Dažus soļus aiz estrādes bija stāvkrasta kritums vismaz piecu metru dziļumā. Lejā melna un auksta plūda likteņupe Daugava. Gaisā vēdīja upes smarža, bet tikko dzirdami vēja čuksti purināja gar krastu augošās nokaltušās niedres. Pie nojumes jumta bija piestiprināti spoži prožektori, kas izgaismoja solus un skatuvi, bet visu tālāko ietina tumsa. Tā kā līdz mēness lēktam bija atlicis vēl pāris stundu, tad mākslīgais apgaismojums bija nepieciešams. Palūkojos tumšajā debesjumā, kur neredzama, bet nojaušama bija pilnmēness klātbūtne. Kamēr, nogrimusi domās, pētīju apkārtni, cilvēki pamazām ieņēma brīvās vietas puslokā ap skatuvi. Es nesteidzos apsēsties, bet paslēpos Bomja ēnā. Pirmo reizi mūžā sajutos tik vientuļa un visu pamesta.
Klajumā zumēja klusas sarunas, divdabjiem satraukti pārspriežot gaidāmos vakara notikumus. Manīju sev veltītus skatienus, kas bija tālu no labvēlīgiem. Tikai Rego liegums pagaidām mani pasargāja no viņu dusmām.
Klusiņām lamājoties, meklēju tumšāku stūri, kurā ielīst.
“Nenervozē,” Bomis, pamanījis uztraukumu, mierinoši satvēra manus pirkstus. “Viss būs labi. Es tevi pasargāšu.” “Ingemār, man jāsaka godīgi,” noriju kaklā sakāpušo kamolu, “tavs un Rego plāns ir labs. Bet mans ieteikums -brīdī, kad spriedums ir pasludināts, ņem kājas pār pleciem. Tu nezini, ar ko tev ir darīšana. Tie ir dzīvnieki, zvēri. Viņus neapturēs nekas. Tāpēc turies no manis pa gabalu. Ja, protams, tev sava dzīvība ir dārga.”
“Aizmirsti,” viņš spēji sagrāba mani aiz pleciem un dusmīgi sapurināja. “Izmet šādas domas no galvas! Tu tiksi prom. Sveika un vesela. Tikai nepadodies par agru! Es negrasos tevi te pamest.”
Jau gribēju iebilst, bet tobrīd klajumā iestājās ledains klusums, it kā sarunu liesmiņas būtu nopūtusi auksta vēja brāzma. Visi nogaidot pagriezās pret viesu namu un klusējot lūkojās uz tikko piebraukušajām automašīnām. Starp melnajiem, spīdīgajiem Audi diemžēl nemanīju baltu Lexus. Toties lieliski zināju, kurš tūlīt iznāks uz skatuves.
13
“Klusumu,” Rego pavēloši norējās, pārlaizdams baram brīdinošu skatienu. Viņš varēja arī neko neteikt. Barveža klātbūtne vien apklusināja pārējos labāk par jebkuriem vārdiem. Pirmo reizi man bija iespēja vērot Rego Zvēru kā jauno barvedi. Jāatzīst, skats bija iespaidīgs. Viņa izstaroja autoritāti, kas prasīja bezierunu pakļaušanos. Nojautu, ka Uldis Erdbergs bija daudz pielaidīgāks un maigāks vadītājs par Rego. Visticamāk, ne visi bara locekļi bija apmierināti ar šīm pārmaiņām. Uzmetu žiglu skatienu skatītāju vietās sēdošajiem, kurus bija pārņēmis savāds, nogaidošs sastingums.
Augstie viesi jau ieņēma vietas uz skatuves - Arhivārs ratiņkrēslā, Paolo ar drošībniekiem līdzās, Toms Hekss, kurš turējās nedaudz ēnā, ik pa laikam veltīdams man iedrošinošu smaidu. Tas neko daudz nelīdzēja, jo slaidajā vīrietī līdzās viņam atpazinu Lietuvas bara vadītāju Kestuti Šuod-raski, kurš lūkojās manī ar neslēptu asinskāri. Nevilšus pavirzījos tuvāk Bomim, pa pusei aizslēpdamās aiz viņa varenā auguma.
Kamēr Rego iepazīstināja klausītājus ar vakara programmu, kurā ietilpa Arhivāra lēmuma paziņošana, soda piespriešana un pasākuma noslēgumā bankets un brīvais laiks apkārtējos mežos, es klusībā lūdzos augstākiem spēkiem pasteidzināt Viktoriju, lai viņa tomēr paspētu ierasties,
pirms mani ielaiž aszobainā, spalvainā smalcinātājā. Nervozi pametu skatienu pāri plecam uz tumšajiem Daugavas ūdeņiem. Debesis bija noskaidrojušās, un jau manīja pirmās vakara zvaigznes. Lidz mēness lēktam vēl bija atlikusi apmēram stunda, bet es jau manīju pazīstamos karstuma viļņus, kas ik pa laikam deva vietu viegliem galvas reiboņiem.
Piepeši Bomis pakāpās soli atpakaļ, pastumdams mani tuvāk skatuves vidum.
“Ej, tevi sauc,” viņš pačukstēja pie auss. Šaušalīgās pārdomās iegrimusi, es biju palaidusi garām brīdi, kad Rego mani atkārtoti aicināja pievienoties viņam. Ceļgali bija mīksti kā no vates. Es paspēru dažus soļus, bet izvēlējos saglabāt pēc iespējas lielāku atstatumu.
