“Bomi!”
Ja telpā bija kāds mirušais, tad tas pavisam noteikti tika pamodināts. Ja runa ir par minēto personu, tad viņš parādījās manā redzeslokā pilnībā atmodies un ar kafijas krūzi rokās. Izgrūdis necenzētus vārdus, kas laikam bija domāti kā uzmundrinājums man, bet pozitīvāk iedarbojās uz svītraino nezvēru, viņš saķēra pūkaino kaujinieku aiz apkakles un norāva no manis. Kaķene negaidīja šādu notikumu pavērsienu, jo pirmīt tās acīs manīju simtprocentīgu pārliecību, ka saimnieks ir viņas pusē un pa diviem viņi mani pieveiks.
“Sasodītais lops!” izspļāvu kaķenei pa pēdām, kad to sakautu un pazemotu izmeta laukā pa terases durvīm.
“Savādi, ne ar vienu citu Mince tā neuzvedas,” Bomis atvainošanās vietā noteica, dodot mājienu, ka sava daļa vainas jāuzņemas arī man.
“Neticu,” dusmīgi nopurpināju un, ciešāk ietinusies pledā, pieslējos kājās. “Tev jāaizved viņa pie daktera, lai iedod poti pret trakumsērgu.”
“Jau bijām, izdarījām.” Ingemārs likās aizvainots, ka tik necienīgi izsakos par viņa mīluli.
Gribēju izspļaut vēl ko indīgu, bet tad atcerējos, ka tikai pirms mirkļa saldi gulēju, un manus vaigus gandrīz pārplēsa iespaidīgas žāvas.
“Cik ir pulkstenis?”
“Nedaudz pāri sešiem, drīz jābrauc.” Bomis devās atpakaļ uz virtuvi. “Kafiju dzersi?”
“Jā, tikai pielej pienu tā vairāk.” Pakasīju pakausi, cenšoties aptvert, kas ar mani atkal notiek. Agrāk cēlos ap pieciem, bet tagad labprāt būtu snaudusi vēl vismaz minūtes sešsimt.
Tomēr laika pārdomām nebija daudz. Satuntulējusies pledā, aizšļūcu uz vannasistabu atjaunot pa nakti zaudēto skaistumu.
Drēbes bija sausas, lai gan to pirmais svaigums bija zudis. Tā kā biju aizgulējušies, tad šaubījos, vai Bomis atļaus man braukt mājās pārģērbties. Žuļikiem nāksies iztikt ar manis saņurcīto versiju.
Atgriezusies virtuvē, tikai tagad pamanīju šovu, kas acīmredzot risinājās man par godu, jo citu loģisku izskaidrojumu tam rast nespēju. Bomis bija ģērbies vien apspīlētos tumšos džinsos un, demonstrējot kailo, ar iespaidīgiem muskuļiem nopakoto torsu, eleganti atspiedies pret virtuves leti, gatavoja man kafiju. Pat vienkārša cukura apmaisīšana krūzītē iedarbināja viņa ķermeni neskaitāmas muskuļu grupas, kas viļņojās zem brūni nosauļotās ādas. Ņemot vērā vakuumu manā intīmajā dzīvē un vispārējo morālo stāvokli, jāatzīst, ka skats bija traumatisks un tā nodarītais posts atsaucās manā ķermenī. Man sareiba galva, ķermeni pārņēma nedabiski karstuma viļņi un sāka pastiprināti darboties siekalu dziedzeri. Lai neitralizētu bla-kusparādības, es neapmierināti nokrekšķējos, pievēršot sev ekshibicionista uzmanību.
“Tev krekli beigušies, vai?” nepatikā sarauktu pieri dusmīgi noprasīju. “Ja neesi pamanījis, pie tevis viesojas dāma.”
“Kas tev nepatīk?” viņš ķircinoši papleta rokas. “Vīrieti neesi redzējusi?”
Man viss patika un pat pārāk patika. Tā arī bija galvenā problēma. Un vīrieti es biju redzējusi. Tikai pārāk sen.
“Bomja kungs,” noraidoši papurināju galvu, “es jūs lūdzu.”
“Ko tieši?” Ingemārs laikam bija rotaļīgā noskaņojumā, jo, skatienu no manis nenovērsis, nolaizīja piena putas no karotes. Protams, neesmu vakar dzimusi un savā mūžā esmu daudz ko pieredzējusi. Bet pēdējo mēnešu notikumi bija zināmā mērā ietekmējuši manu noturību. Turklāt kur tas laiks, kopš es...
Manas pārdomas aprāva un no mirkļa sastinguma izrāva mežonīgs, slepkavniecisks “merrrr!" turpat aiz virtuves loga. Skatienam zvērojot un man neko labu nesolot, svītrainā kaķene dauzīja ar ķepām pa stiklu, notašķot to ar dusmās šķīstošajām siekalām.
