“Tā ir taisnība,” Viktorija piekrītoši pamāja. “Roze nav Vjačeslava slepkava.”
“Bet kāpēc tad tu slēpies? Mēs tevi meklējām!” īsti nesapratu, kāpēc jāslēpjas nevainīgam cilvēkam. Sirēnai. Ūdens garam. Vienalga - doma nemainīga!
“Man bija bail,” vardes purns pavērās manī. Balss un izskata atšķirības uzdzina šermuļus. “Baidījos, ka mani piemeklēs līdzīgs liktenis.”
“Bet kāpēc?” man joprojām nebija skaidrs.
“Domāju - kāds ir uzzinājis, kādus nedarbus sastrādāju leišos. Bet es taču tikai gribēju palīdzēt apvienoties mīlošām sirdīm. Lai priekšnieks pamana, cik mīļa un uzticama draudzene viņam līdzās soļo. Jo tā ir tāda laime - atrast savu otru pusīti.”
Sirēna savieba purniņu trakā grimasē, un pagāja laiks, iekams aptvēru, ka viņa raud. Apraud sava mīļotā zaudējumu. Iekodu lūpā, lai nesāktu šņukstēt līdzi. Mani nervi šovakar bija kā uzvilktas stīgas.
“Bet kurš tad nogalināja Vjačeslavu?” Rego jautāja. Jautājums manī modināja jau labu laiku snaudošās aizdomas par noslēpumaino Maksimu Lūkasu, Glabātāja mācekli. Tomēr, pirms paspēju tās paust, Viktorija pasteidzās ar sensacionālu paziņojumu.
“Aicināšu mums pievienoties Vjačeslava Krūma nāvē vainojamos,” viņa skaļā balsī sauca, lūkojoties kaut kur meža virzienā pāri nogaidošo divdabju galvām. Kņada un troksnis pieauga. Ja tas bija patiesais slepkava, tad ko viņš vai viņa dara šeit? Vai nebaidās par savu drošību? Ierasties vilku barā un atzīties tik baismīgā nodarījumā! Tas bija vai nu liels drošsirdis, vai trakais!
Tomēr mežmala palika klusa un tumša.
“Что за фокусы?'" Vika neapmierināti nočukstēja un, parakņājusies somā, izvilka gigantisku sērkociņu paciņu. Tie laikam bija domāti kamīna iekurināšanai. Vienu uzšķīlusi, ragana sāka virs raustīgās liesmiņas murmināt buramvārdus, raidot draudīgus skatienus meža virzienā. Gaisā virmoja kaut kas neparasts un bīstams, liekot sīkajiem matiņiem uz spranda saslieties stāvus. Pat vējš likās pierimis un gaidpilns, mežs - draudīgi pieklusis, bet Daugava aiz mūsu mugurām turpināja savu mūžīgo tecējumu.
“Ragana, apstājies!” piepeši atskanēja skanīgs, daudzbalsīgs izsauciens. “Ne no labas gribas, tavas varas saistītas mēs nākam!”
Pastiepos uz pirkstgaliem, lai labāk saskatītu. Ārpus izgaismotā skatuves apļa valdīja tumsa, bet, spriežot pēc kņadas vilkaču vidū, viņas bija klāt. Cilvēku stāvi pašķīrās, un mūsu priekšā nostājās trīs jaunas sievietes. Viņas visas bija līdzīgas, tomēr ģērbušās atšķirīgi. Divām bija svārki, bet trešā valkāja platas bikses. Viņu drēbes bija tumši zaļas, lieliski izceļot koši rudās matu krēpes, kas kuplos viļņos plūda pār slaidajiem pleciem.
“Nelieciet man atkal dedzināt,” Viktorija brīdinoši nočukstēja. Sievietes samierinoši pamāja, un šī kustība bija spocīgi sinhrona.
“Mēs esam klāt... vaicā... ko gribi zināt,” nenovērsdamas sudrabaini pelēkos skatienus, viņas uzrunāja Viku, papildinot cita citas sacīto.
“Man jūsu atbildes nevajag.” Viktorija pakāpās soli atpakaļ, nostājoties man līdzās. “Atbildiet vilkam. Viņam jāzina.”
Rego jautājoši pavērās raganā, nesaprazdams, no kura gala sākt. Viktorija nedaudz aizkaitināti nopūtās.
“Kas jūs esat?” viņa pateica priekšā.
“Huldras,” sievietes, kuru radniecība bija acīmredzama, vienbalsīgi noteica. “Koka dvēseles. Priežu meitas.”
Rego turpināja neizpratnē blenzt. Viktorija man līdzās sašūpojās. Es žigli satvēru viņas roku. Priekšnieces plauksta dega kā ugunī. Ar nedaudz aizmiglotu skatienu viņa stingi vērās tālumā. Vai nu Viku bija noķēris kāds rudens vīruss, vai arī maģija prasīja savu. Katrā ziņā mums bija jāpasteidzas.
“Vai jūs nogalinājāt Vjačeslavu Krūmu?”
