“Tu tagad man betonē, puika,” Teteris naidīgi nošņirk-stināja zobus.
“Klau, vecais, šitā lieta paliek slapja. Vai nu tev sāk strauji uzlaboties atmiņa, vai arī policijā tev to uzlabos ar dažādiem palīglīdzekļiem.” Bomis draudīgi pieslējās kājās.
Vecim ietrīcējās rokas, un viņš aiz uztraukuma aizmirsa aizsmēķēt jaunu cigareti, pirms veco saberza pīšļos pret skārda bundžas taukaino dibenu.
Klusu nošķendējies, rakstāmgalda atvilktnē sameklējis šķiltavas un jaunu, neiesāktu cigāru paciņu, Teteris smagnēji apsēdās ādas krēslā aiz galda.
“Sasodītā bāba,” viņš turpināja purpināt. “Es jutu. Jutu, ka tur ož. Tāpēc jau sūtīju šo prom. Pārāk jau tīra izskatījās.”
“Kā?” Bomis atbalstījās ar plaukstām pret rakstāmgaldu. Paliecies uz priekšu, viņš izmakšķerēja cigāru no atvērtās paciņas un kopā ar Teteri aizsmēķēja. Gaisā uzvēdīja ķiršu tabakas aromāts, kuru biju sajutusi, nākot iekšā.
“Saproti, nāk man dažādi klienti,” Teteris izpūta kuplu dūmu mutuli un atbalstīja zodu uz sakrustotajiem pirkstiem, domīgi vērdamies sienā. “Bet visi ar rekomendācijām. Pie manis nevar nokļūt no zila gaisa. Bet viņa atteicās nosaukt to, kas mani ieteicis. Neviena, uz ko atsaukties.”
“Kāda viņa izskatījās? Vecums, augums, matu krāsa?” uztraukumu valdot, iejaucos sarunā.
“Nu,” viņš uzmeta man vērtējošu skatienu. “Tāda kā tu, tikai blonda. Parūku galvā uzstellējusi, tādus īsus, melnus mateļus.”
“Kā tad tu zini, ka blonda?” Bomis neizpratnē pārvaicāja.
“Viņai bija melna jaka un visa mugura ar gariem, blondiem matiem,” Teteris sirsnīgi iesmējās, atceroties iesācēja maskēšanās kļūdu.
“Acu krāsa, sejas forma?” cerēju, ka vecais atcerēsies vēl ko būtisku.
“Melnas saulesbrilles,” Teteris papurināja galvu. “Neko daudz no tā ģīmja neatceros.”
“Vai viņa iepazīstināja ar sevi, teica, kā sauc? Stāstīja kaut ko par pasūtījumu?”
“Teica, ka esot Liene un vajagot kaut kādu mazu kastīti atgūt. Netālu no Rīgas. Bet neko vairāk nepaspēja, jo es viņu izliku aiz durvīm, kad šī atteicās nosaukt, kas tad viņu pie manis nosūtījis.”
“Naudu solīja?”
“Lielu!” Teteris atzinīgi pašūpoja galvu un ilustratīvi nosvilpās. “Bet ne tik lielu, lai uz aklo ņemtu darbu.” “Karote gan paņēma,” Bomis piemetināja.
“Viņam bija rekomendācija,” es, labu gribot, iestarpināju, bet tad aptvēru, ko tikko biju pateikusi. Iznāca, ka Teteris savu draugu bija pagrūdis zem vilciena.
Kad iznācām no piedūmotā, smacīgā angāra, diena jau ritēja pilnā sparā. Tomēr biezā mākoņu sega pie debesīm cītīgi neļāva tai izpausties.
“Rego zvanīja?” mašīnas slēgtās telpas drošībā painteresējos.
“Jā,” Bomis apstiprināja un izripināja automašīnu uz Maskavas ielas, kas tagad ņudzēja no jaunas dzīvības -darbu sāka daudzie tirgotāju laukumi. “Viņš šorīt vēlreiz nosūtīja savus cilvēkus pārbaudīt apkārtni, un niedrēs uzpeldējis līķis.”
“Karote nolicis karoti,” drūmi noteicu. “Bet kā tad pirms tam viņu nepamanīja, kad pārbaudīja dīķi?”
Pēdējais jautājums bija domāts man pašai, bet nejauši paspruka skaļi. Savilcis uzacis jautājošos lokos, Bomis uzmeta man ieintriģētu skatienu.
“Rego barā ir nirējs,” ātrumā izdomāju atrunu. “Viņš palīdzēja pārmeklēt gultni.”
“Kad tas bija?”
“Dažas dienas pēc Česika nāves.”
“Jā, vairāk nekā nedēļa pagājusi,” Bomis domīgi novilka. “Ķermenis esot uzpūties un pacēlies augšā, laikam esot bijis apkrauts ar kaut kādiem akmeņiem un zariem.”
“Kā tad sanāk,” skaļi prātoju. “Blonda sieviete pasūta profesionālim nozagt karti, un tas iet bojā? Bet kur tad karte? Un kurš nogalināja zagli?”
“Varbūt Vjačeslavs? Ieraudzīja, ka ap māju kāds ložņā, sākās cīniņš, un abi pagalam?”
