“Maita,” svepstoši nošņācies, tas ar palēcienu centās nosprukt no skatuves. Bet, iekams Rego vai kāds cits paspēja reaģēt, Viktorija pakratīja nu jau tukšo pudeli un sirēna kļuva gluži rāma.
“Es tevi turu,” viņa biedinoši atgādināja un tad pievērsās Arhivāram: “Šeit ir mans liecinieks. Drīzāk jau līdzdalībnieks. Vjačeslava Krūma sieva Roze. Ūdens gars, sirēna.” “Klausos tevī, ragana,” Džakomo domīgi pakasīja zodu. Šāds pavērsiens bija viņu pārsteidzis.
“Leonīda Fēliksa nenozaga karti. To izdarīja šī sirēna kopā ar līdzdalībnieci. Domāju, sākotnēji nekāda plāna nebija. Tas dzima tobrīd, kad Roze pieķēra zagli, kurš centās nozagt karti. Tas bija kāds noziedznieks ar iesauku Karote. Viņš pirms nāves atzinās, ka dara to kādas jaunas sievietes uzdevumā.” Viktorija ieturēja pauzi, ar skatienu piekaļot blondo vilkati pie skatuves dēļiem.
“Kas ir šī persona?” Rego dzīvnieciskajā rūcienā tik tikko varēja izšķirt vārdus. “Kura ir līdzdalībniece?”
“Veronika,” Viktorija klusām noteica, ar skatienu sameklējot Rego palīdzi. Izkliegusi protesta saucienu, Nika mēģināja bēgt, bet gluži kā no nekurienes līdzās iznira Bomis un satvēra viņu lāča cienīgā tvērienā, noturot uz vietas.
“Tie ir meli!” viņa kliedza un bezpalīdzīgi ķepurojās. “Jums nav pierādījumu! Tas ir apmelojums! Es neko neesmu ņēmusi!”
Viktorija neko neatbildēja, vien pievērsa skatienu līdz šim klusējošajai sirēnai, kura, nervozi kustinot asti, gaidīja, kas notiks tālāk.
“Parādi,” ragana noskaldīja kā ar sudraba cirvi. “Tagad.” Sirēna nikni pakratīja galvu, izbolījusi ūdeņainās acis. Šņācot un kārpoties tā, likās, mēģināja aizmukt, nekustēdamās ne no vietas. Tomēr Viktorijas vārdiem bija spēks. Ar katru sekundi sirēna kļuva aizvien caurspīdīgāka un gluži
kā uz ekrāna sāka projicēt attēlu jūkli. Ar laiku tie sāka virknēties secīgi. Roze - sirma večiņa Česika laivu mājā. Zagļa Karotes pēdējās dzīves stundiņas. Tikšanās ar Veroniku. Kabatas lakatiņā ietīts spalvu kušķis. Kartes.
Nelabuma sajūta neatkāpās, tieši otrādi - pieņēmās spēkā. Manas aizdomas apstiprinājās. Mani bija iegāzis cilvēks, kuru uzskatīju par draugu. Retumu starp bara biedriem.
“Kāpēc?” lūdzoši palūkojos Veronikā, kura tagad, galvu nokārusi, ļengani gulēja Bomja rokās. “Kāpēc tu to darīji?” Visi pievērsās blondajai vilkatei, kas kā lupatu lelle bez gribas un spējas runāt bija padevusies liktenim.
“Runā,” Rego aizvien mazāk izklausījās pēc cilvēka. Pilnmēness lēkts bija vien nieka minūšu attālumā. Stress, dusmas, bailes - tas viss mazināja vilka paškontroli.
“Varbūt kļūdos, bet domāju - Veronika to darīja karjeras dēļ,” Viktorija ierunājās, nesagaidījusi Veronikas atbildi. “Viņa ir greizsirdīga uz Leonīdu.”
“Kāpēc?” neizpratnē palūkojos uz priekšnieci. “Veronika baidās, ka tu ieņemsi viņas vietu.”
“Kā Rego palīdze?” Tas bija pats stulbākais iemesls, kādu varēju iedomāties.
“Ne tikai,” Viktorija, piešķiebusi galvu, nolūkojās klusējošajā blondīnē. “Domāju, jaunkundze ir iemīlējusies savā priekšniekā. Bet tā ir zudusi mīlestība. Bez atbildes jūtām.” “Kas par muļķībām!” Jutu savādu atvieglojumu, apjaušot, ka šoreiz Vika gan ir nošāvusi greizi. “Veronika ir les-biete! Viņai patīk meitenes!”
Mani vārdi izraisīja īstu vētru. Tomēr ne tādu, kā gaidīju. Attapos, pārsteigtu skatienu ieskauta un neticīgu smieklu apšalkta.
“Kurš tev to teica?” pat Rego saspringtā izteiksme uz mirkli atmaiga.
“Kā?” biju izbrīnīta, ka Nikas bars nav informēts par viņas orientāciju. “Veronika pati man stāstīja...”
“Muļķe!” Jaunā sieviete piepeši atguva runas spējas. Izkliegtais vārds bija kā pliķis man sejā. “Tu esi tāda muļķe! Ko gan viņš tevī saskata...”
Tagad bija mana kārta sarkt un bālēt.