“Mēs... nenogalinājām... veco vīru,” huldru balsis šalca kā vējš kokos. “Tas bija... nelaimes... gadījums...”
Viņas runāja cita caur citu, pabeidzot sakāmo otras vietā. Kopā veidojās teikums, bet ar tādu kā atbalsi.
“Kas notika? Izstāstiet!” mudināju. No šīs daudzbalsī-bas man reiba galva kā no miglaina attēla.
“Viņi negāja prom, ilgi negāja, tas slapjais mošķis zināja, visu laiku zināja, tā ir īpaša vieta, svēta vieta, bet viņi dzīvo, grēkā dzīvo, un tad viņa aizbrauca, prom aizbrauca, vecais palika, viens palika, runāt gribējām, skaidrot gribējām, jo viņš nepaliek viens, nekad nepaliek, lai iet prom, pavisam prom, varbūt sapratīs, atlaidīs varbūt, bet viņš, muļķis, nobijās, muļķīgi nobijās, skrēja uz māju pa laipu, slīdēja pa slapjo laipu, krita, ūdenī krita, grima, grima, nogrima,” viņas pēdējos vārdus atkārtoja aizvien klusāk un klusāk, līdz palika vien tikko dzirdams čuksts.
Rego šķita atguvis runas spējas.
“Jūs esat koku dvēseles? Un gribējāt pierunāt, lai Krūmu ģimene pārceļas, jo māja atrodas svētvietā?” viņš papurināja galvu kā suns, cenšoties aptvert tikko dzirdēto. Apkārtējo neticīgās sejas izteiksmes pauda ari manas sajūtas. Koku dvēseles? Patiesi? Un kas tā par svētvietu?
“Bet kāpēc tagad? Kāpēc ne agrāk?”
“Visu laiku kopš sākuma, laikus teicām - brauc prom, prom brauc,” pēdējos vārdus viņas draudīgi nodūca, ar pirkstiem norādot uz sirēnu.
“Roze, vai tu zināji, ka tā ir svētvieta?” Rego aizdomājies palūkojās Vjačeslava sievā, aizmirsis par viņas patieso seju, un pārsteigumā sarāvās, saņemot nepatīkamo vizuālo atgādinājumu.
“Zināju, protams, zināju, bet man tur patika, Česītim patika. Lai tie koki iet ieskrieties. Kaut kādas pagales neno-rādis, kur man dzīvot,” sirēna spītīgi pasita zodu augšup.
“Brauc prom!” Huldras sadevās rokās, izveidojot kopīgu frontes līniju, un biedējoši tuvojās sirēnai.
“Pagaidiet,” Rego nostājās pa vidu. “Tad tas bija nelaimes gadījums? Vjačeslavs pats noslīka?”
“Česiks nemācēja peldēt,” Roze skumigi pašūpoja galvu.
“Vītoliņas sniedza zarus, neaizsniedza, grima, grima, nogrima,” huldras bēdīgi atzina. “Negribējām, ļaunu negribējām, parunāt, paskaidrot, pastāstīt. Lai brauc prom, prom brauc. Bet tā peļķe vienmēr blakus, vienmēr kš-kšš-kššš...”
“Bet cik gadu jūs tur jau dzīvojāt? Un vai tad priedes nebija jau pieradušas?” vērsos pie sirēnas.
“Simtu gadu priedes mūžs, katru dienu, nebaltu dienu, vilks ar mošķi grēkā dzīvoja, svētvietā dzīvoja,” huldras dusmīgi nošņāca.
“Kādi trīs gadu desmiti jau būs, kopš ar Česīti laivu mājā ievācāmies,” Roze paskaidroja. “Visu laiku viņas man uzmācās - ej prom, ej prom. Bet man tur patīk!”
Pārdabiskās būtnes atkal ķērās pie dūkšanas, rūkšanas un acu bolīšanas citai uz citu.
“Kāpēc viņas tik jocīgi runā?” klusiņām apvaicājos Viktorijai, kura, nedabiski piesārtusi, krampjaini turējās pie manas rokas.
“Kolektīvā apziņa,” Vika paskaidroja caur sakostiem zobiem. “Viņas nav pa vienai, tikai visas kopā. Viens saprāts uz trim.”
“Ar tevi viss kārtībā?” bažīgi palūkojos priekšniecē. “Varbūt ūdeni?”
“Koki mēģina mukt,” viņa nomurmināja un novicināja tukšo pudeli huldru virzienā.
Sirēnas zaļais skatiens acumirklī pievērsās mums. Vēl kāds nebija apmierināts ar gūstu.
“Rego, vai ir vēl kādi jautājumi?” vērsos pie barveža. Pēc iespējas ātrāk vajadzēja atslogot Viktoriju. Viņa nupat sāka izskatīties izspūrusi - tas bija kaut kas, ko es nebiju pieredzējusi pat ļoti ekstremālās situācijās - kā, piemēram, toreiz, kad ūdens vedējs atveda nepareizos bunduļus vai sienas ofisā nebija nokrāsotas īstajā baltajā tonī.