Draudzene nemānījās. Precīza kā Šveices automāts, viņa pēc trīsdesmit minūtēm zvanīja pie durvīm komplektā ar trim picām un vēl vienu draudzeni - Mārdžu, kura izskatījās tikpat apjukusi kā es. Margarita svētdienas pavadīja kopā ar ģimeni. Tā bija tradīcija, ko nevienam nebija pa spēkam izjaukt, ja nu vienīgi stihiskai dabas parādībai ar nosaukumu “Elīna Kalēja”. Kā vētra iebrāzusies manā miteklī, nometusi virsdrēbes uz dīvāna, viņa sāka kārtot picu uz lieliem šķīvjiem un liet glāzēs dzērveņu sulu, kamēr mēs ar Mārdžu aizdomīgi vērojām viņas aktivitātes no letes otras puses relatīvās drošības.
“Kas notiek?” klusītiņām pajautāju Margaritai, izmantojot bridi, kamēr Elīnas ziemeļpols meklēja salvetes apakšējos virtuves skapīšos, atsedzot skatu uz šis pašas personas dienvidpolu.
“Nav ne jausmas,” Mārdža paraustīja plecus, ar plaukstu nervozi atglaužot blondos, cirtainos matus no pieres. “Viņa piezvanīja un teica, ka mums noteikti jābrauc pie tevis. Ārkārtas situācija. Es sapratu, ka ar tevi kaut kas atgadījies.”
Viņa ieurbās manī ar savu koši zilo acu skatienu biezo skropstu ietvarā.
“Ar mani?” pārsteigta pārlaidu sev skatienu, lai pārliecinātos, ka neesmu kaut ko piemirsusi. “Nē, ar mani viss kārtībā. Es jau teicu pa telefonu. Bet Elīna uzstāja, ka man jāēd.”
“Jā, man viņa ari kaut ko stāstīja par ēšanu,” Mārdža apstiprināja.
“Meitenes,” Elīna mūs pieķēra nozieguma vietā, aizmuguriski sačukstoties. “Man ir paziņojums.”
Viņa pacēla glāzi tostam. Glāzē bija dzērveņu sula. Vai tostu var uzsaukt ar sulu? Tas ir ētiski? Godīgi pret glāzi un tostu?
“Kāzu nebūs!” nesagaidījusi manus iebildumus, viņa izšāva kā no lielgabala. Visi zvirbuļi apkaimē nokrita augšpēdus. Mani ieskaitot.
“Kā?” Mārdža izstostīja. “Kā - nebūs? Es jau muzikantus sarunāju!”
“Tā, lūk!” Elīna, kronēta drāmas karaliene, vienā paņēmienā izdzēra glāzi tukšu un sparīgi iecirta zobus treknajā picas šķēlē, nosmērējot vaigus ar tomātu mērci. “Nebūs, un viss!”
“Pagaidi,” satvēru viņas plaukstu un piespiedu piebremzēt ēdiena iznicināšanu. “Kāpēc? Kas noticis?”
“Tāpēc,” viņa uz mirkli pierima un nodūra skatienu. “Es esmu stāvokli.”
“Kādā?” neizpratnē nomurmulēju.
“Leo!” Mārdža izbolīja acis pret griestiem un ar priecīgu spiedzienu gandrīz pārlēca pāri letei, ieslēdzot draudzeni ciešā apskāvienā. “Apsveicu, mīļā! Tie taču ir lieliski jaunumi! ” Elīnas acīs sariesās asaras, un, noliedzoši purinot galvu, viņa atbrīvojās no sīkās Margaritas, kuras krampis bija lāča cienīgs.
“Nē! Nav! Kāzu nebūs,” viņa spītīgi atkārtoja.
“Bet kāpēc? Kā tavs stāvoklis var traucēt precībām?” Laikam vakardienas stresa rezultātā bija gājusi bojā lielākā daļa no manām smadzeņu šūnām, jo es patiesi nesaskatīju, kā grūtniecība var traucēt laulībām.
“Vasarā es būšu milzīga! Nevienā kleitā nelīdīšu,” Elīna traģiski paziņoja un šņukstēdama nokoda lielu kumosu picas. “Iedomājieties tikai - behemots baltā kleitā! Sasodīts Tallink prāmis!”
“Bet, saulīt,” Mārdža nostājās draudzenei blakus, līdzjūtīgi apskaujot ap pleciem. “Kur tad problēma? Būs tev pavasara kāzas. Puncis būs, bet ne tik liels. Kleitu uzšūsim smuku, tā ka neviens nepateiks.”
