“Kā kartes izskatījās? Vai bija pietiekami īstas?” ignorēju priekšnieces jautājumu. “Arhivārs noticēja?”
“Jā.” Vika saprata, ka veltīgi izdarīt spiedienu, iekams nav apmierināta mana ziņkārība. “Baru teritorijas saglabātas. Piederība atzīta. Lietuvietis bija tik laimīgs! Paķēra karti un pazuda. Tagad - колись1! Kā tev tas izdevās?”
“Tie ir viltojumi,” viltīgi samiegusi acis, pašapmierināti pasmaidīju. Izmanīga kā lapsa!
“Kur tu dabūji viltojumus?”
“Uztaisīju.”
“Bet kur tu dabūji paraugu?”
Beidzot Viktorija bija neizpratnē. Šādu sejas izteiksmi savai priekšniecei redzēju pirmo reizi. Nesteidzos ar paskaidrojumiem un izbaudīju mirkli. Tomēr ne pārāk ilgi, jo viņas skatiens jau sāka nepacietīgi liesmot, un tas man neko labu nesolīja.
“Kad Toms Hekss mani veda laukā no vilkaču Arhīva, pagrabā - glabātavas telpās uz galda - pamanīju sagatavotas Baltijas kartes. Ar telefonu nofotografēju tās un nosūtīju bildes sev uz e-pastu. Ja nu pēkšņi noder,” klāstīju notikuma gaitu, nespējot noturēties bez lepna smaida sejā. “Un noderēja arī! Vakar, kamēr tu ķēri sirēnu, es aizsūtīju Rolandam failus, lai viņš uztaisa izdrukas un maksimāli novecina.” “Rolandam?” Viktorija domīgi piešķieba galvu.
“Jā, vai atceries to mazo tipogrāfiju, kas specializējas šādos īpašos pasūtījumos? Viņiem ir visādi interesanti papīri, un viņi var apstrādāt tos, kā vien nepieciešams,” atgādināju priekšniecei, lai gan, visticamāk, viņa nebija informēta par šādām mana darba detaļām. “Mēs Rolandam vienreiz pasūtījām ielūgumus ballītei, ko rīkojām tai apsardzes firmai. Atceries: izskatījās kā no skārda, ar apsvilušiem ložu caurumiem!”
“Tu viltoji kartes?” Viktorija izskatījās šokēta un nemaz neklausījās manos paskaidrojumos. “Bara tiesības balstās uz viltojumu?”
“Jā, bet ļoti labu viltojumu.” Jutu, ka mani pūliņi tomēr nav novērtēti. “Kvalitatīvu! Neviens taču nepamanīja!” “Bet smaka?”
“Jā, tā bija problēma,” piekrītoši pamāju. “Tāpēc jau palūdzu Veroniku ielikt tās somā. Vismaz viena vilka smaka uz tiem bija. Cerēju, ka, ņemot vērā vispārējo apjukumu, neviens dikti neostīs.”
“Leonīda!”
Pārmetums viņas balsi bija absolūti nepelnīts! Tomēr saules pielietā virtuve, sātīgās brokastis un mierpilnā kafijas dzeršana manu garastāvokli bija tuvinājuši eiforijai, tāpēc ilgāk nespēju apvaldīt atvieglojuma smieklu lēkmi, kas pamazām burbuļoja augšup. Iekodusies lūpā, centos nesmieties, bet to bija grūti izdarīt, raugoties nosodījuma un neizpratnes pilnajā Viktorijas sejā. Sajutos kā pusaudze, ko mamma bar par špikošanu kontroldarbā. Smējiens izlauzās pats no sevis, tomēr ilgs mūžs tam nebija lemts. Jau ierastais klepus to aprāva īsu. Šoreiz likās, ka krūtis pārsprāgs no spiediena. Jutu, ka ari kuņģa saturs draud pievienoties. Ilgāk negaidīju un vienā lēcienā biju pie izlietnes, paspējot pēdējā brīdī. Kā korķis no manis izsprāga savāds, tumšs kamols, pārklāts ar gļotām.
“Sasodīts,” slaukot muti ar salveti, riebumā nočukstēju, baidīdamās pieskarties jokainajam veidojumam.
“Tas, mīļā, ir spalvu kamols,” bezemociju balsī noteica Viktorija, palūkojoties man pār plecu. Bez vārda runas viņa pasniedzās plauktiņā virs izlietnes un padeva man maisiņu. Uzraksts liecināja, ka šī kaķu barība palīdz cīnīties ar spalvu kamoliem. Izskatījās, ka man draud jauna diēta!
Atgriežoties mājās, nolēmu sevi apbalvot ar laisku svētdienu. Lietus sezona, šķiet, bija beigusies, un jaunā diena bija ataususi saulaina un auksta. Pa nakti sals bija appūde-rējis kokus un mājas gluži baltas. Lai gan saulīte cītīgi centās atkausēt sasalušās ūdens mežģīnes, tomēr šajā cīņā pagaidām zaudēja. Pasaule bija balta, pūkaina un dzidri auksta. Dzīvoklis mani sagaidīja, gaismas pieliets, un likās kopā ar mani priecājamies par veiksmīgo nedēļas noslēgumu. Izbaudījusi vēl vienu karstu dušu un kārtīgu zobu pucēšanas maratonu, ietērpusies ērtākajās treniņbiksēs un platākajā džemperi, saritinājos uz dīvāna kārtīgai snaudai.
