“Kādu Tomu?” Manas domas tobrīd bija citur.
“Tomu Heksu.” Rego skatiens bija aukstāks par mūžīgā sasaluma joslu. “Cilvēku, kas tev palīdzēja tikt prom no Romas.”
“Kur tu pats mani ievilki,” to es nomurmināju gluži klusām, bet ne pietiekami, jo mūžīgā sasaluma josla vienā acumirklī pārvērtās par lavas dīķi.
“Nika,” uz mirkli aizkavēju Rego palīdzi, pirms viņa paspēja piecelties no galda, un, žēlabaini lūkojoties viņai acīs, vērsos pie meitenes ar neparastu, tomēr ikdienišķu lūgumu. “Klau, tev varbūt ir kāda lieka matu gumija? Šodien tāds laiks, ka baidos - nāksies visu dienu staigāt ar vārnas ligzdu uz galvas.”
“Še, ņem manējo.” Viņa līdzjūtīgi un saprotoši nosmējās un atbrīvoja blondo zirgasti. “Man mašīnā ir cita.”
“Paldies!” biju no sirds pateicīga. Pamājusi ar roku un sazvērnieciski piemiegusi ar aci, Veronika aizsteidzās līdzi priekšniekam, kurš jau bija izbrāzies pa durvīm. Matu gumiju es rūpīgi noglabāju jakas kabatā. Priekšdienām.
“Kas ir Toms Hekss, un ko tu darīji Romā?” Bomis it kā starp citu apvaicājās, kad bijām jau izbraukuši no Rīgas un pa Tallinas šoseju traucāmies uz Baltezeru pie Viktorijas.
Mirkli apdomājos, ko īsti atbildēt, ņemot vērā nemelo-šanas noteikumu, kuram pati biju piekritusi.
“Toms Hekss...” Dziļi ievilku elpu, bet nepaspēju turpināt, jo mans telefons jau kuro reizi šodien spalgi iezvanījās. Kā tādā klientu apkalpošanas centrā! Tagad gan palūkojos ekrānā, pirms atbildēju. Un labi, ka tā! Sargeņģelis šoreiz bija reaģējis godam, dodot iespēju izvairīties no nepatikšanām. Zvanītāja bija mana māte. Noslēdzu skaņu un ļāvu vētrai pāriet pāri.
“Tu neatbildēsi?” Bomis palūkojās manī. “Bijušais draugs?”
“Kāpēc tā domā?”
“Skābs ģīmis,” viņš nosmīnēja.
“Nē, ļaunāk,” izbolīju acis. “Māte.”
“Skaidrs,” viņš līdzjūtīgi novilka. “Radu būšana.” Telefons atkal iezvanījās. Tā sieviete gan ir neatlaidīga! Tomēr šoreiz kļūdījos - zvanītājs bija tēvs. Dažas sekundes svārstījos, aprēķinot iespēju, ka tā tomēr varētu būt māte, aizņēmusies tēta telefonu. Tomēr nolēmu - kas neriskē, tas nedzer šampanieti!
“Jā,” nedaudz bailīgi izdvesu klausulē, gaidot, kas atbildēs. “Sveika, meitiņ,” tētis omulīgi norūca, un maigs siltums izplūda man pakrūtē. “Kur tad tu mums esi pazudusi?"
“Biju komandējumā Romā,” atgādināju. “Tagad daudz darba. Viktorija vēl joprojām nav izlēmusi par jauno amatu. Neesmu zaudējusi cerības tikt pie paaugstinājuma.” “Izredzes lielas?”
“Ne pārāk,” bēdīgi nopūtos. Ja man nāksies emigrēt, tad, visticamāk, mani gaida pazeminājums.
“Galvenais, sargi sevi,” dzirdēju tēva balsī patiesas rūpes. “Vai varu tev palīdzēt?”
“Nē, domāju, pagaidām ne,” centos neizklausīties tik drūmi, cik patiesībā jutos.
“Meitiņ,” Otto piepeši izklausījās gluži izmisis. “Vai tu kaut ko gadījumā neesi aizmirsusi?”
“Ko tad?”
“Mamma ļoti gaida tavu zvanu.”
“Kāpēc?” Ar šausmām domās pārskatīju saistību sarakstu attiecībā pret māti, meklējot iemeslu.
“Tev nesen bija vārda diena, un tu viņu neapsveici,” tēvs kautrīgi pateica priekšā.
“Sasodīts!” piešāvu plaukstu pie pieres, ka noplīkšķēja vien. Mana māte gaidīja apsveikumu ne tikai manā dzimšanas, bet ari vārda dienā kā pateicību par atļauju tēvam ielikt man tik neparastu vārdu. Ja, nedod Dievs, gadījās aizmirst izpildīt šo pienākumu, sekas varēja būt postošas un ilgstošas. Ingridai Fēliksai bija lieliska atmiņa, it īpaši attiecībā uz šādiem virtuāliem nodarījumiem.
“Tāpēc viņa man tikko zvanīja,” šausmās nomurmināju.
