Tomēr atkal biju pārāk lēna. Lai arī cienījamos gados un vairs ne tik žigla, attiecībā uz deguna bāšanu svešās darīšanās Martas tante bija ātrāka par zibeni.
“Leucīt!” viņa pārspīlēti priecīgi iesaucās, pabāzusi pieminēto maņas orgānu pavērto durvju starpā. “Leucīt, bērniņ, man tomēr nevajadzēs tos miltus. Vakar pati veselu paku biju nopirkusi un, izrādās, ledusskapī ielikusi! Vecums nenāk viens, tā gan, jā.”
“Kādus miltus, Martas tante?” aizdomīgi palūkojos ar lūpu krāsu un zilām matu cirtām izrotātajā sikspārnī.
“Redz, kā, jauns cilvēks, bet galva tikpat caura kā manējā,” tantuks nosmējās koķetus smiekliņus, priecīga, ka izdevies mani pieķert aizmāršībā. “Nu tos, kurus tev tikko kāpnēs prasīju aizdot!”
“Nu, protams, tos!” Bomis piepeši iejaucās un nostājās tantei līdzās durvīs, silti smaidot un sazvērnieciski piemiedzot ar aci. “Necik sen jau tas nebija, ne?”
“Kāds sen!” kaimiņiene atmeta ar roku. “Pirms desmit minūtēm, vai? Katrā ziņā ne vairāk. Jo reklāmas pauze pa televizoru vēl nav beigusies.”
“Skaidrs, tad jau tiešām ne vairāk,” Bomis piekrītoši pamāja, būdams pati sirsnība un nopietnība. “Paldies jums, ka atgādinājāt. Tagad gan liekas, ka reklāma beigusies. Ka nenokavējat filmu!”
Pastūmis tanti atpakaļ dzīvoklī, viņš, draudzīgi smaidīdams, aizvēra aiz viņas durvis. Es pārsteigumā mēmi plātīju muti, nesaprotot ne velna no tā, kas te notika.
“Stāvi šeit,” atskanēja komanda bezierunu tonī, pabīdot mani tālāk no ieejas dzīvokli. “Dod atslēgas un gaidi. Iekšā nāksi, kad teikšu.”
“Kas notiek, Bomi?” satraukti satvēru viņu aiz piedurknes. Martas tantei acīmredzot bija iestājies vecuma marasms. Kāpēc tas būtu jāuztver tik nopietni un jāpārvērš lielā notikumā?
“Gaidi,” viņš atkārtoti nočukstēja pār plecu un, pieturot rokturi, gandrīz bez skaņas atslēdza durvis. Uzmanīgi tās pavēris, Bomis kā ieeļļots ieslīdēja dzīvokli. Es paliku kāpnēs gaidot. Sekundes vilkās kā mūžība. Tālumā bija dzirdamas pilsētas skaņas, mašīnu rūkoņa, lietus šaltis pret kāpņu telpas logu palodzēm un mana nedaudz satrauktā elpa. Nervozi pamīdījos un nolēmu, ka skaitu līdz trīs un tad eju iekšā. Mani nervi bija tik uzvilkti, ka ilgāk izturēt nebija iespējams. Turklāt bija radusies vēl kāda vajadzība. Kafija prasījās brīvībā.
Biju tikusi līdz divarpus, kad iekšā atskanēja slāpēta soļu dipoņa, tādi kā cīņas trokšņi un izsaucieni. Iekams paspēju nobīties, atkal iestājās klusums. Ja dzīvoklī kāds bija un Bomis viņu neitralizēja, tad atlika vien gaidīt, kad mani pasauks. Bet ja nu iebrucējs izrādījās pārāks? Ja nu Ingemārs tagad gulēja uz grīdas savaņģots vai, nedod Dievs, smagi ievainots? Ja nu viņam nepieciešama palīdzība, bet es kā tāda gļēvule kavējos doties palīgā? Sirdsapziņa uzvarēja zaķpastalu manī, un, ar plašu žestu atrāvusi durvis līdz galam vaļā, es metos dzīvoklī ar kaujas brēcienu uz lūpām.
“Kuš!” stipras rokas mani apturēja pussolī un piespieda pie sienas. “Ko tu bļausties?”
Bomis dusmīgi turēja mani gandrīz vai dažus centimetrus virs zemes.
“Es nācu tev palīgā,” aizvainoti izstostīju. Pareizi jau saka, ka ceļš uz elli esot bruģēts ar labiem nodomiem.
“Tev lika gaidīt,” viņš novietoja mani uz zemes. “Kāpēc neklausi?”
“Es dzirdēju cīniņu.”
“Jā,” piepeši samulsis, Bomis domīgi novilka un palūkojās pār plecu vannasistabas virzienā. “Gandrīz viņu noķēru.”
“Kas notika?” Nervozi pārlaidu skatienu miteklim, lai redzētu, kādu skādi zaglis jau paspējis nodarīt.