Tomēr liktenim bija padomā citi plāni. Tik tikko biju sākusi laisties miegā, kad telefona vibrozvans paziņoja, ka kāds ļoti vēlas ar mani aprunāties. Biju nojautusi, ka īsta atpūta droši vien nesanāks, bet nebiju gaidījusi, ka traucējums notiks tik drīz.
“Leo!” neticami mundrais Toms Hekss iebļāva man ausī. “Teicami pastrādāts! Apsveicu ar pirmo atrisināto lietu.” “Tīri tehniski - tā nav gluži pirmā,” noņurdēju atbildi. “Bet jebkurā gadījumā - paldies.”
“Domāju, vakardien mēs piedzīvojām lielisku demonstrāciju tam, ko iepriekš apspriedām,” viņš neklausoties turpināja. “Un tas būtu?” Jau nojautu, uz kuru pusi deķis tiek vilkts. “Reģionam ir nepieciešams svešsugu divdabju pārstāvis. Šādi starpsugu konflikti nav retums. Jau tagad tu esi saistīta ar vilkačiem. Bet, ja tev būs pilnvaras darboties manā vārdā, tici man, lietas atrisināsies daudz ātrāk. Un tu būsi pasargāta. Turklāt padomā - cik daudzi šobrīd ir beztiesiskā stāvoklī!”
Siltie saules stari un vakardien uzkrātais nogurums aizmigloja prātu, apgrūtinot īsto vārdu atrašanu angļu valodā.
Man gribējās viņu pasūtīt. Jo tālāk, jo labāk. Bet es tikai gurdi noteicu:
“Un ja nu es piekrītu? Kas tālāk?”
“Es tev uz e-pastu nosūtīju līgumu. Izlasi, padomā. Ja ir kādi jautājumi vai neskaidrības, droši zvani. Mēs varam visu pārrunāt. Es paskaidrošu.”
Gods kam gods, Hekss neļāva balsī iezagties uzvaras triumfam. Bet es zaudējuma rūgtumu pat negrasījos apvaldīt. Lai gan jāatzīst, ka viņam bija taisnība. Vakardienas notikumi patiesi kalpoja par piemēru situācijai, kurā atradās divdabju sabiedrība kopumā. Tur valdīja zvēru likumi. Man pēc tiem bija jāspēlē, vai es to gribu vai ne. Redzētais vairoja pārliecību, ka tādi kā es ir pelnījuši aizsardzību. Kādu, kas stātos pretī vilkaču diktatūrai. Ja reiz liktenim likās, ka esmu šai lomai atbilstoša, - kas es tāda būtu, lai nepiekristu? Un varbūt man izdosies kaut ko mainīt. Varbūt divdabju dzīves un dzīvības vairs neatradīsies dažu paštaisnu vīru rokās. Varbūt man izdosies glābt tādus kā Veronika.
Atvadījusies no sava topošā priekšnieka, grasījos atgriezties pie iesāktā - saldas šņākuļošanas spilvenu skavās. Bet - te tev nu bija - kārtējais telefona zvans! Toties šoreiz daudz iepriecinošāks.
“Čau! Tu dzīva?” Elīna stingri noprasīja klausulē.
“Kas tev liek domāt pretēji?” nedaudz neapmierināti no-murmulēju un tad pati nokaunējos. Draudzene izrāda rūpes, bet es kā tāda nīgra vecmeita... “Jā, jā, man viss kārtībā.” “Lieliski!” Elīnas balsī saklausīju atvieglojumu. “Tu šodien esi ēdusi?”
“Brokastis esmu,” godīgi atzinos, brīnoties, kas par aukles sindromu uznācis vienmēr tik skarbajai juristei.
“Un pusdienas?”
“Vai tad jau ir laiks?” pametu skatienu uz pulksteni pie sienas, kas patiešām vēstīja par tuvojošos galveno dienas maltīti.
“Tev ir jāēd,” Elīna autoritatīvi paziņoja. “Pēc pusstundas būšu. Gaidi!”
Sev atvēlēto laiku nolēmu izmantot lietderīgi un nedaudz sakārtot savandīto dzīvokli. Kopš vakardienas ielaušanās man nebija pieticis laika nolikt vietā lietas, ko Roze bija nekaunīgi izmētājusi. Man nebija ne mazākās nojausmas, ko gan viņa meklēja, jo, lai arī kas tas būtu, -nekā netrūka. Toties kaut kā izrādījās par daudz. Metot netīrās drēbes veļas grozā, pamanīju tādu kā kartona cilindru zem zeķu kaudzes. Mani pārņēma šaušalīga nojauta, kas jau nākamajā brīdī apstiprinājās. Nepatīkami pārsteigta, es smagnēji apsēdos uz grīdas, ar muguru balstoties pret tualetes podu un cenšoties vēsu prātu apsvērt iespējamās sekas. Negaidītais atradums gulēja manā priekšā un likās nebēdnīgi smejamies. Likteņa ironija - oriģināls tagad atradās pie viltojuma autora.