“Labāk atzvani,” tēvs bailīgi ierosināja. “Jo ātrāk, jo labāk.”
“Tikai ne šodien,” smagi nopūtos. “Man problēmu pāri galvai. Ūdens mutē smeļas.”
“Kas noticis?” Rūpju nots tēta balsī iedūrās kā adata sirdī. Kā lai viņam pasaka, ka mīļoto meitu gaida izraidī-jums?
“Nekas tāds, par ko tev vajadzētu uztraukties,” steidzos viņu mierināt, apzinoties, cik melīgs ir šāds apgalvojums. “Viktorija sūta mani strādāt uz ārzemēm. Varbūt nāksies braukt prom. Uz gadu. Iespējams, diviem.”
Saruna bija jāievirza šādā gultnē gadījumam, ja līdz vakaram neizdosies atrast karti, noķert zagli un slepkavu un atjaunot manu labo slavu. Tad, cik sapratu no Rego sacītā, man būs jākrāmē somas un jādodas izsūtījumā. Jo tālāk, jo labāk.
Atvadījusies no tēva un vēlreiz apliecinājusi, ka ar mani viss ir un būs kārtībā, es noliku klausuli un domīgi vēros aiz loga zibošajā ainavā. Lai arī kā centos uzturēt možu garu, laiks ritēja un liktenīgā stunda tuvojās. Jutu briestam nelielu paniku.
“Tu meloji,” piepeši Bomis klusām ierunājās, atsaucot mani tagadnē.
“Ko, lūdzu?” izklaidīgi paberzēju pieri, cenšoties koncentrēties uz viņa sacīto.
“Tikko,” viņš norādīja ar roku uz manu telefonu. “Meloji tēvam. Par braukšanu uz ārzemēm. Kāpēc?”
“Ko tad tu gribi, lai es viņam saku? Ka tad, ja neatradīs karti, mani sadalīs pirmreizinātājos, ja palikšu Latvijā? Tev šķiet, tas ir labāk?” Panika pārgāzās pāri savaldības trauka malām kā uzrūgusi mīkla. Iepriekš nebiju iedomājusies, ka neesmu vienīgā, kuru skāra notiekošais. Mani tuvinieki, draugi - arī viņi cietīs.
“Tu tikai elpo!” Ingemārs mierinoši uzlika plaukstu man uz ceļa un stingri saspieda. “Mierīgi! Mēs visu nokārtosim.” “Griez nost!”
“Kur?”
“Tur,” satraukti iebakstīju ar pirkstu stiklā, norādot uz nelielu asfaltētu ceļu, kas veda nost no šosejas uz privātmāju ciematu. Gandrīz paskrējām garām!
Tomēr Bomja reakcija bija teicama. Asi parāvis stūri pa labi, viņš viegli uzvadīja monstrauto uz pareizā ceļa. Bet lielajai bleķa kaudzei tas laikam īsti pa prātam nebija. Motoram rēcot un riepām švirkstot, tas sagriezās jautrā karuselī, un acu priekšā pārmaiņus zibēja pelēki priežu stumbri un betona žoga ēnas aiz loga. Es iekrampējos sēdeklī un aizmiedzu acis, gaidot sadursmi.
Bomis piebļāva pasauli ar necenzētiem lamuvārdiem, cīnoties ar centrbēdzes spēku un drudžaini griežot stūres ratu. Laiks likās sastindzis, sekundes aizritēja nemanāmi.
Pēdējais spējais rāviens, un automašīna beidzot pakļāvās šofera gribai un sastinga dažus milimetrus no ceļmalā augošas varenas priedes. Ausīs dunēja satrauktie sirdspuksti.
Es sevi piespiedu atlaist autosēdekli, iekams pirksti bija salūzuši. Trīcošām rokām atglaudu matus no sejas un palūkojos Ingemārā.
“Varbūt tu tomēr nopirksi brilles?” norijusi siekalas, pieklājīgi painteresējos.
Atbilde nebija ipaši izsmalcināta, bet pamatdoma bija viena - viņa redzei nekas nekaitēja, vaina bija ceļa segumā. Kad lamuvārdu straume apsīka, Bomis nikni atsprādzēja drošības jostu un izlēca no mašīnas, lai jau nākamajā brīdī pazustu zem tās.
“Ar tevi viss kārtībā?” Pārliecos pāri vadītāja sēdeklim, cenšoties saskatīt viņu pa atvērtajām durvīm.
“Ledus! Tu vari iedomāties?” Bomis uz spīdīgā asfalta kūņājās kā ievainots briedis.
“Ledus?” neizpratnē atkārtoju, piedēvējot smadzeņu lēno darbību tikko piedzīvotajam stresam. Šādas situācijas bremzēja manu procesoru. Stingiem, krampjainiem pirkstiem atsprādzēju drošības jostu un uzmanīgi izkāpu no automašīnas, cieši turoties pie tās durvīm. Bomim bija taisnība. Ceļš bija gluži kā slidotava, klāts ar melnu caurspīdīga ledus kārtu, un krītošās lietus lāses veidoja to tikai biezāku.