“Skaidrs, gluma un gracioza tāpat kā es.” Tas jau bija man pa prātam. Sevi no malas novērtēt ir grūti, un dzirdēt tik slavējošu atsauksmi bija patīkami. “Un kur tad tā glumā palika? Pa logu izlēca?”
“Nē,” viņš papurināja galvu un atkal pakasīja pakausi. Vēl nedaudz, un tur izveidosies caurums. “Viņa ieskrēja vannasistabā.”
“Un tālāk?” ieintriģēta paliecos tuvāk pāri bāra letei. “Tālāk nekā,” Bomis izskatījās patiesi samulsis. “Tālāk viņa pazuda. Izgaisa. Bez pēdām.”
“Kā tā? Kā liela, pieaugusi sieviete varēja pazust manā vannasistabā?” neticīgi nosmējos. “Tur ir kāda slepenā eja? Vai varbūt mini Bermudu trijstūris?”
“Nesmejies,” Bomis asi mani aprāva. “Pats redzu ko tādu pirmo reizi. Slapja vieta no viņas palika.”
“Nē, to parasti saka, ja kādu piebeidz,” ilustratīvi pārvilku ar īkšķi sev pār kaklu un izkāru mēli.
“Tā nebija metafora.” Bomja skatiens bija skaidrs un auksts. “Burtiski - dušā palika ūdens. Ja krāns netek, tad grīdai bija jābūt sausai, ņemot vērā, ka gandriz diennakti neesi bijusi mājās.”
Kad viņa vārdu jēga sasniedza manu apziņu, tā atkal centās izstrādāt jauniegūto triku, ko mēdza demonstrēt satraucošās un bailīgās situācijās. Tā mēģināja aizmukt, iemest mani tumšajās bezapziņas dzīlēs, lai tikai nebūtu jāstājas pretī realitātei.
Sakodu zobus un ar gribasspēku apvaldīju emociju karuseli, kas lika galvai griezties. Klepus lēkme piespieda krampjaini ieķerties letē, lai nenoveltos no augstā krēsla.
Šīs ģībšanas lēkmes pēdējā laikā bija sagādājušas ne vienu vien punu.
“Ar tevi viss labi?” Bomis acumirklī bija līdzās un, satvēris uz rokām kā bērnu, nogādāja mani līdz dīvānam. Caur krekšķiem izmocījusi klusu apstiprinājumu, iespiedos ar seju spilvenā un veltīju tam sēriju necenzētu vārdu. Vai patiesi mana teorija būs izrādījusies pamatota? Vai patiesi šeit būtu iejaukti tie? Bet kurš gan cits varētu aizmukt pa notekcauruli, atstājot aiz sevis vien nelielu peļķīti? Atmiņā atausa saruna ar Viktoriju pirms dažām dienām. Strukturētais ūdens, kas spēj atcerēties formu. Tas izskaidroja, kā Bomis un Martas tante varēja redzēt mani, kas nebiju es. Kādai nārai atkal nedarbi padomā.
Bomis pastiepa man ūdens glāzi, un es pateicīgi izdzēru to gandrīz tukšu. Spiedošā sajūta kaklā rimās, un es atkal spēju ievilkt dziļu elpu. Gluži kā romānu varone, atlaidusies spilvenos un piespiedusi plaukstu pie pieres, vārgi raudzījos griestos, apsmadzeņojot situāciju un domājot, ko iesākt tālāk.
“Leonīda,” redzeslaukā parādījās Bomja nopietnā seja. Ne pārāk maigi pabīdījis mani dziļāk dīvānā, viņš apsēdās uz tā malas. “Tu man atkal kaut ko nestāsti.”
“Nē, tas ir tikai klepus,” noliedzoši papurināju galvu. “Jau labu laiku mokos.”
“Nemuldi,” Bomis draudīgi paliecās uz priekšu un parupji satvēra plaukstu, aiz kuras centos paslēpt seju, baidoties sevi nodot. “Kas ir ar to dušu? Tev ir kāda ideja? Tu zini, kas bija tā sieviete?”
“Nē, goda vārds, man nav ne mazākās nojausmas, kas viņa tāda,” dievojos un meloju, vienlaikus mēģinot atbrīvot pirkstus no lāča cienīgā tvēriena.
“Bet tu jau iepriekš esi saskārusies ar kaut ko līdzīgu,” Bomis neatlaidās. Padevos liktenim un atstāju plaukstu tur, kur tā atradās. Patiesībā tas pat bija patīkami.
“Leonīda?”
Drudžaini meklēju kaut cik sakarīgu atbildi. Jaunumus par vilkačiem Bomis uztvēra tīri labi, bet šaubos, vai ūdens gari sagaidīs tādu pašu siltu uzņemšanu. Nolēmu visu nesa-režģit un neiedziļināties detaļās, bet atbildēt uz jautājumiem un pēc iespējas īsāk.
“Jā,” nodūrusi skatienu, apstiprināju. “Jā, esmu saskārusies. Ne ar tieši tādu, bet kaut ko līdzīgu. Šovasar mani kāds gribēja novākt. Nogalināt. Dušā.”
“Kā? Kādā veidā?”
