Toms Hekss runāja īsi, bet viņa sacītajā bija viss: gan cieņas izrādīšana vienai no lielākajām divdabju kopienām -vilkačiem, gan arī slēpti draudi, gadījumā ja tā taisītos nelietīgi izmantot savu ietekmi.
Tomēr šaubījos, vai viņa vārdi daudz man palīdzēja. Arhivāra īgnais ģīmis liecināja, ka viņš šo visu uzskata par nevajadzīgu formalitāti. Spriedums bija gatavs un nemainīgs - Leonīda Fēliksa vainīga, nodot saploslšanai.
Viktorija vēl kavējās.
Nākamais runātājs bija pats Arhivārs Džakomo. Lai ari vīrietis bija piekalts pie ratiņkrēsla, tomēr tas nepadarīja viņu mazāk iespaidīgu un draudīgu. No sirmā vīra plūda vara un spēks gandrīz vai sataustāmos viļņos. Čalas, kas aizsākās pēc Toma Heksa sacītā, apklusa mirklī, kad Arhivārs pievērsa savu smago skatienu baram.
“Rego,” viņš pavēloši norādīja uz vietu sev līdzās. “Izklāsti lietas būtību gadījumam, ja starp bara locekļiem kāds nav informēts vai nezina visas detaļas. Tikai īsi. To, kas neattiecas uz lietas būtību vai izmeklēšanas gaitu, pieminēt nav nepieciešams.”
Rego acīmredzami nepatika, ka pret viņu izturas kā pret puišeli. Precīzāk laikam būtu teikt - kucēnu. Sakniebis lūpas, viņš tomēr pakļāvās un uzsāka atskaiti.
“Šā gada septiņpadsmitajā oktobrī tika konstatēta zādzība. No Glabātāja Vjačeslava Krūma mājām tika nozagta bara teritorijas karte. Pats Glabātājs gāja bojā, iespējams, aizsargājot bara īpašumu. Netika atrastas ielaušanās, vardarbības vai cita nozieguma pēdas. Nekas nenorādīja uz noziedznieka iespējamo identitāti. Līdzīgs noziegums tika pastrādāts Lietuvā. Kestuta Šuodraska baram divdesmit otrajā oktobri tika nozagta karte. Savukārt Lietuvā izdevās iegūt pierādījumus, kas liecināja par iespējamo vainīgo. Pierādījumi ir pēdas nospiedums,” Rego pacēla izstieptās rokās caurspīdīgu plastikāta maisiņu ar ģipša atlējumu, kas izskatījās pēc kaķpēdiņas, un mazāku maisiņu ar spalvu kušķi, “un apmatojums. Abi pieder vienam dzīvniekam, kaķim. Izmeklēšanas gaitā izdevās noskaidrot, ka pieminētais dzīvnieks ir divdabis Leonīda Fēliksa.”
Pēdējo teikumu viņš izgrūda caur sakostiem zobiem, izvairoties uzlūkot mani. Toties citam divdabim nebija problēmu ar redzi. Lietuvietis Kestutis bija gatavs mani pārvērst pelnos ar skatienu vien.
“Paldies, Rego.” Arhivārs pacēla plaukstu, signalizējot, ka pārņem vadību. “Sāksim tad ar pirmā lēmuma paziņošanu, kas skar noziedzīgo indivīdu Leonīdu Fēliksu un viņai piemērojamo sodu.”
Džakomo brīdi pauzēja, uzsverot situācijas nopietnību. Paldies, bet vēl lielāku uzsvaru man nevajadzēja. Mirklis man bija pietiekami nopietns. Drudžaini iekrampējos Bomja rokā, aukstiem, slapjiem pirkstiem caurvijot viņējos. Viktorija vēl kavējās.
“Trīspadsmitā Svētās Romas Dieva suņu princepa Johana Henriksona Švarca vārdā izsludinu spriedumu lietā pret Leonīdu Fēliksu,” Arhivārs ceremoniāli iesāka, atlokot baltu, biezu papīru, uz kura melnos burtos dusēja mans liktenis. “Atzīta par vainīgu nodarījumā pret Latvijas teritoriālo baru, kas sevī ietver zādzību, Glabātāja un viņa ģimenes slepkavību. Sods ir atbilstošs nodarījumam, kas tiek klasificēts kā nodevība pret baru. Sods - izdzīšana...”
Lai arī zināju, kas man draud, tomēr dzirdēt to bija vairāk, nekā spēju izturēt. Jutu pēkšņu nelabuma vilni ceļamies uz augšu.
“Sods stājas spēkā - nekavē...” Arhivāru pusvārdā pārtrauca spožs uzplaiksnījums, un uz skatuves līdzās viņa ratiņkrēslam parādījās balta ēna.
