“Vai tad jums nebija norunāts tikties?”
“Tas vēl neko nenozīmē. Darba specifika tāda,” Inge-mārs nosmīkņāja. “Saproti pati.”
Lai arī tikām pamanīti, tomēr, kad nonācām pie ieejas durvīm, mums atkal lika pagaidīt. Vējš sita sejā sīkas lietus lāses, un es nevilšus piespiedos ciešāk Ingemāra plecam, lai paslēptos no ledainajām ūdens adatiņām. Mans vājuma mirklis nepalika nepamanīts. Saprotoši pasmaidījis, vīrietis apslīdināja roku man ap vidukli un pievilka ciešāk klāt.
Nepaspēju samulst, jo ar skaļu krakšķi un čīkstoņu durvis beidzot vērās un klusa balss aicināja mūs iekšā.
Angārā valdīja pustumsa un savāda smaka. Jaunas gumijas šķebinošais naftas aromāts, motoreļļas un putekļu glumais smārds, bet tam visam pāri - cigarešu dūmi un ķiršu tabakas smarža. Degunā kutināja, un es sparīgi nošķaudījos.
“Šeit,” Bomis satvēra mani aiz elkoņa un pavilka pa labi uz nelielām durvīm, kurām gandrīz biju paskrējusi garām. Angārā bija novietots jūras konteiners, pārveidots par nelielu ofisu. Pārkāpjot pār slieksni, mani apžilbināja baltas dienasgaismas lampas; gaisma atstaroja no baltajām sienām. Ofiss bija iekārtots pieticīgi - ar dokumentiem (kas pēc tuvākas izpētes izrādījās rasējumi, dažādas kartes un plāni) nokrauts rakstāmgalds, dators, divi krēsli apmeklētājiem, stūrī - neliels ādas dīvāniņš un žurnālgaldiņš. Improvizēts virtuves stūrītis lepojās ar kafijas gatavojamo ierīci, smalkāku par to, kādu biju iegādājusies sev, un ar ēdiena paliekām notašķītu mikroviļņu krāsni.
“Kafiju?” pamanījis manu alkatīgo skatienu, piedāvāja kabineta saimnieks.
“Paldies, tas būtu jauki,” priecīgi piekritu, iekams aptvēru, ka esmu pasteigusies. “Es atvainojos, vai jums ir arī piens?”
Par atbildi atskanēja apstiprinošs ņurdiens, un, cigareti no zobiem neizlaidis, profesionālais zaglis ķērās pie karstā dzēriena pagatavošanas. Negaidot uzaicinājumu, novilku ādas jaku un iekārtojos uz dīvāna, atstājot Bomim iespēju vai nu stāvēt kājās, vai izvēlēties kādu no neērtā paskata sēdekļiem. Uzmetis man negantu skatienu, viņš izlēma par labu krēslam.
Uz mirkli telpā iestājās klusums, kurā omulīgi šņākuļoja vien kafijas aparāts, maldams pupiņas, karsēdams ūdeni un gatavodams dievu dzērienu.
Kad beidzot krūze, pilna un kūpoša, stāvēja uz žurnāl-galdiņa manā priekšā, sarunām tika dots oficiāls starts.
“Bomi, tu neteici, ka būsiet divatā,” dīvaini dzeltenu acu skatienu no manis nenolaidis, profiņš vērsās pie Ingemāra. “Tu zini, man ciemiņi nepatīk.”
Sakrustojis garās, kaulainās rokas uz krūtīm, viņš apsēdās uz rakstāmgalda malas. Viņš bija garš - augumā vismaz divi metri. Bet varbūt tas bija tikai optiskais māns, jo manā priekšā bija tievākais cilvēks, kādu savā mūžā biju redzējusi. Tā varētu izskatīties multfilmu tēls, kas ievērts lifta durvīs. Izteikti ovālā seja bija garu krunku izrievota, bet deguna knābis sniedzās tālu pāri plānajām lūpām. Tumšie mati bija noskūti cieši pie galvas ādas, bet to kompensēja kuplās uzacis. Nelielās ausis bija cieši piespiestas pie galvas, bet visu konstrukciju balstīja garš, tievs kakls. Šaurie pleci bija tikai nedaudz platāki par gurniem, bet visiespaidīgākais bija zābaku izmērs: varēju saderēt, ka šim džentlmenim ziemā slēpes nav nepieciešamas. Ģērbies rūtotā flaneļa kreklā, kas cieši aizpogāts līdz pašai augšējai podziņai un rūpīgi iebāzts zilos, ar eļļu nedaudz nosmērētos džinsos, kurus ap vidukli saturēja plata ādas josta, viņš drīzāk izskatījās pēc autoservisa darbinieka, nevis cilvēka, kas profesionāli atbrīvoja citus no tiem likumīgi piederošām mantām.
“Pēc kafijas gan to nepateiksi,” pagaršojusi dzērienu, droši slavēju. “Tādu pasniedz tikai labākajiem un gaidītākajiem viesiem.”
