Runājot Viktorija bakstīja kārtīs ar garo, nolakoto nagu, it kā attēls izteiktu visu. Paliecos uz priekšu, lai redzētu bildītes. Tās nebija spēļu kārtis. Lai ari iepriekš nebiju saskārusies ar zīlniecēm un kāršu licējām, nojautu, ka šī ir taro kāršu kava. Viens attēls bija īpaši biedējošs. Ragains, sarkans velns turēja pieķēdētus divus kailus cilvēkus - vīrieti un sievieti. Citā bija redzams priecīgi stabulējošs muļķītis ar vienu kāju pāri bezdibeņa malai. Bet vēl kādā - kaila sieviete starp daudziem asiem zobeniem, kas griezās tās baltajās miesās.
Uh, skarbi! Nodrebinājos. Lai ari neko daudz no tā nesapratu, tomēr bija redzams, ka nekā priecīga vai saulaina Veronikas kārtīs nav.
“Grūti noticēt, ka Nika varētu darboties pret baru,” skaļi izteicu savas šaubas. “Viņa šķiet tik lojāla. Tik uzticīga!”
“Bet ir kaut kādas pieviltas cerības,” Viktorija neatlaidās, norādot uz attēliem sev priekšā. “Vilšanās. Tā varētu būt kā motīvs.”
“Veronika ir pārāk jauna, lai cerētu ieņemt barveža vietu. It īpaši pēdējā rokādē. Tur jau lielie dūži cīnījās uz dzīvību un nāvi. Patiesībā, ja Rego nebūtu nācis pie varas, arī viņas vieta hierarhijā būtu daudz zemāka.” “Безответная любовь1,” Vika minēja.
“Var jau būt,” neziņā paraustīju plecus. “Viņa atzinās, ka spēlē pretējā komandā.”
“Ko, lūdzu?” Bomis neizpratnē paraudzījās manī. “Nu...” samulsusi meklēju īstos vārdus. Jutos neērti, izpaužot svešu noslēpumu, turklāt tik tieši. “Tu jau zini...” Pasvārstīju plaukstu un paraustīju uzacis uz augšu, zīmīgi lūkojoties uz Ingemāru un klusībā lūdzoties, kaut viņš saprastu un man nenāktos to pateikt skaļi.
“Leonīda, tu brīžiem esi tāda...” Viktorija nepacietīgi izbolīja acis un tad, vēršoties pie Bomja, paskaidroja. “Viņa grib teikt, ka Veronika ir lesbiete.”
“Nē!” Patiesi šokēts viņš lūkojās no manis uz Viku. “Tu droši zini? Jo viņa ar mani koķetēja.”
“Neglaimo sev,” ar pūlēm valdot smieklus, novīpsnāju. “Neesi jau tu tik neatvairāms, ka pat rozā meitenes atsauc uz pareizā ceļa! Bet cik stiprām ir jābūt mīlestības sāpēm, lai pakļautu briesmām visu baru?” Nespēju tomēr noticēt.
“Kārtis nemelo,” Vikas tonis norādīja uz diskusijas beigām. Orākuls netiks apšaubīts.
“Tad sanāk, ka Veronika bija tā blondā dāma, kas gribēja Teterim pasūtīt zādzību.” Bomis domīgi pakasīja pieri. “Un viņa ari bija tā, kas aizsūtīja Karoti uz Vjačeslava māju. Vai varētu būt, ka viņa ir arī slepkava?”
“Nē,” Viktorija noliedzoši papurināja galvu. “Viņai šāda zīmoga nav.”
“Vai karte varētu būt pie Nikas?” iedomājos.
“Ja Karotēm to izdevās nozagt, tad kartei jābūt pie slepkavas,” Bomis šķetināja domu pavedienu. “Šaubos, vai zaglis būtu sarunājis pasūtījuma nodošanu tajā pašā vietā, kur noziegums tika izdarīts. Tātad Veroniku pirms nāves viņš nesatika.”
“Ko tālāk?” apvaicājos, kad kārtis bija novāktas un atliktas atpakaļ maisiņā.
“Tālāk,” Viktorija nepriecīgi nosmaidīja. "Будем в воду глядеть.1"
“Atkal zīlēsi?” Ingemārs noskurinājās.
“Nē,” Viktorija piecēlās no galda. “Braukšu uz Vja-česlava dīķi. Atminējumam ir jābūt ūdenī.”
Man tas šķita diezgan loģisks secinājums. Diemžēl viss norādīja uz to, ka atkal ir iesaistīti ūdens gari. Tas, ka Česika sieva Roze nebija cilvēks, tas, ka kāds, kurš izskatījās pēc manis, aizmuka pa notekcauruli, un anomālais ceļa apledojums, kura rezultātā šodien gandrīz satikos ar Radītāju, bija pietiekams pamatojums.
