“Viss, varam beigt.” Viens skatiens uz Viku, un Rego bez vārdiem saprata situācijas nopietnību.
“Ejiet,” Vika nomurmināja, un līdz ar pēdējo zilbi huld-ras vienkārši izgaisa. Bez trokšņa, gaismas efektiem vai citādiem brīnumiem. Bija un izbija.
Viktorija atviegloti nopūtās un uz pussekundi saļima pret manu plecu. Sirēna izmantoja vājuma brīdi un, ar slaidu lēcienu piezemējusies līdzās, izsita pudeli pārsteigtajai raganai no rokām. Plīstošais stikls atbrīvoja ūdens garu, kas klusu zvaniņa skaņu pavadībā pārvērtās lietutiņā un, nolijis zemē, sīkā tērcītē izslīdēja mums starp kājām, un pa stāvo krastu aiztraucās pretī tumšajai upei. Daugava māmuliņa uzņēma platajā klēpī noklīdušo bērnu. Dusmīgi izsaucieni pāršalca klajumu, vilkačiem veltīgi cenšoties aizkavēt sirēnu. Kā sacīt jāsaka - izlietu ūdeni nesasmelsi!
Rego nepievērsa bēglei uzmanību, bet nogaidoši paraudzījās Arhivārā. Laikam jautājumi bija izsmelti.
“Man viss ir skaidrs,” Džakomo apstiprināja manas aizdomas. “Pamatojoties uz raganas sniegtajiem pierādījumiem, uzklausot iesaistīto pušu liecības un balstoties uz man piešķirtajām pilnvarām, atsaucu Leonīdai Fēliksai piespriesto sodu. Tā vietā izraidīšanai tiek nodota vilkate Veronika Slabuckaja.”
“Pagaidiet!” nespēju atturēties bez iejaukšanās. “Bet kā tad izmeklēšana? Vai tad viņas vaina nav jāpierāda?”
Mans izsauciens izpelnījās stingus, dzīvnieciskus skatienus. Pat Nika šķita neizpratnē.
“Apsūdzētā vainu atzina,” Toms Hekss noņurdēja, tikko manāmi brīdinoši pašūpojot galvu. “Uzskatu, ka cienījamais Arhivārs rīkojas savu pilnvaru ietvaros.”
Džakomo gan nešķita iepriecināts, ka kaut kāds konsultants apstiprina viņa lēmumu pieņemšanas tiesības.
“Bet kā tad kartes?” pa vidu iejaucās lietuviešu barvedis Kestutis, kas līdz šim bija klusējot vērojis notiekošo. “Ja jau viņa ir vainīga, lai atdod kartes!”
“Karšu nav,” Nika tikko dzirdami noteica, nepaceļot galvu. “Tās glabājās pie Rozes.”
“Tādā gadījumā,” neparasti ņipri ierunājās Džakomo, “man ir jāpasludina nākamais princepa lēmums attiecībā uz Latvijas un Lietuvas baru teritoriālo piederību.”
“Mirklīti,” pacēlusi rādītājpirkstu pret debesīm, iebildu. “Man ir pamatotas aizdomas, ka Veronika melo. Vai kāds, lūdzu, varētu pārbaudīt viņas somas saturu? Domāju, kartes atradīsies.”
Ja skatiens spētu nogalināt, tad pēc Džakomo raidītā no manis būtu palikusi tikai pelnu čupiņa. Laimīgā kārtā šāda iespēja nepastāvēja. Rego aizdomīgi nopētīja mani, bet ar rokas mājienu deleģēja kādu vilkati sameklēt Nikas somu un atgādāt to šurp. Visi nepacietīgi saskatījās, un klajumu atkal pāršalca cerīgas čalas. Sajutu izmaiņas pūļa noskaņojumā. Agresiju, dusmas un izmisumu aizstāja klusa cerība.
Tikai lietuvietis Kestutis palika ar nemainīgi neapmierinātu seju. Varbūt kaut kas bija zudis tulkojumā.
Jau pēc mirkļa soma tika atgādāta loka viducī, un Rego ņēmās to ķidāt. Jau atverot pirmais, kas trāpījās pa rokai, bija divas biezas aploksnes. Mirkli saminstinājies, viņš kavējās tās atvērt, it kā nespējot noticēt savai veiksmei. Divdabji lēnām virzījās tuvāk, mēģinot saskatīt. Apkārtni sastindzināja satrauktas elpas un klusas nopūtas. Gaidpilnā gaisotne sabiezēja, nospiežot krūtis un padarot elpošanu sāpīgu. Apkārt virmoja tik daudz enerģijas, ka gaiss šķita biezs.
Tajā brīdī no apvāršņa iznira sudrabots pilnmēness, ar pirmajiem bālajiem staru pirkstiem pieskardamies dzīvnieka dvēselei manī. Pasaule sadega karstā tumsā.
