Pats īpašnieks vēl nebija ieradies, bet oficiantes jau mani pazina un ierādīja lielisku galdiņu pie loga. Liels kamīns mājīgajās bāra telpās veiksmīgi cīnījās ar rudens drēgnumu, jo laikam Māte Daba bija nolēmusi Rīgu pārveidot par mazo Venēciju un vēl joprojām turēja atvērtu lielo ūdens krānu debesīs. Salijuši, sabozušies gājēji aiz loga cītīgi izvairījās no garāmbraucošo automašīnu saceltajām šļakatām.
Kaklā atkal kasījās viegls krekšķis, un tā slāpēšanai pasūtīju karstu pienu ar medu. Bez kafijas piedevas. Šis rīts jau bija sācies ar trim kofeīnu saturošiem dzērieniem. Baidījos, ka ceturto mana sirds varētu neizturēt. Turklāt tā jau uzvedās gluži dīvaini, smagnēji pulsējot krūtīs ik reizi, kad Bomis mani uzrunāja. Varbūt tas bija kāds vīruss, kas izplatās pilienveidā pa gaisu?
“Man, lūdzu, lielo omleti ar bekonu, dažas šķēlītes šķiņķa un karsto siermaizi,” ar laipnu smaidu atdevu ēdienkarti oficiantei un ar acs kaktiņu pamanīju izbrīnu Bomja sejā. “Kas tad nu? Es kaut ko nepareizi pateicu?”
“Nē, nē,” pacēlis rokas padošanās zīmē, viņš papurināja galvu. “Tikai man likās, ka tādas dāmas kā tu pārtiek no salātiem un zila gaisa.”
“Tādas dāmas kā es,” dusmīgi saraucu pieri, “varbūt arī ēd tikai zaļumus. Bet man garšo gaļa. Un siers. Un šķiņķis. Un pastēte. Un vēl daudzas citas lietas, kuras tagad nenosaukšu, bet domāju, tu saprati kopējo tendenci.”
Izsalkums sāka ņemt virsroku pār skaidro saprātu un labām manierēm. Mans īgnums un kašķīgums pieauga proporcionāli katrai badā pavadītajai minūtei.
“Tātad šodien...” Bomis nepaspēja turpināt. Apklusināju viņu pusvārdā ar neiecietīgu uzrūcienu:
“Šodienai man jau ir plāni.”
“Nāksies atlikt,” viņš vēsi nopētīja mani. “Līķis dīķi, ielaušanās tavā dzīvoklī...”
“Ir ļoti nopietni,” dusmīgi nošņirkstināju zobus. Labāk lai pavārs nekavējas, mans pacietības limits strauji ruka. “Es to visu zinu. Un nedomā, ka man plānā ir spa apmeklējums vai manikīrs. Varbūt tevi tas pārsteigs, bet ari man ir kontakti, cilvēki, kas var palīdzēt ar lietas risinājumu.” “Jauki, tad zvani viņiem, sarunā tikšanos un braucam.” “Kopā?”
“Protams,” Bomis spītīgi nenovērsa skatienu. “Ko tad tu domāji? Ka ļaušu tev vienai skraidīt pa Rīgu, kamēr kāds cenšas tevi dabūt zem zemes?”
“Tas gan ir pārspīlēti...” nikni atcirtu, bet nepaspēju tirādi pabeigt, jo mobilais telefons ar spalgu trelli paziņoja, ka kāds vēlas ar mani runāt. Nenoskaidrojusi zvanītāja vārdu, pacēlu klausuli un ierēju dusmīgu “Jā!”.
“Mums jāsatiekas,” otrā galā atskanēja Rego dobjais bass - rāms un nesatricināms. Viņu mani emociju uzplūdi nekādi neietekmēja. Vai vismaz viņš izlikās, ka neietekmē. Tādā gadījumā Oskara kinobalva par labāko tēlojumu viņam būtu garantēta.
“Labi,” jau nedaudz rāmāk atbildēju. “Mēs ar Bomi brokastojam Mēness bārā. Pievienojies, ja vēlies.”
“Būšu pēc piecām minūtēm.”
Vienlaikus ar manu brokastu šķīvi ieradās arī Rego Zvērs ar uzticamo palīdzi Veroniku. Abi izskatījās noguruši un izsalkuši, tāpēc sarunām atkal jau bija jāpagaida. Izsalcis divdabis - nerunīgs divdabis.
Tikmēr mans vēders bija ieguvis apaļīgus apmērus un dvēsele piepildījusies ar siltumu un maigumu. Apcerīgi smaidot, vēroju, kā kolēģi tiesā brokastis, bet tad no svētlaimes mani jau atkal izrāva telefona zvans. Klusu nolamājusies un apzvērējusi sev, ka nomainīšu zvana melodiju uz kādu daudz harmoniskāku un ne tik kaitinošu toni, šoreiz jau daudz laipnāk atbildēju zvanītājam, kurš izrādījās mana priekšniece Viktorija.
“Kas jauns?” viņa ķērās vērsim pie ragiem (vai kaķim pie ūsām). Sauc, kā gribi, bet Vika bija tieša.