“Zvanīja Toms Hekss,” Viktorija turpināja, staigājot pa virtuvi, virinot skapīšu durvis un vācot kopā lietas, kas laikam bija nepieciešamas rituālam - lielu sudraba karoti, tukšu Borjomi minerālūdens pudeli, baltu, sarkanu un dzeltenu sveci, sāls maisiņu un melno ikru bundžiņu. Biju priecīga, ka viņa ir tik aizņemta un neredz manu nelaimīgo ģīmi. “Toms lūdza atgādināt, ka gaidot tavu zvanu.”
“Kāpēc viņš pats man nezvana? Zina taču manu numuru,” dusmīgi nopurpināju un izvilku telefonu no kabatas.
“Viņš nedrīkst,” priekšniece nelaipni paskaidroja. “Tā kā viņš ir iesaistītā persona, turklāt konsultants, viņam ir jābūt neitrālam. Ja misters Hekss kontaktēsies ar tevi tieši, viņš apdraudēs savu posteni.”
“Interesanti,” kašķīgi nosprauslājos. “Romā viņš izzaga mani no Arhīva. Tas nebija diez ko neitrāli.”
“Leonīda,” priekšnieces balsi ieskanējās brīdinošas notis. Jāatzlst, ka tā bija manis pašas vaina. Šajā slepenajā sabiedrības daļā valdīja tik daudz noteikumu un likumu, par kuriem man pašas slinkuma dēļ nebija ne mazākās nojausmas. Nebiju uzcītīga skolniece, līdz ar to brīžiem uzvedos kā zilonis trauku veikalā.
Bet varbūt vainīgs bija mans sliktais noskaņojums. Ar smagu nopūtu padevos liktenim un uzspiedu mistera Heksa numuru.
Saruna bija īsa un konkrēta. Toms un Arhivārs ar pavadošo svītu šodien ierodas Latvijā, lai oficiāli paziņotu par mūsu bara statusa izmaiņām sakarā ar pazudušo karti, kā ari lai izsludinātu spriedumu bara nodevējam. Tātad man. Rego bija stāstījis, ka robežu neesamība nostādīja mūsu teritoriju ārpus likuma. Varētu teikt, ka kopā ar mani izraidīs ari visu baru. Medibu sezona var sākties!
Bezspēcīgās dusmās nomurmināju, ka šo informāciju varēja atsūtīt ari īsziņā vai vismaz e-pastā. Aiztaupītu man dārgās tālsarunas. Tad atcerējos, ka jau kopš vakardienas neizlasīta mani gaida Toma e-pasta vēstule. Lai novērstu drūmās domas, palūdzu Viktorijas viedtālruni, lai pārbaudītu savu pastkasti. Pirmo reizi sajutu bailes ne tikai par savu dzīvību. Šovakar izšķirsies vēl daudzu nevainīgu cilvēku liktenis. Ja vien izdotos atgūt karti! Tad vismaz bars būtu drošībā.
“Varbūt piespiest Veroniku atzīties?" Bomis negaidīti ierosināja. Iztrūkusies palūkojos uz viņa kailo pakausi. Vai tiešām es skaļi domāju?
“Šaubos, vai tas izdosies,” Viktorija nepiekrita. “Turklāt karte tāpat nav pie viņas.”
“Bet, iespējams, Nika zina, pie kā tā ir?” Man šī ideja nešķita tik peļama.
“Pat ja viņa to zina, ar šādu atzīšanos viņa parakstīs sev nāves spriedumu,” Viktorija nepiekāpās.
“Tāpat viņai ir beigas,” bezcerīgi atmetu ar roku. “Kopā ar visiem pārējiem.”
“Nika ir cīnītāja,” priekšniece spītīgi turējās pie sava. “Domāju, ka viņa cer izkulties sveikā. Vai vismaz noturēties, kamēr Rego izdosies atjaunot bara statusu.”
“Vai tas vispār ir iespējams?” ar cerību balsi pajautāju. “Nē,” Vika strupi atcirta. “Bez kartes nav.”
Situācijas smagums izsūca jebkādu dzīvotgribu. Drūmi blenzu telefona ekrānā, cenšoties atcerēties, kāpēc īsti atvēru savu e-pastu. Tad man skatiens aizķērās aiz kādas vēstules, kuru biju sūtījusi pati sev. Varbūt viss vēl nebija zaudēts! Pārsūtījusi to tālāk un veikusi pāris zvanu, kuru laikā saņēmu pozitīvu apstiprinājumu, priecīgi atlaidos krēslā un uz mirkli pievēru acis. Ja tas izdosies, es būšu pelnījusi Nobela prēmiju!
“Ceru, tu neesi aizmirsusi, ka šovakar ir Zemlikas?” Vika stingri noprasīja, kad jau grasījāmies kāpt Bomja automašīnā. Šeit vietā bija retoriskais jautājums: kā var aizmirst!? Briestošais pilnmēness, kaut pa dienu neredzams, tomēr bija skaidri jūtams kā smacējoša, uzbudinoša klātbūtne, ko tikai spēcīgāku darīja priekšnojauta, ka šis vakars var man izvērsties liktenīgs.