“Runā,” Rego atkārtoja, nostājies sievietei priekšā un satvēris viņas zodu lielajā plaukstā, piespiežot uzlūkot sevi. Laikam barvedim ir spējas atraisīt mēli.
“Jā,” Veronika spītīgi atmeta galvu, blondām matu šķipsnām pasprūkot no ciešās zirgastes. “Tā biju es. Es izdomāju šo plānu. Roze tikai palīdzēja to realizēt. Mēs nozagām leišu karti. Jo Roze negribēja riskēt ar Vjačeslavu. Ja viņš pazaudētu karti, pēc likuma viņš būtu nodevējs un viņam draudētu izraidīšana. Es sagādāju spalvas, palīdzēju Rozei iegūt informāciju par Leo formu. Gribēju, lai visi tur aizdomās to kaķi, lai viņa vienreiz aizvāktos no mana ceļa. Bet tikmēr es atgūtu kartes, pierādītu, cik vērtīga un noderīga esmu baram. Es esmu pelnījusi vietu līdzās Rego! Tā ir mana! Tikai mana!” “Kāpēc?” Laikam biju vienīgā, kuru interesēja šis jautājums, jo pārējie jau sāka lēnām, bet ar nodomu sašaurināt loku ap Niku. “Ko es tev tādu esmu izdarījusi? Domāju, ka esam draudzenes.”
“Draudzenes!” viņa rūgti, ar izsmieklu iesaucās. “Es neesmu akla. Redzu, kas notiek. Tu gribi ieņemt manu vietu. Domā - es nesapratu, kāpēc vienmēr biji tik gatava izpalīdzēt, lai gan vārdos apgalvo, ka nevari barvedi ciest? Personīgā patika ir viens, bet pozīcija barā - pavisam kas cits! Tu - karjeriste!”
“Par ko tu tagad runā?” nespēju aptvert. Veronika mani apsūdzēja nodarījumā, kas man nebija pat sapņos rādījies! Viņa domāja, ka vēlos kļūt par Rego asistenti!
“Beidz izlocīties!” viņa izspļāva vārdus, pilnus ar indi. “Es redzu tev cauri! Atradi veidu, kā nodrošināt vietu barā. Caur gultu! Nekā nebija! Es tik viegli nepadošos! Maita!” Šokēta un satriekta, es pakāpos pāris soļu atpakaļ, nevilšus uzskrienot virsū Paolo, kas līdzjūtīgi pavērās manī. Nezinu, cik daudz ārzemju viesi saprata no notiekošā, bet, spriežot pēc man veltītā skatiena, kāds no viņiem nodarbojās ar sinhrono tulkošanu.
“Tad tu biji gatava riskēt ar baru amata dēļ?” Nespēju pieņemt šo domu. “Kas tev liek domāt, ka tu vispār to varētu zaudēt? Rego sadarbojās ar mani, nepieciešamības spiests. Tu ievārīji šo ķezu, un, lai to izstrēbtu, viņš zvanīja man. Tu pati biji tam iniciatore.”
“Ko tu runā?” Veronikas acīs iemirdzējās trakuma uguntiņas. “Es taču redzu, kā viņš izturas! Uz pasaules ir vēl tikai viens cilvēks, kas spēj barvedi tā nokaitināt. Viņa bijusī sieva!” “Jā, tāpēc viņa arī ir bijusī!” centos paskaidrot acīmredzamo. Rego mani apsteidza, ar plaukstas virspusi uzšaujot Veronikai pa seju. Blondīnes galva atmetās atpakaļ sāpīgā leņķī, un viņa saļima Bomja rokās. Sieviete nezaudēja samaņu, tikai sparu. Negaidītais sitiens lika man šausmās iekliegties. Grasījos jau steigties palīgā, kad Paolo mani apturēja, uzliekot roku uz pleca.
“She is not a person anymore',” viņš nočukstēja man pie auss. Mēness spiediens atbalsoja drošībnieka vārdus manā apziņā, tomēr cilvēciski man bija grūti to pieņemt. Nikni
nokratījusi viņa roku, paspēru dažus soļus atpakaļ. Rego strauji palūkojās manī un brīdinoši ierūcās, liekot atkāpties. Viņa acis, lai ari vēl pēc apveida cilvēciskas, bija zaudējušas jebkādu cilvēciskumu. Man pretī raudzījās dzīvnieks. Vilks. Bara vadonis. Un šobrīd viņu bija labāk neizaicināt. Sakodu zobus un apvaldīju dusmas, ļaujot pašsaglabāšanās instinktam sevi mierināt.
“Kāpēc Roze piekrita piedalīties tavā plānā? Vai viņa nogalināja savu vīru?” viens no bara vecajiem - sirms kungs ar spieķi rokās - uzdeva jautājumu bezspēcīgi elsojošajai Veronikai.
“Nenogalināju es Česiku,” negaidīti ierunājās sirēna, balsij ieskanoties kā klusam sudraba zvaniņam, skumjam un vientuļam. “Kad atgriezos no Lietuvas, mans mīļotais jau bija mani pametis vienu. Atradu es Česīti, bālu un aukstu, slapju viņa pēdējā gultiņā. Kāds man atmaksāja par maniem grēkiem. Par to, ka palīdzēju tai kucei. Noticēju. Bet kā gan ne? Viņa raudāja tik dzidras asaras, sirsniņa lūza kā plāns ledutiņš.”