Tā kā Viktorija atteicās no mūsu palīdzības rituāla veikšanai pie Vjačeslava dīķa, tad man bija dažas brivas stundas, kuru laikā ieturēt pusdienas, iebraukt mājās pārģērbties un sagatavoties šīvakara lielajam notikumam. Zemliku norises vieta vēl netika atklāta, bara locekļi tikai pēdējā brīdī saņem konkrētu adresi, kur jāierodas. Ņemot vērā situācijas nopietnību, Rego pieteicās pats mani aizvest. Kopā ar Bomi. Nedaudz brīnījos, ka Ingemāram tiek atļauts piedalīties vienā no divdabju sabiedrības nozīmīgākajiem un slepenākajiem pasākumiem. Bet laikam Zvēram bija aizdomas, ka vakars var izvērsties pietiekami karsts un noderēs jebkāda veida palīdzība.
Pēc pusdienām palūdzu Bomi mani aizvest uz kādu adresi Avotu ielas sākumā, kur man vajadzēja paņemt savu pasūtījumu - divas cieši aizlīmētas A4 formāta aploksnes.
Pēc tam žigli ieskrēju mājās, sakārtoju somu ar rezerves drēbēm (pieredze liecināja, ka tās lieti noder pēc pilnmēness nakts skrējieniem), iztīrīju zobus (divreiz), to darot, salauzu vienu zobusuku (vai tas liecinātu par iekšēju trauksmi?) un mierīga kā tanks devos lejā pa kāpnēm pretī savam liktenim (citiem vārdiem sakot, Rego, Nikai un Bomim, kuri jau gaidīja mašīnā).
Pirmo reizi redzēju, ar kādu auto brauc Rego. Tas izrādījās ļoti reprezentabls, stabils Volvo džips, kas, manuprāt, atbilda viņa raksturam - atturīgs, bet tajā pašā laikā īstens zvērs.
Kāpjot mašīnā, sapratu, ka laikam esmu pārāk apkrāvusies ar dažādām somām, stipri ierobežojot savu kustību brīvību. Tomēr vienīgā no automašīnā sēdošajiem, kas piedāvāja palīdzību, bija Nika. Viņa izkāpa, atvēra aizmugurējo bagāžas nodalījumu un bez ceremonijām ielidināja tajā manas sporta un pleca somas.
“Klau, kāda tev pašai ir soma?” cerīgi apjautājos, pamanījusi bagāžniekā arī mugursomu ar stingru aizmuguri -tādu, kādā parasti pārvadā datorus.
“Tā ir manējā,” Veronika norādīja.
“Jauki!” no sirds nopriecājos. “Vari, lūdzu, ielikt pie sevis šīs divas aploksnes? Man tādas ļurīgas somas, baidos saņurcīt.”
“Kas tas ir?” viņa pagrozīja tās rokās, pirms nolika nost.
“Mans testaments,” īsi nosmējos. “Divos eksemplāros.”
Jociņš laikam nebija izdevies, jo izvilināja tikai skāņu smaidiņu.
Kad ieradāmies pasākuma vietā, saule jau labu laiku bija paslēpusies aiz koku galiem un apkārtne tinās tumsā. Lietus bija mitējies, bet brāzmains vējš dzenāja pa debesjumu tumšus mākoņus. Brauciens Daugavpils virzienā ilga pāris stundu, līdz nobraucām no šosejas uz neliela meža ceļa, kas pa saviem līkumiem mūs vizināja vēl kādu pusstundu. Dubļi un dangas, ko apspīdēja auto starmeši, pārliecināja mani, ka apvidus automašīna ir īstā izvēle cilvēkam ar divām dabām. Pats dzīvesveids noteica, ka bieži nākas uzturēties ārpus civilizācijas. Tomēr, lai tur nokļūtu, jāizmanto kāds no tās labumiem - piemēram, automašīna. Ar MINI es varēju necerēt tikt cauri šai šķēršļu joslai. Savukārt Bomja monstrs būtu laimīgs kā kucēns sasmērēt savus riteņus.
Ar šādām domām centos sevi izklaidēt un aizkavēt panikas lēkmi, kas gaidīja īsto brīdi, lai uzbruktu ar pilnu atdevi. Ļoti cerēju, ka Vikai izdosies iegūt nepieciešamos pierādījumus. Ja ne, man bija jābūt gatavai skriet. Un ātri.