“Tas jāprasa Rego, bet man šķiet, ka uz vecā Česika ķermeņa neatrada nekādas cīņas pazīmes,” noraidīju Bomja versiju. “Varbūt drīzāk Roze viņu novāca?”
“Vecs tantuks - pieredzējušu cietumnieku spēka gados?” Tagad bija Ingemāra kārta izskatīties neticīgam.
“Ja vien Roze ir tantuks,” zem deguna nomurmināju, bet skaļi pateicu: “Ar lāpstu pa galvu un dīķi iekšā. Ko vēl Rego teica? Ko mēs tagad darīsim? Man gribētos aizbraukt uz mājām pārģērbties. Un brokastis arī par ļaunu nenāktu.” “Tad braucam pie tevis,” Bomis piekrita. “Kamēr pucē-sies, es vēl piezvanīšu pāris cilvēkiem. Rego teica, lai nedarām muļķības un turam acis vaļā.”
Ne velti ir teiciens, ka mājās pat sienas balsta. Jau piebraucot pie nama, kurā atradās mans dzīvoklis, es jutu pāršalcam atvieglojuma vilni. Saspringums, kas ērti bija iekārtojies skaustā, likās lēnām atlaižam nagotās ķetnas. Toties atgriezās jau ierastais krekšķis, it kā es tikko būtu izpūtusi aizturētu elpu.
Zemlikas tuvojās ar joni, un tuvojās ari mana tiesas diena, kurā tikšu sodīta ne jau pēc cilvēku likumiem. Lai ari pēc būtības man draudēja izslēgšana no bara, kas labākajā gadījumā varētu izpausties kā pilnīga manis ignorēšana un varbūt nemaz nenāktu par ļaunu. Tomēr nebiju tik naiva, lai cerētu uz maigām un paredzamām sekām. Biju jau pieredzējusi vienu izslēgšanu no bara. Vasarā pēc sazvērestības un barveža amata uzurpēšanas mēģinājuma no bara tika izslēgts Harijs Lūkass, un tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju. Pēc tam centos Rego izvaicāt, bet par atbildi saņēmu vien klusumu, it kā tāda Harija nekad vispār nebūtu bijis. Laikam jau arī vairs nebija. Par to, vai viņš tika sadalīts pirmreizinātājos un izkaisīts kādā Pierīgas mežā vai tagad baudīja sauli Spānijas krastos, man nebija ne mazākās nojausmas, tomēr stipri šaubos, ka pēdējais maz bija iespējams. Ja tā, tad kāpēc gan tik ļoti baidīties, ka grupiņa ļaužu ar tevi vairs nesarunāsies? No saviem skolasbiedriem uzturu kontaktu vien ar dažiem un it nemaz to nenožēloju.
Pārdomas iztraucēja auto izdvestie pīkstieni, Bomim to novietojot līdzās manam sarkanajam MINI. Raudzījos uz tā jumtu no augšas un spriedu, ka, tiklīdz beigsies lietus sezona, mans mazulītis baudīs vannas priekus.
“Hei!” šī atskārsme mani pārsteidza. “Bet kā tu zini, kur es dzīvoju?”
Bomis pa pusei pagriezās sēdeklī, lai uzmestu man neko neizsakošu skatienu.
“Tu domā, es par picu piegādātāju strādāju, vai?”
Mājienu sapratu, tomēr doma, ka viņš ievācis informāciju par mani, nešķita iepriecinoša. Cerams, ka informācija bija laba. Lai gan paļauties uz to nevarēju. Ne jau vienmēr esmu bijusi tik rāma dzīvesveida piekritēja. Pusaudža gados mani pat aizturēja policija. Par huligānismu! Es nosvilināju kādas kaimiņu meitenes pastkastīti, jo man bija aizdomas, ka tajā atradās mīlestības vēstule no puiša, kurš man pašai tīri labi gāja pie sirds. Diemžēl sekas šim hormonu vētras ierosinātajam vandalisma aktam bija negatīvas - kaimiņi mani pamanīja, izsauca policiju un - vēl ļaunāk - manu māti! Rezultātā -ieraksts biogrāfijā, un mīlas trijstūris tāpat netika izjaukts, jo latviešu Romeo un Džuljeta beidzot atrada ceļu viens pie otra un apvienojās pret kopīgu naidnieku. Tas ir - mani.
“Tu jau sen te dzīvo?” Bomis pieklājīgi painteresējās, garlaikoti vērodams, kā es rokassomiņas neizdibināmajās dzīlēs meklēju dzīvokļa atslēgas.
“Pāris gadu jau būs,” par atbildi nomurmināju, baidoties zaudēt maksimālo koncentrēšanās stāvokli, kas nepieciešams šī Hudini burvju trika veikšanai. “Es īrēju.”
Un tad manai meklēšanai azartu gluži kā eļļu ugunij pielēja klusas skaņas, kas liecināja, ka tiek lēnām slēgtas vaļā kaimiņu dzīvokļa durvis. Martas tante! Vecais, ziņkārīgais sikspārnis! Drudžaini maisīju somas saturu, līdz sajutu pirkstus pieskaramies vēsajam atslēgu metālam.