“Bomi?” jautājoši piešķiebis olveida galvu, viņš nopurināja komplimentu kā pīle ūdeni.
“Teteri, tā ir Leo, mana palīdze,” Ingemārs tēlotā laiskumā paskaidroja. “Vecs kļūstu. Galva vairs tik labi nestrādā. Vajag kādu jaunāku, kas manā vietā atceras.”
“Ir lietas, kuras labāk nemaz nezināt,” Teteris plakanā balsī iebilda. “Kur nu vēl atcerēties.”
“Taisnība,” Bomis entuziastiski piekrita. “Redz, es, piemēram, arī nekādi nevaru atcerēties, kā tur bija - tu Frei-bergam esi parādā vai viņš tev? Visu laiku aizmirstu! Kā tu domā - ko man teikt, ja satikšu veco Ložņu un viņš man uzdos tādu pašu jautājumu? Tikai, saproti pats, man galva veca, varu sajaukt...”
“Labi, sapratu,” Teteris nozibsnīja neapmierinātu skatienu un aizsmēķēja jaunu cigareti pie iepriekšējās vēl kvēlojošās ogles, kuru pēc tam rūpīgi nospieda improvizētā pelnutraukā, meistarīgi pagatavotā no tukšas Rīgas šprotu bundžiņas.
“Ko tu gribi zināt?”
“Vai, cik strupi!” Bomis nedaudz bēdīgi novilka. “Es ienācu apjautāties: kā iet pa darbu? Vai pēdējā laikā nekas interesants nav atgadījies? Kāds neparasts pasūtījums?”
“Par darbu sūdzēties nevaru,” garais vecis paraustīja plecus. “Pietiek. Saki, ko tu konkrēti gribi zināt!”
“Vai kāds pēdējā mēneša laikā ir pasūtījis senu karti? Papīriņu?”
“Rīgā, laukos?”
“Pie Rīgas,” Bomis ieintriģēts paliecās uz priekšu un nogaidoši pavērās zaglī, kas tagad domīgi kasīja gandrīz kailo pakausi ar garajiem, putna nagiem līdzīgajiem pirkstiem. Pabalējuši tetovējumi kustējās vienā ritmā ar tiem.
“Nezinu, vai tā bija бумажка', bet meitietis tāds jan-cīgs,” Teteris pēc pusotras cigaretes turpināja. “Pirms kādām pāris nedēļām. Uzradās kā no zila gaisa. Vajagot. Steidzami. Kas viņu sūtījis, neteica. Bet es bez rekomendācijām nestrādāju. Kā lai zinu, ka nav no dūzenes? Vienvārdsakot, pasūtīju es viņu.”
“Pie kā?” Bomis nelikās mierā.
“Pie Karotes,” Teteris nosmējās īsus, niknus smieklus. “Viņš man naudu parādā. Nu, es domāju - ja tur viss tīrs, tad šim vismaz būs piķis, ko man atdot. Ja ne, nu, pats vainīgs.”
Jau grasījos uzdot nākamo jautājumu, bet tad iezvanījās Bomja telefons. Ieraudzījis zvanītāja vārdu displejā, viņš ar žestu lika mums klusēt un atbildēja uz zvanu.
“Jā... un...? Kā...?”
Bomja gludā piere savilkās rūpju rievās, bet skatiens urbās grīdā, uzmanīgi klausoties runātājā.
“Uzgaidi,” viņš noteica klausulē un, piesedzis mikrofonu ar roku, pievērsās Teterim. “Kā tas tavs Karote izskatās?” “Nu, kā, kā,” uzrunātais uz mirkli aizdomājās. “Mazāks par mani, jauns, ap gadiem četrdesmit, pēdējo reizi, kad redzēju, viņam bija bārda.”
“Kāpēc par Karoti sauca?”
“Uzvārds šim Loškins, un šiten uz rokas šis karoti sev bija ķurķi uzsitis,” vecis parāva uz augšu krekla piedurkni un norādīja uz delma iekšpusi.
“Paldies, skaidrs,” Bomis noteica klausulē. “Sazvanāmies pēc stundas.”
“Nu ko, Teterovski,” Ingemārs pievērsās profiņam, ar lielajām plaukstām balstoties uz ceļiem. “Izskatās, ka tev savu naudiņu neredzēt. Beigts tavs Loškins. Beigts un pagalam.”
“Ko tu tur muldi?” Tetera pelēkais ģīmis kļuva par dažiem toņiem pelēkāks un izstiepās vēl garāks.
“Noslīcis. Tāpēc tu tagad labāk sāc atcerēties, kā izskatījās tas meitietis, kuru pie Karotes aizsūtīji.”
Pieslējos sēdus no sava ērtā sēdekļa un uzmanīgi vēros Bomī. Negaidītie jaunumi un stiprā kafija lika sirdij iepukstēties straujāk. Mūsu lietā bija jauns pavērsiens. Skaidrs, ka Tetera priekšā Ingemārs nesāks atstāstīt sarunu ar Rego, kurš, visticamāk, bija noslēpumainais zvanītājs. Tomēr cerēju kaut ko izlobīt.