14
Rožains saulesstars pakutināja degunu, liekot sparīgi nošķaudīties. Vēl negribēju mosties un atvadīties no saldajām miega skavām. Tomēr gaisma uzmācīgi lauzās cauri puspievērtajiem plakstiņiem. Pārmetu slinku roku pāri degunam, cenšoties aizsegt acis no spožā uzbrukuma. Vēl ne. Vēl pagulēšu. Drusciņ, drusciņ... Ja vien kāds aizvērtu tos mežģīņu aizkarus...
Šī doma pamodināja mani labāk par jebkuru pulksteņa zvanu. Mežģīņu aizkari? Sasodīts! Kur es esmu?
Strauji piecēlusies sēdus, pārlaidu tramīgu skatienu baltajiem koka krēsliem, galdam, skapīšiem. Es sēdēju uz grīdas saplēstā kartona kastē. Ja atmiņa neviļ, tad šī grīda bija Viktorijas virtuves sastāvdaļa.
“Labrīt!” pie auss nodūdoja maza, salda balstiņa, un manā priekšā nostājās priekšnieces jaunākā meita - izspūrusi maza raganiņa, tērpusies rozā pidžamā ar kaķīša attēlu.
“Čau!” apjukusi atbildēju, nespējot koncentrēties pietiekami, lai mēģinātu piecelties kājās.
“Kura ir tava mīļākā krāsa?” Tamāra pievienojās man uz grīdas, sakrustojot kailās pēdas zem apaļā dupša.
“Kā, lūdzu?” Dunošās galvassāpes, kas pamazām uzplauka pierē aiz uzacīm, traucēja saprast ne tikai jautājuma būtību, bet arī to, kāpēc tas būtu tik svarīgi astoņos no rīta.
“Es prasu - kura krāsa tev patīk?” Tamāra pacietīgi atkārtoja, pavirzoties man tuvāk.
“Umh...” neskaidri izdvesu, cenšoties atcerēties, kādas vispār pasaulē ir krāsas. “Zila. Man patīk zila krāsa.”
“Gaiša vai tumša?”
Vai nu man tas rādījās galvassāpju iespaidā, vai ari sku-ķēnam patiesi sāka augt ragi? Mazais velnēns nelikās mierā.
“Kāda starpība?” gurdeni noprasīju.
“Redzi, Murzikam, Šašlikam un Rembrantam ir katram sava kastīte. Es gribu nopirkt arī tev kastīti. Tikai nezinu, kādā krāsā,” Tamāra nopietni paskaidroja, uzlikusi mazo rociņu man uz ceļa.
“Kastīte?” nojautu kaut ko nelabu. “Par kādu kastīti tu runā?”
“Kā?” mazo no sirds pārsteidza mana neattapība. “Kaķu kaste! Kur tad tu iesi ču...”
“Брысь!1” nedaudz dusmīgs izsauciens neļāva Tomkai pabeigt domu un paglāba mani no pilnīga apkaunojuma.
“Ātri uz savu istabu!” Raganu mamma stāvēja mūsu priekšā, iespiedusi rokas sānos. “Apģērbies, modini māsu, un nāciet brokastis.”
“Bet, mammu!” Tamāra žēlabaini iesāka.
“Liec tantei Leonldai mieru.” Viktorija bija nepielūdzama. Arī uzmesta lūpa un dusmīgs skatiens caur pieri nespēja viņu ietekmēt.
“Tie bērni...” viņa domīgi nopūtās Tamārai pa pēdām un tad pastiepa roku, palīdzot man piecelties no grīdas. “Tu izskaties drausmīgi.”
“Paldies.” Pateicība bija domāta par izglābšanu no nepieciešamības izvēlēties savas kaķu tualetes krāsu, nevis
par mana ārējā tēla vērtējumu. “Tici man, es jūtos tā, kā izskatos. Kas vakar notika?”
“Duša, kafija, brokastis,” Vika noskaldīja, iespiežot man rokās dvieli un norādot uz durvīm. Viņai bija visas tiesības raukt degunu. Par spīti agrajai stundai, priekšniece, kā vienmēr, izskatījās nevainojami. Varbūt tas bija, pateicoties raganiskajam mantojumam?
Bet Viktorijai bija taisnība. Ar katru izpildīto uzdevumu (karsta duša, sātīgas brokastis un stipra kafija) es sajutos aizvien labāk. Kad meitenes bija paēdušas un jau devušās uz savām istabām, Vika deva zīmi, ka ir pienācis laiks aprunāties.
“Kā es nokļuvu pie tevis?” Šis jautājums bija aktuālākais. “Bija sarunāts, ka Bomis mani vedīs uz Rīgu.”
“Bomja kungam nebija atbilstoša aprīkojuma.” Viktorijas zilajās acīs uz sekundes simtdaļu iespīdējās velnišķīgas uguntiņas, slaidajam pirkstam norādot uz virtuves stūrī stāvošu nelielu konteineru ar režģa durtiņām.