeeee!”. Noslaucījusi ienaidnieka siekalas no sejas un atguvusi spēju fokusēt skatienu, es novērtēju situāciju un sapratu - lai arī cik pazemojoši tas būtu, nāksies saukt palīgā.