“Tev māsa ir? Ne noteikti dvīņumāsa, bet vismaz radiniece?” Bomis atbildēja ar pretjautājumu, aizvērdams durvis uz kāpņu telpu.
“Nē, esmu vienīgais bērns ģimenē,” lai arī cik neatbilstoša šim brīdim šķita Ingemāra interese, tomēr atbildēju pieklājīgi. “Kāpēc jautā?”
“Tad man laikam rēgojas.” Viņš pārliecinātā solī izstaigāja manu nelielo mitekli un atgriezās pie vannasistabas durvīm. “Bet kur tad viņa palika?”
“Tu vari man pateikt, kas te tikko bija?” dusmīgi nometu somu uz dīvāna un veicu pati savu telpu pārbaudi. No pirmā acu uzmetiena viss šķita savās vietās. Vienīgi drēbju skapis stāvēja pusviru un daži apģērba gabali mētājās uz zemes. Bet varbūt tā jau bija vakarrīt, kad izgāju no mājām.
Pievienojos Bomim vannasistabā, kur, rokas sānos iespiedis, viņš pētīja sienas, ik pa laikam izlases kārtībā pieklauvējot pie kādas flīzes.
“Te ir vēl otra izeja?” Viņš palūkojās arī aiz sienas plaukta, kurā glabāju dvieļus un kosmētiku.
“Nē,” atbildēju noliedzoši. “Cik zinu, tad ne.”
“Skaidrs,” Bomis papurināja galvu kā zirgs, kas cenšas atbrīvoties no īpaši uzmācīgas mušas. “Uztaisi kafiju. Ar jumtiņu. Tev viskijs ir?”
Domās vizualizēju dzērienu skapīša saturu.
“Nē. Vai rums derēs?”
Veltījis man sāpju un klusa nosodījuma pilnu skatienu, Bomis bez vārdiem piekrita dzert kafiju ar tumšo rumu.
Sev pagatavoju līdzīgu dzērienu, tikai ruma vietā tasīti papildināju ar Rīgas Melno balzamu. Lai arī rīts bija nepiedodami agrs, tomēr spraigie notikumi lika nervu nomierināšanai izmantot ko stiprāku par pienu.
“Tu vari beidzot paskaidrot, kas notika?”
Tomēr Bomis ar atbildi nesteidzās. Izdzēris pāris malku ruma un noskalojis tos ar kafiju, viņš domīgi pakasīja kailo galvvidu.
“Kad tā tava kaimiņiene teica, ka esot šodien jau ar tevi runājusi, sapratu, ka tavā dzīvoklī kāds ir. Zaglis, iebrucējs, laupītājs,” viņš izteica to, ko jau pati biju nojautusi. “Man likās, ka vecā tevi ar kādu sajaukusi. Kādu, kas izskatās līdzīgi. Bet tagad saprotu, ka Martas tantei ar redzi viss kārtībā. Arī es būtu kļūdījies.”
“Ko tu gribi ar to teikt?”
“Ienācu dzīvoklī, un šeit, viesistabā, pie dīvāna stāvēji tu. Tas ir - kāda sieviete, kas izskatījās gluži kā tu. Pat drēbes bija līdzīgas - tumši džinsi, melna ādas jaka...”
“Tā ir tumši brūna,” sašutusi iebildu. Vīrieši gan neatšķir krāsas!
“Tātad turpinu - melna ādas jaka un mati pa gaisu,” Bomis dusmīgi pašķielēja uz mani pāri kafijas krūzes malai. Laikam nedrīkstēju pārtraukt. Lai gan mēle gluži vai niezēja iebilst, ka šāds frizūras raksturojums man neiet pie sirds. Tas nav stila vai gaumes jautājums. Tā ir sūrā ikdiena.
“Tu esi pārliecināts? Esmu pamanījusi, ka tev arī noderētu redzes korekcija,” ērcīgi nobubināju. Tas nebija gluži glaimojoši.
“Ar manu redzi viss ir kārtībā,” Bomis cieti noskaldīja. “Nemuldi,” tagad bija mana kārta dusmoties. “Cik esmu pamanījusi, tu pat mājām numurus nevari saskatīt. Kāpēc tu nenēsā brilles?”
“Esmu pietiekami pieredzējis, lai zinātu, ka uz redzi paļauties vien nevar.”
“Jā, bet katrā ziņā tā ir noderīga,” indīgi iedzēlu. “Citādi - kā tu vari būt pārliecināts, ka tā dāmīte bija līdzīga man? Tu pat nezini, kā es īsti izskatos!”
“Nē, tu nesaprati,” viņš ar paceltu pirkstu mani pārtrauca, ignorējot apvainojumu. “Nevis vienkārši līdzīga, bet tieši tu. Viņa ne tikai izskatījās, bet arī kustējās tāpat kā tu. Tikpat plūstoši un graciozi. Kā kaķis. Un, kad es viņu satvēru... viņa mani nopurināja nost kā puišeli. Izslidēja no rokām. Noturēt nebija iespējams.”