Klusiņām savā nodabā klepoju, pa ausu galam klausoties, kā priekšā sēdošie vīrieši apspriež rīcības plānu un
Rego sniedz detalizētu instruktāžu. Brīnījos par viņa atklātības lēkmi, bet to laikam prasīja apstākļi. Nesagatavots, nebrīdināts Bomis bija beigts Bomis. Katrā ziņā plāns bija vienkāršs - tikko spriedums tiks pasludināts, viņš mani paķer, iespundē Rego automašīnā un pēc iespējas ātrāk dodas atpakaļ uz Rīgu, nomaina mašīnas un kopā ar mani noiet pagrīdē. Uz tik ilgu laiku, cik nepieciešams. Pēdējais faktors biedēja visvairāk. Kā gan Rego pados ziņu, ka var jau nākt laukā (no turienes, kur mēs būsim, lai kur arī tas būtu), ja nebūs iespējas sazināties? Mirkli apdomājos un atzinu savā spriedumā kļūdu - mani biedēja kas cits. Šovakar deviņos un septiņpadsmit minūtēs bija jāuzlec pilnam mēnesim. Precīzi tikos, sekundi sekundē, es zaudēšu cilvēcisko veidolu un virsroku ņems mana otra daba. Labi, bez izlikšanās - es kļūšu pūkaina un astaina. Šādā paskatā man būs jāmēro atpakaļceļš. Kopā ar svešinieku.
“Sasodīts,” šausmās novaidējos un atspiedu pieri pret vēso priekšējā sēdekļa pagalvja ādu.
“Kas notika?” Nika līdzjūtīgi pieskārās manam plecam. Jāsaka, tajā brīdī es uzslavēju savu pašsavaldību, jo nevis mēģināju ar viņas galvu izdauzīt sānu logā atbilstošu caurumu, bet tikai paraustīju plecus un nomurmināju kaut ko par sliktu pašsajūtu. Tā kuce bija vainīga pie šīs ķezas! Un tagad viņa gluži mierīgi sēdēja blakus un brīnījās, kas gan ir noticis! Pustumsā uzmetu blondīnei niknu skatienu un ar prieku konstatēju, ka iepriekšējais apgalvojums bija pārspīlēts. Veronika krampjaini raudzījās tālumā un bija sakodījusi lūpas līdz asinīm. Tā viņai arī vajadzēja!
Ar šādām negantām domām es izkāpu no auto, kad tas beidzot bija izbraucis no meža klajumā un apstājies pie elegantas divstāvu viesu mājas. Bija vainojams vai nu uztraukums, vai ilgais ceļš, bet, uzlūkojot māju, man saļodzījās ceļi, un es būtu ar negodu nonākusi dubļos, ja Bomis laikā neapliktu roku man ap vidukli un nesagaidītu, kamēr atgūstu pamatu zem kājām. Nelielā intīmā ainiņa nepaslī-dēja Rego garām nepamanīta. Slepkavnieciski nopētījis mūs abus, viņš tomēr atturējās no komentāriem, bet pietika ar skatienu, lai liktu man justies neērti. Pateicīgi uzsmaidījusi Bomim, centos atsvabināties no viņa tvēriena. Bet Inge-māru tik viegli neiebiedēsi. Spītīgi pacēlis zodu, viņš pievilka mani tuvāk, izaicinot Rego. Manu pateicību nomainīja nepatīkams pārsteigums. Vēl tikai testosterona uzliesmojumu man te trūka! Diezgan nepacietīgi nopurināju Bomja roku un devos pakaļ somai uz mašīnas aizmuguri.
“Vīrieši,” Nika draudzīgi nosmējās, komentējot tikko notikušo.
“Jā, liek aizdomāties, vai tikai tava izvēle tomēr nav pareizāka,” piekrītoši nopurpināju.
“Kā tu to domā?” Veronika neizpratnē palūkojās manī, padodot sporta somu.
“Tā meiteņu padarīšana,” sazvērnieciski piemiedzu, apjaušot, cik muļķīgi tas izskatās no malas.
“Ak tas!” Viņas acīs bija lasāms, ka pilns rublis man nav. Dažu kapeiku tomēr trūkst.
Nolēmu sevi tālāk nepazemot un, veltījusi viņai vainīgu smaidiņu, pievienojos barvedim, kurš jau sāka kļūt nepacietīgs.
Izgaismotās guļbūves priekšā bija novietots vairāk nekā divdesmit automašīnu, bet pie durvīm mūs sagaidīja apsardze. Apsveicinājušies ar priekšniecību, viņi informēja, ka lielākā daļa dalībnieku jau pulcējas nojumē aiz mājas.
“Turies man līdzās,” Bomis pavēlnieciski nočukstēja.
“Tad nes manu somu,” nolēmu izmantot situāciju un atbrīvot sev rokas. Tieši īstajā laikā, jo telefonā iemirgojās paziņojums par saņemtu jaunu ziņu. Tā bija no Vikas. Viss esot izdevies, viņa esot ceļā, vietu zinot.
Jauki. Tikai cerēju, ka viņa ieradīsies laikā.
Nojume izrādījās lauku ciemata estrādes vārda cienīga. Nelielu paaugstinājumu sedza jumtiņš, bet pusaplī ap to bija izvietoti soli vismaz divsimt skatītājiem. Strādājot reklāmas aģentūrā, man bija izveidojies profesionāls ieradums - noglabāt atmiņu arhīvā vietas, kas nākotnē varētu noderēt pasākumu, prezentāciju un citādu aktivitāšu rīkošanai. Un šī vieta bija ideāli piemērota sporta spēlēm. Ja vien pēc šī vakara man vispār būs nākotne...