Ar grūtībām piespiedu sevi ieklausīties un koncentrēties uz sacīto.
“Leonīda, vai vēlies vēl ko sacīt savam baram, pirms dodu vārdu augsti godātajam Arhivāram?” Rego izskatījās vēl drūmāks nekā parasti. Tikai tagad pamanīju tumšos lokus zem acīm un rūpju rievas, kas padarīja viņu krietni vecāku. Viņš izskatījās neizgulējies, piekusis un izsalcis. Nomākts, stūrī iedzīts zvērs.
“Leonīda?” viņš klusu atkārtoja, piesardzīgi mani vērodams. Jutu, kā acīs sāk dzelt nodevīgas asaras. Sakodu zobus un domās iespēru sev. Ko gan es varētu sacīt? Kam gan viņi noticētu, ja pret mani bija neapgāžami lietiski pierādījumi? Jebkas, ko es tagad teiktu, izklausītos pēc meliem. Pustumsā nemierīgi mīņājās slaids stāvs. Veronikai bija grūti izturēt ieilgušo klusuma brīdi.
Pagriezos pret nogaidošajiem divdabjiem - pret baru. Priekšējā rindā sēdošajos atpazinu bara vecākos - tiesnešus, kas bija piedalījušies cīņā, kurā Rego un Harijs noskaidroja tiesības uz barveža amatu. Arī viņi izskatījās naidīgi noskaņoti. Ko gan citu es varēju sagaidīt? Jau pirms laika biju ieguvusi nodevējas titulu.
Man nebija vārdu, kas būtu piemēroti šim brīdim, buramvārdu, kas spētu aizburt mani prom no šīs ķezas. Sasodīts! Es pat lāgā neturējos uz kājām! Bet par vienu gan biju pārliecināta. Par Viktoriju. Ja priekšniece bija solījusi ierasties laikā, lai izglābtu manu ādu, tad tik daudz kā pastiept garumā pasākumu jau nu es varēju.
“Labvakar!” nedroši iesāku, uzrunājot klātesošos. Mana balss izskanēja absolūtā klusumā. Pūlis nedeva ne mazāko zīmi, ka mani sadzirdējuši. Uzmetu bailīgu skatienu Rego un sapratu šādas atturības iemeslus. Atņirdzis zobus baisā vieplī, viņš noturēja baru pieklājības un civilizētības rāmjos. Savādi, bet tas bija pēdējais piliens manā savaldības kausā.
“Tās visas ir muļķības! Kāpēc gan lai es zagtu kaut kādu karti?” mana mēle pati no sevis novervelēja, balsij ķeroties aiz asarām. “Neesmu neko zagusi! Kur nu vēl kādu nogalinājusi! Tas viss ir safabricēts, lai mani iegāztu! Lai mani...”
Klepus lēkme aprāva mani pusvārdā, un labi, ka tā. Bomis nāca man palīgā un paglāba no tālāka apkaunojuma.
“Domāju, pietiks,” viņš satvēra mani aiz pleciem un noveda malā, pamādams Rego. Es trīcēju tik stipri, ka tik tikko turējos uz kājām. Ingemārs piespieda mani pie sāna, pieturot un neļaujot sabrukt nelaimes čupiņā uz skatuves dēļiem.
“Vai ir kāds, kas vēlas izteikties Leonīdas aizstāvībai?” Rego uzrunāja klātesošos. Varbūt man tā šķita, bet viņa balsī ieskanējās klusa cerība. Toms Hekss iekrekšķējās, dodams zīmi.
“Šovakar mūs ir pagodinājis vēl kāds augsts viesis,” Rego likās atvieglots. “Toms Hekss, starptautiskais starp-sugu konsultants.”
“Labvakar,” Toms runāja angliski, un Nika viņa sacīto tulkoja. “Esmu šovakar šeit, lai uzraudzītu godīgu un taisnīgu dotās situācijas risināšanu un atbilstoša soda mēra piespriešanu. Kā starpsugu konsultants esmu atbildīgs par to, lai pret jebkuru indivīdu tiktu piemērots vienlīdzības princips. Mans uzdevums ir nepieļaut diskrimināciju, balstoties uz divdabja sugu. Ticu, ka cienījamais Arhivārs paturēs to prātā, paziņojot lēmumu par Leonldai Fēliksai piemērojamo sodu, balstoties uz esošajiem pierādījumiem. Esmu pārliecināts, ka principāts un vietējā bara vadība ir veikusi rūpīgu un detalizētu izmeklēšanu, kuras rezultāti ir pietiekami, lai pieņemtu šādu lēmumu. Tomēr vēlos atgādināt, ka izmeklēšanas veikšanai nav laika ierobežojumu un, ja pastāv šaubas vai aizdomas par nepilnībām atrastajos pierādījumos, tad ir iespējams atlikt soda piespriešanu un izpildi. Šādos jautājumos nepastāv termiņi vai noilgumi. Daudz svarīgāk būt pārliecinātiem, ka neviens sīkums nav paslīdējis garām nepamanīts un neizpētīts. Jo tieši detaļas ir svarīgas tik sarežģītos noziegumos kā šis. Turklāt vēlos atgādināt, ka starptautiskā sabiedrība ar interesi seko līdzi šim procesam un cer uz taisnīgu un rūpīgi izsvērtu spriedumu.”