“Leo!” Vikas čuksts ieurbās pakausī kā lode. “Pagaidi!”
“Ko?” nezin kāpēc atbildēju ar līdzīgi šņācošu skaņu. Apkārt valdošais klusums bija iesūcies manī gluži kā tinte. Nepacietīgi piebremzēju, lai sagaidītu priekšnieci un nejauši viņu neizpeldinātu. Vika klumburēja vairākus soļus aiz manis un virzījās uz priekšu ar gliemeža cienīgu ātrumu. Ar nepacietīgu nopūtu pavēros tumšajā ezera ūdenī. Tas izskatījās auksts, bezdibenīgs un... Zem laipas pazibēja bāla ēna.
“Tur kaut kas ir!” ar izstieptu pirkstu norādīju lejup. Jutu, kā uz skausta saceļas sīkie matiņi, nepatīkami kutinot un brīdinot.
“Zivis.” Vika jau bija gandrīz man blakus.
“Nē, pārāk liels...” Ar skatienu urbos tumšajās dzīlēs, tomēr to noslēpumainais iemītnieks jau bija prom.
“Makšķerniece atradusies,” viņa neapmierināti nopurpināja. “Labāk kusties.”
“Pagaidi...” Tagad bija mana kārta vilcināties. Piepeši dzeltenā gaisma mājas logā vairs nešķita tik aicinoša. Visi mani instinkti brēktin brēca, ka pienācis kājas-pāri-pleciem-ņemamais laiks. Nepārliecināti palūkojos ūdenī. Tur kaut kas bija - kaut kas lielāks par raudu vai līdaku un pavisam noteikti kaut kas tāds, no kā pienāktos uzmanīties. Mēs bijām pusceļā līdz laivu mājai. Tātad tikai pusceļš mūs šķira no automašīnas.
“Ej,” Vika nelikās mierā un iebakstīja ar smailo nagu man mugurā, mudinot sākt kustēties. Tikai virziens bija nepareizais. Nezinu, kāpēc, bet piepeši es biju par to pārliecināta.
“Vika, labāk griežamies atpakaļ...” Pakāpos soli krasta virzienā.
“Beidz muļķoties!” viņa nošņācās un paspraucās man garām. “Tu jūti mirušo, un tas ir viss. Viņa nospiedums te vēl ir svaigs.”
Šaubīgi nolūkojos pakaļ priekšniecei un ar smagu sirdi ļāvu sevi pārliecināt. Galu galā esmu divdabis tikai trīs mēnešus, bet Viktorija ir ragana jau piektajā paaudzē!
Sasniegusi ar zilu, izbalējušu krāsu nokrāsotās ārdurvis, Vika asi pieklauvēja, smalkajiem ādas cimdiem aplīpot ar sīkām atlupušā krāsojuma daļiņām. Viņa dusmīgi nosprauslājās un aizslaucīja nevēlamos viesus.
Klauvējieni atbalsojās mājas iekšienē, bet atbildes reakcija nesekoja. Neviena balss neatsaucās, neatskanēja soļi vai kaut mazākā kustība, kas liecinātu, ka tās iemītnieki ir mājās.
“Savādi, man šķita, ka redzu kādu logā,” nomurmināju, uzmanīgi ievelkot gaisu caur degunu. Lai arī cik savādi tas šķistu - pēdējā laikā mana oža bija ievērojami uzlabojusies. Pagaidām gan nespēju atšifrēt visus tās sūtītos signālus, bet bija vērts vismaz censties.
Degunu pakutināja spēcīga zivju smaka, satrunējušu dēļu salkanais aromāts un lietus vienmuļība. Sparīgi nošķaudījos, atbrīvojot elpceļus no kairinājuma.
Vika mani aizdomīgi nopētīja, bet atturējās no komentāriem. Viņa pieklauvēja vēl pāris reižu un, nesagaidījusi atbildi, gar mājas sienu sāka virzīties tuvāk logam pa nelielo platformu, kas likās vedam apkārt visam namam.
“Uz kurieni tu?”
“Paskatīšos pa logu, varbūt бабуля1 aizmigusi, nedzird.” “Laba doma,” piekritu. “Iešu no otras puses.”
Māja zem mūsu soļiem tikko jūtami sašūpojās, bet citādi viss bija kluss. Palikusi vienatnē, es atkal nespēju aizgaiņāt sajūtu, ka labākais risinājums šobrīd būtu doties prom. Turklāt - jo ātrāk, jo labāk.
Manā ceļā pavīdēja pirmais logs - tumšs un necaurredzams; tā stikla vairogs atspoguļoja manu izspūrušo tēlu, bet neļāva neko saskatīt mājas iekšienē. Es turpināju ceļu ap stūri pie nākamā. Ari šis mani sagaidīja kluss un rāms, un tikpat neatsaucīgs. Jau grasījos doties tālāk, kad ar acs kaktiņu šķitu manām sīku, gaišu kustību aiz stiklotās rūts. Pieplaku pie tās ar degunu un aizsedzu pasauli ar plaukstām, lai debesu atspulgs netraucētu redzēt. Saspringti lūkojos mājas iekšienē. Mežā skaļi ieķērcās vārna, izbiedējot un liekot salēkties.