“Es laikam tomēr lūgšu uzrādīt tā nezvēra potēšanas pasi.” Neuzticīgi palūkojos uz loga aizvirtni, lai pārliecinātos, ka joprojām esmu drošībā.
“Viņai viss ir kārtībā,” Bomis neapmierināti protestēja, bet, tā kā ārpasaules spēki jau bija iznīcinājuši brīža burvību, nolika sagatavoto kafiju man priekšā uz galda un nozuda guļamistabas virzienā. Klusībā cerēju, ka viņš apģērbsies. Lai gan, ja kļūdījos, tad sūdzēties negrasījos.
Un nebija ari iemesla. Atgriezās viņš tāds, kāds aizgāja, tikai rokās nesdams tikko izmazgātu, negludinātu T kreklu. Līdz ar to man bija iespēja noskatities ari šova nobeiguma daļu, kas gandrīz piebeidza mani pašu. Krampjaini ieķērusies kafijas krūzē, vēroju, kā melnā, saņurcītā lupatiņa uz Ingemāra auguma iegūst modeļapģērba cienīgu izskatu.
“Tu drēbes negludini?” noņurdēju kā Grinčs Ziemassvētku priekšvakarā.
“Nē, nekad. Principa pēc.”
“Kāda?”
“Slinkuma principa,” Bomis nedaudz izaicinoši nosmīkņāja. “Nu, mincīt, esi gatava braukt?”
Krūze gandrīz izkrita man no rokām.
“Nesauc mani tā!” dusmīgi nošņācos. “Neesmu tev nekāds mincītis.”
“Kā teiksi, kaķēn.” Papliķējis man galvvidu, viņš izņēma krūzi no rokām.
“Es vēl to dzēru.” Protests balstījās uz kofeīna trūkumu organismā.
“Benzīntankā paņemšu tev jaunu.” Neciešot iebildumus, Bomis satvēra mani aiz elkoņa, piecēla kājās un stūma uz durvju pusi. “Mēs jau kavējam.”
Diena ne ar ko neatšķīrās no pārējām - lietus, migla un dzestrs vējš, kas bija pieteicies par manu frizieri, lai katru dienu es sāktu ar elegantu vējiem līdzi uz galvas.
Bomja monstrauto omulīgajā siltumā vēroju aiz loga slīdam Rīgas pelēkās ielas. Saule vēl nebija uzlēkusi, bet šaubos, vai aiz biezās mākoņu segas to pamanītu, pat ja tā jau sen staigātu pa debesjumu. Mākslīgais ielas apgaismojums vēl pagaidām konkurēja ar pelēko rītausmu. Domas negribot atkal un atkal atgriezās pie rīta sākuma Bomja miteklī, tāpēc, lai tās aizstātu ar ko citu, lietderīgāku, nolēmu pārtraukt ieilgušo klusumu un uzsākt sarunu.
“Kurp mēs braucam?” painteresējos. Nekad agrāk nebiju saskārusies ar šo dzīves aspektu - bandītiem, zagļiem un citiem antisociāliem elementiem. Tāpēc man nebija ne mazākās nojausmas, kur tādus varētu satikt.
“Uz Rumbulu.”
Tas nešķita pārsteidzoši. Rīgas pierobežas rajons, kas slavens ar automašīnu tirgotāju laukumiem, servisiem un arī mazāk legāliem uzņēmumiem, šķita atbilstoša vieta, kur varētu sastapt profesionālu zagli.
Tādā rīta agrumā tur viss gan vēl bija kluss un tumšs. Neviens spēkrats vēl netika nodots jaunā saimnieka gādīgajās skavās, bet cits - nolemts nīkšanai, gaidot nākamo lietotāju. No Salaspils virziena braucošo automašīnu plūsma atgādināja ugunīgu upi, kas veda uz galvaspilsētu darbiniekus, strādniekus un skolniekus. Platā daudzjoslu Maskavas iela vijās cauri mašīnu tirdzniecību vietām kā spoža čūska, pagaidām gluži vienaldzīga pret ceļa malās piedāvāto preci.
Bomis nogriezās pa labi uz šauru, bedrainu ceļu, kas veda nost no galvenās artērijas. Abās pusēs vijās drāšu žogs, bet pašā ielas galā kā sudraboti pupi slējās angāru kupoli. Auto starmeši izgaismoja ieeju vienā no tiem - necilas dzelzs durvis, uz kurām vīdēja aprūsējis brīdinājums par niknu suni.
“Tas ir šeit?” nedaudz vīlusies apjautājos. Protams, nedomāju, ka zaglim būs birojs Rīgas klusajā centrā ar skatu uz parku. Tomēr šī ēka izskatījās pārāk nolaista.
Durvis pavērās, un kāds ar roku norādīja, lai mašīnu novietojam nedaudz tālāk, aiz angāra sāna. Tā, lai no ceļa tā nebūtu uzreiz pamanāma.
“Konspirators,” Bomis klusu nolamājās, bet paklausīja. “Vismaz viņš ir uz vietas.”