“Uh,” bez skaņas atvainojusies pie galda sēdošajiem biedriem, piecēlos un devos sarunu turpināt tālākā nostūri ārpus viņu dzirdamības robežām. “Daudz kas, Viktorija, ļoti daudz kas! Pat nezinu, no kura gala sākt...”
“Par mironi jau zinu,” Vika izpalīdzīgi pateica priekšā. “Rego šorīt zvanīja. Vai noskaidrojāt, kas viņš tāds ir?”
“Jā, ar Bomi bijām pie profesionāla zagļa. Viņš stāstīja, ka kaut kāda dāma esot gribējusi viņu nolīgt. Bet tas viss izklausījies pārāk aizdomīgi, tāpēc viņš esot to aizsūtījis pie kolēģa. Visticamāk, mirušais ir minētais kolēģis.”
Dažos vārdos atstāstīju šīrīta notikumus, cenzdamās izteikties īsi un konkrēti - tieši tā, kā Vikai patīk. Klausulē uz mirkli iestājās klusums, priekšniece apdomāja dzirdēto. Atbalstījusies pret iekurtā kamīna dzegu, vēroju, kā Rego un Nika dedzīgi iznicina savu brokastu tiesu. Veronikas ēstgriba bija gluži tāda pati kā manējā. Trauslā meitene šķūrēja sevi ēdienu ar maniakālu uzcītību. Tad, lūk, kā tas izskatās no malas!
“Kas par dāmu?” Vikas jautājums mani pārsteidza. Biju jau paspējusi ielaisties vieglā snaudā, sprakšķošā kamīna sasildīta.
“Vecis nevarēja īsti viņu aprakstīt. Tikai teica, ka aptuveni manā vecumā, līdzīgas miesasbūves un blonda, bet galvā esot bijusi melnmataina parūka, un pat iekštelpās viņa neesot noņēmusi tumšas saulesbrilles.” Paberzēju pieri, aizdzenot miegainību. “Apraksts ir diezgan neprecīzs. Lielas jēgas no tā nav.”
“Var jau būt. Toties tagad mums ir zināms, ka tā ir sieviete,” Vika iebilda. “Kas vēl?”
“Manā dzīvoklī kāds bija ielauzies. Mēs ar Bomi viņu pieķērām, kad šorīt iebraucu mājās pārģērbties.”
“Zaglis?”
“Domāju, ka ne.” Izklaidīgi atstāstīju Viktorijai pārsteidzošo epizodi manā miteklī un aizdomas, ka tam varētu būt saistība ar ūdens ļaudīm. Kamēr viņa klausījās un mana mute nodarbojās ar notikumu gaitas rekonstruēšanu, domas riņķoja ap Tetera sacīto. Kaut kas man tajā nedeva mieru, kaut kas pašā acu priekšā...
“Saki, Vika, vai ir iespējams pārbaudīt, vai cilvēks kaut kādi nav iesaistīts šajā lietā? Pati saproti, ar maģijas palīdzību? Kaut kāds tests vai tamlīdzīgi?” tikko pabeigusi stāstāmo, nolēmu noskaidrot atbildi uz mani urdošo, kaci-nošo jautājumu.
“Jā, bet tam vajag kādu mantu. Šī cilvēka mantu. Tādu, kas ir atradusies ar to ilgstoši kontaktā,” Viktorija neizklausījās pārsteigta. “Kāpēc tā prasi? Tev ir aizdomas?”
“Jā,” izklaidīgi atbildēju, vērojot biedrus. “Nē, pagaidām nezinu. Klau, tad šodien tiekamies? Vajadzēs kādu pārbaudīt.” “Lieliski, gaidu pie sevis mājās. Kad tu varētu būt?” Vika likās uztvērusi manu noskaņojumu un vairāk neizprašņāja.
“Visticamāk, nebūšu viena, bet ar Ingemāru. Pēc kādas stundas.”
Pabeigusi sarunu, atgriezos pie galda, kur Rego un Nika jau daudz relaksētākā gaisotnē uzklausīja Bomja stāstīto par mūsu šīrīta atklājumiem un notikumiem manā dzīvoklī.
“Tad tomēr ūdens ļaudis,” Rego domīgi novilka. “Leonīda, vai esi runājusi ar Viktoriju?”
“Jā, tikko runāju.” Veltīju viņam laipnu smaidu. Pirms tam viņš negribēja par manu teoriju neko dzirdēt, bet tagad, kad tā smējās gluži vai sejā, Rego gandrīz izlikās, ka jau sākotnēji bijis ar mani vienisprātis.
“Mēs vēlāk tiksimies.” Negrasījos dalīties ar viņu savās aizdomās. Lai pats pastrādā un pakustina smadzeņu podu.
Aizdomīgi nopētījis mani, viņš piekrītoši pamāja. Laikam jau saprata, kāds iemesls ir manai neapmierinātībai.
“Labi, tad mēs arī dosimies.” Viņš jau cēlās no galda, bet tad kaut ko atcerējās. “Es runāju ar Tomu, viņš lūdza, lai tu atbildot uz e-pastu vai piezvanot viņam.”