Iztrūkusies gluži kā no miega, piepeši pavisam skaidri sapratu - šeit mēs neesam gaidītas. Lai kas arī šiverēja aiz logiem, labāk izvairīties no nejaušas tikšanās ar to. Es skriešus devos atpakaļ pie ārdurvīm, kur gandrīz saskrējos ar tikpat bālsejainu un platacainu Viku.
“Braucam,” klusināti izgrūdu caur zobiem un ašiem soļiem devos prom pa laipu, nesagaidot priekšnieces iebildumus, kuri tā ari nesekoja. Toties zābaku papēdīšu drudžainā klaudzoņa liecināja, ka šoreiz viņa ir vienisprātis ar mani.
Gluži kā nelabā vajātas (un kas zina - varbūt arī bijām), mēs sinhroni ielēcām automašīnā, aizslēdzot aiz sevis durvis. Ar strauju manevru apgriezusi Lexus, Vika nospieda gāzes pedāli līdz grīdai, vairs neuztraukdamās par bedrēm un dubļiem. Kamēr viņa koncentrējās uz ceļu, es palūkojos atpakaļskata spogulī, lai pārliecinātos, ka nezināmais bubulis mums neseko. Jau pēc dažiem metriem krūmāji un priežu pelēkie stumbri aprija gaišo debesu strēli, kas vīdēja virs ezera, un tagad aiz mums slējās vien tumša meža siena.
Klusējot izbraucām uz lielceļa. Tikai tad Vika palūdza izmakšķerēt no viņas somas mobilo telefonu un atrast tajā Rego numuru.
“Бабуля nebija mājās,” viņa iesāka bez sasveicināšanās. “Но там что-то есть. Пошли своих волков проверить'.”
Ar to arī īsā saruna beidzās - nesagaidījusi Rego atbildi, viņa pārtrauca zvanu. Viktorija bija pārgājusi uz dzimto krievu valodu. Tas liecināja par uztraukumu, kas viņu bija pārņēmis.
“Tu arī to sajuti,” pie sevis noteicu, negaidot apstiprinājumu. Nervozais žests, ar kādu ragana sakārtoja blondo matu cirtu aiz auss, bija pietiekami daiļrunīgs.
Iekrampējusies stūrē un ar stingu skatienu vērdamās tālumā, Vika neskanīgi vairāk atkārtoja sev nekā atbildēja uz manu izteikumu:
“Там что-то есть."
2
Mājās atgriezos tikai vēlā pēcpusdienā, kad Rīgas ielās jau sāka iedegties lampas. Lai arī pa ceļam vairs nepārrunājām atgadījumu pie laivu mājas, tomēr tas bija atstājis nepatīkamas mieles. Man nebija ne mazākās nojausmas, kas bija pārbiedējis baltkrievu raganu, un vēl mazāka bija mana sapratne par pašas izbailēm, tomēr vēlme to noskaidrot bija samērā niecīga. Mēs aizbraucām, neviena nebija mājās, braucām prom - viss! Sirdsapziņa vilkaču priekšā tīra. Lai jau Rego pats skaidrojas tālāk. Man pietika savu problēmu - rit paredzētas svētdienas pusdienas pie vecākiem. Šis nevainīgi ģimeniskais notikums pavisam viegli varēja pārvērsties katastrofāla izmēra skandālā, par ko manam psihoterapeitam (ja vien es tādu apmeklētu) būtu daudz, ko teikt. Mana māte bija apņēmusies šādus traumatiskus pasākumus rīkot pēc iespējas biežāk, pamatojot to ar ģimenes saišu stiprināšanu. Mums ar tēvu bija versija, ka viņa iepriekšējā dzīvē bijusi vācu SS virsnieks, kura reinkarnācija ieguvusi maldinoši blondu, sievišķīgu izskatu.
Un tā nu smagu nolemtības sajūtu sirdī es svētdienā precīzi vienos piebraucu pie vecāku mājas Berģos - pilsētas zaļajā zonā, kas ieskāva Juglas ezeru. Tēvs vienmēr draugiem un paziņām lepni stāsta, ka Berģi esot Rīgas plaušas,
kas apgādājot to ar skābekli, - priedes un ezers esot lieliskākais antioksidants. Un nedrīkstot aizmirst ari kultūras vērtības, kas izvietotas Berģos, - Brīvdabas muzeju! Tas rūpējoties par labvēlīgu auru. Lai kā ari būtu ar to auru -domāju, ka pat visas senās koka klētis kopā ir bezspēcīgas pret manas mātes starojumu, kas it nemaz nav pozitīvs.