“Palūgšu mirkli uzgaidīt,” Viktorijas balss pāršķēla piepešo klusumu kā pātagas cirtiens. “Man ir jauni pierādījumi.” Viņa tomēr paspēja! Es no prieka balsī ieraudājos, pasaulei paslēpjoties aiz asaru miglas. Mana ragana nepameta mani grūtā brīdī!
“Kādi vēl pierādījumi?” Arhivārs nešķita iespaidots. Dusmīgi palūrējis pāri briļļu rāmim, viņš papurināja galvu. “Spriedums ir gatavs, princeps ir pieņēmis lēmumu.” “Atļaušos iejaukties,” Toms Hekss nomurrāja, klusu ieslīdēdams pa vidu. “Kā jau iepriekš teicu, starptautiskā sabiedrība vēro un paļaujas uz to, ka vilkači kalpos tai par taisnīguma etalonu. Ja tiek ignorēti kādi pierādījumi, tad nevar būt pat runa par taisnīgumu. Lai ragana runā! Jūsu pienākums ir uzklausīt.”
“Tu man nenorādīsi uz maniem pienākumiem,” Arhivārs dusmīgi nošņāca.
“Visu cieņu,” lietuvietis pievienojās. “Bet šis jautājums attiecas ari uz manu baru. Un es vēlos iepazīties ar jaunajiem pierādījumiem, ja nu gadījumā tie ir izšķiroši bara nākotnei.” Rego izlēma paklusēt, redzēdams, ka arī bez viņa iejaukšanās Džakomo būs spiests atļaut Viktorijai izteikties. Nebija prātīgi vēl vairāk nokaitināt veco vīru un izsaukt viņa dusmas uz sevi. Es sekoju Rego piemēram un turēju mēli aiz zobiem. Nojautu, pret ko Viktorija varētu liecināt. Palūkojoties uz Veroniku, bija skaidrs, ka neesmu vienīgā, kas to nojauš. Bāla kā spoks jaunā sieviete klusu stāvēja maliņā, skatienam šaudoties un meklējot atkāpšanās ceļu, ja tāds būs nepieciešams. Ar īsu kustību pievērsu Bomja uzmanību. Piekrītoši pamājis, viņš nemanāmi nozuda no mana sāna.
“Negribu izrādīt necieņu,” Viktorija uzrunāja Arhivāru. “Tomēr uzskatu, ka jums ir jāuzklausa kāds liecinieks.” “Liecinieks?” Džakomo šķita pārsteigts. “Kur tad tāds visu laiku slēpās? Labi, tikai ātri.”
Viktorija nokabināja no pleca lielo, balto ādas somu un izvilka no tās stikla Borjomi minerālūdens pudeli, piepildītu līdz augšai. Tikko dzirdami noskaitījusi buramvārdus, viņa to atskrūvēja un lēnā strūkliņā sāka liet ārā ūdeni.
Lampu gaismā sudrabaini iemirdzoties, piles traucās pretī skatuves dēļiem un pārvērtās, tiklīdz tos sasniedza. Gluži kā piepildot tukšu trauku, Viktorija pamazām no pudeles izlēja cilvēku. Sievieti. Mani!
Pārsteiguma pilnas skaņas pāršalca apkārtni. Divdabji cēlās kājās un spiedās tuvāk skatuvei, lai labāk redzētu notiekošo.
“Atpakaļ!” Rego autoritatīvi ierēcās, norādīdams baram viņu vietu. Divdabji negribīgi paklausīja, piesēzdami turpat paaugstinājuma piekājē.
Tikmēr es nespēju novērst skatienu no savas dvīņumāsas. Viņa bija tērpusies manā jakā, džinsos, mati bija vēja izpluinīti, un bija jāatzlst, ka es - tas ir, viņa, - izskatījos gluži labi. Es pat teiktu - sasodīti labi!
“Sirēna,” Viktorija pavēloši uzrunāja. “Parādi savu īsto seju.”
Dubultniece krampjaini noraustījās un, saverkšķījusi seju sāpēs, lēnām pārmainījās par blondu, gluži kailu jaunu dāmu ar garu bizi un kuplām auguma aprisēm.
“īsto seju, es teicu,” Vikas balss noskanēja kā tērauds.
Jau atkal mokoši izlocījusies, blondīne pazuda, dodot vietu sirmai večiņai puķainā halātā un rozā gumijniekos.
“Sirēna, es tevi brīdinu,” Viktorija bija nepielūdzama. Pacēlusi roku pavēlošā žestā, viņa atkal sāka murmināt buramvārdus. Draudi iedarbojās, un šoreiz bez īpašām ceremonijām ūdens gars nomainīja izskatu. Mūsu priekšā stāvēja nenosakāma dzimuma zaļš, zvīņām klāts radījums ar vardei līdzīgu galvu un garu ķirzakas asti.