Nedaudz aizvainojoši šķita, ka viņu neuztrauca jautājums: kāpēc? Kāpēc gan lai kāds vēlētos nogalināt tādu jauku būtni?
“Caur dušas galviņu kopā ar ūdeni iztecēja kaut kāds ūdens gars, kas centās mani nosmacēt. Aptinās ap galvu kā tāds plastmasas maisiņš. Man izdevās aizsniegt nagu šķērītes uz plaukta un izurbināt caurumiņu elpošanai. Un tad tas izšķīda un aizplūda notekā.”
“Ūdens gars?”
“Jā.” Biju pārliecināta, ka man tūlīt izrakstīs vienvirziena biļeti uz Tvaika ielu. “To uzsūtīja kāda nāra, undlne, kas atriebās iepriekšējam vilkaču bara vadonim par māsas nāvi. Es tur maisījos pa kājām, un viņa nolēma mani novākt.”
Bomja tvēriens ap maniem pirkstiem uz mirkli kļuva ciešāks. Vīrietis domīgi vērās grīdā, apstrādājot tikko dzirdēto informāciju. Aizturēju elpu un sēdēju klusu, dodot viņam laiku izdomāt - ticēt vai ne.
“Tad redz, ko tu domāji, sakot, ka Česika sieva Roze varbūt nemaz nav cilvēks,” viņš beidzot ierunājās un jau atkal mani pārsteidza. Gaidīju noliegumu, dusmas, apvainojumus melošanā. Daudz ko, tikai ne tik vēsu pieeju un atvērtu prātu.
“Pagaidi,” paslējos augstāk spilvenos. “Tu gribi teikt, ka tici ūdens gariem? Ka nāras var rīkot sazvērestības pret vilkačiem? Ka mistiskas būtnes var aizbēgt caur notekcaurulēm?”
“Tu traka, vai?” viņš godīgi uzlūkoja mani bez nosodījuma vai pārmetuma. “Kā jau teicu - es ticu, ka tu tam tici. Katra manis risinātā lieta ir kā spēle. Tava spēle, tavi noteikumi. Līdz ar to - šajā spēlē ir vilkači un ūdens gari. Vai tas nozīmē, ka ticu tiem? Nē, bet, lai uzvarētu, man jāpieņem noteikumi. Man ir jāspēlē.”
Tas lika uz mirkli aizdomāties. Savā ziņā Bomim bija taisnība. Kāda starpība, kādā vārdā rozi sauc. Tā smaržo vienādi.
“Man ar to pietiek,” apmierināti apstiprināju un piepeši aptvēru, cik tuvu viņš atrodas. Sarunas karstumā nebiju pat pamanījusi, ka abi esam pieliekušies, un tagad mūsu degungalus šķīra vien daži centimetri. Tas lika sirdij atkal apmest kūleni un iepukstēties straujāk. Ar satumsušu skatienu mani vērodams, Ingemārs, šķiet, nemaz negrasījās atkāpties, savukārt es biju iespiesta dīvāna stūrī, un, lai izkļūtu no neērtās situācijas, nāktos locīties kā zutim. Lai gan, patiesību sakot, tas pagaidām neietilpa manos plānos. Plānu nebija vispār. Mana taktika bija nogaidīšana.
Mirklis ieilga, un intīmās gaisotnes potenciāls proporcionāli pieauga. Tikai dažas sekundes šķīra to no risinājuma, bet tad atkal iejaucās liktenis. Mana kurkstošā vēdera veidolā. Tas izjauca noskaņu un atgādināja par šobrid aktuālākām lietām, kā, piemēram - brokastīm.
“Man gribas ēst,” no uztraukuma aizsmakušā balsī nočukstēju.
“Zinu,” Bomis likās tikpat aizsmacis. “Dzirdēju.”
“Es ātri ieskriešu dušā, pārģērbšos, un tad ejam kaut kur paēst." Izlocījusies kā jau pieminētā zivs (jo Bomis nepavirzījās sāņus ne pa milimetru), pieslējos kājās. “Man ledusskapis gluži tukšs.”
“Labi, ja vajag palīdzību, sauc.”
Tēlotā sašutumā pavēros viņā. Kāda gan palīdzība man varētu noderēt dušā? Muguru noberzt?
“Tu pati teici,” sapratis, uz ko mērķēju, Bomis iecietīgi paskaidroja. “Tevi tur jau reiz mēģināja novākt. Uzmanīties nenāk par ļaunu.”
12
Diemžēl manis iemīļotajā Salmiņa kafejnīcā nepasniedza brokastis. Varēja dabūt vien kruasānus, rožmaizītes, kafijas maizītes un vēl daudzas citādas maizītes, bet ne kārtīgu ceptu olu ar bekonu. Tādēļ ierosināju maltīti ieturēt pie mana bijušā klasesbiedra Jura viņam piederošajā Mēness bārā Tērbatas ielā. Mēs ar draudzenēm bijām to iecienījušas kā vietu pirms došanās naktsdzīvē, tomēr, sezonām mainoties, bāra piedāvājums pletās plašumā, un tagad tā bija lieliska vieta arī dienas sākumam.