“Jā, bet visi domās, ka Saša mani prec tikai tādēļ,” viņa izteiksmīgi nobolījās un ar rokām parādīja apaļu vēderu.
“Kad tevi ir interesējis, ko citi domā vai saka?” man ari bija, ko piebilst. “Jūs abi zināt patiesību, un tas ir galvenais!”
“Tu saki?” Elīna asaraini palūkojās mani un trokšņaini izšņauca degunu salvetē.
“Protams!” veltīju viņai atvieglotu smaidu, priecājoties, ka, iespējams, tikko izdevās novērst krīzi.
Elīna pastiepa roku, aicinot mani pievienoties mērka-ķēnu apskāvienam.
“Saki, lūdzu, vai tu esi pietiekami nomierinājusies un atguvusi spriestspēju?” atgriezusies pie picas tiesāšanas, painteresējos par draudzenes dvēseles stāvokli, jo Elīnai piemītošais racionālisms man šobrīd lieti noderētu. “Man vajag tavu juristes viedokli.”
“Šauj laukā,” viņa nošļupstēja pilnu muti, acīmredzami mainoties garastāvoklim. No emocionālas, pārjūtīgas būtnes viņa pārvērtās aukstā, likumus pārzinošā profesionālē.
īsumā iepazīstināju draudzenes ar pēdējo dienu notikumiem. Pirms viņas paspēja ar sajūsmas raķeti uzlidot ekstāzes kosmosā par godu faktam, ka esmu pavadījusi nakti sveša vīrieša dzīvoklī, noformulēju jautājumu, kas man nelika mieru, kopš starp savām zeķēm biju atradusi vērtīgos artefaktus.
“Tātad,” noliku nost picas garoziņu, noslaucīju muti salvetē un stingri pavēros Elīnai acīs, ar pauzi uzsverot lietas ārkārtējo nopietnību. “Ko man darīt ar karšu oriģināliem? Atdot vilkiem vai paturēt? Ko tu kā juriste man ieteiktu?” Elīna atbildēja līdzīgā manierē - ar dziļdomīgu košļāšanu, raudzīšanos tālumā un svētsvinīgām nopūtām.
“Paturi,” viņa beidzot paziņoja garā jautājumu apstrādes procesa rezultātu. “Ja tavas un vilku attiecības turpinās attīstīties tādā pašā garā kā līdz šim, tad domāju, ka tev vēl nāksies piedzīvot līdzīgas situācijas. Kartes var noderēt kā sava veida apdrošināšana.”
“Bet vai tās nebūs inkriminējošas?” nebiju pārliecināta par vārda nozīmi, bet izklausījās piemēroti.
“Uz doto bridi - jā,” Elīna piekrītoši pamāja un nesāka skaļi smieties, līdz ar to secināju, ka svešvārdu lietoju pareizi. “Bet katrai lietai ir noilgums. Tas ir pirmkārt. Un, otrkārt, - tu nekad nezini, kas vēl nāks un kas vēl būs.” “Tādā gadijumā,” pacēlu glāzi, “iedzersim par apdrošināšanu! Lai tā man nekad nenoderētu!”
Saskandinājām ar dzērveņu sulu, bet trauka iztukšošanu iztraucēja zvans pie durvīm.
“Sasodītā Martas tante,” norūcu zem deguna, dodoties atvērt. “Ko viņai atkal vajag?”
“Tas jau kļūst par ieradumu,” domīgi noteicu, lūkojoties uz negaidīto ciemiņu. “Kā tu vispār tiec iekšā kāpņu telpā? Es rakstīšu pārvaldniekam, lai nomaina durvju kodu.” “Tikai gribēju pārliecināties, ka ar tevi viss kārtībā,” Rego šķita taisnojamies.
“Piezvanīt nevarēji?” Šoreiz negrasījos iet laukā no dzīvokļa. Draudzenēm bija tiesības zināt, kas notiek manā dzīvē.
“Domāju, tu necelsi,” viņš uzmeta nervozu skatienu nevēlamajām lieciniecēm, kas, pieklājīgi smaidot, pat negrasījās tēlot, ka neklausās. “Vai varam aprunāties?” “Par ko?”
“Par karti,” Rego pēc nelielas pauzes atcirta. Jutu, ka sāku izsmelt viņa pacietības kausu. Lieliski! Tā viņam ari vajadzēja.
“Kas ir ar karti?”
“Leonīda, varbūt parunāsim kaut kur citur?”
“Tādā gadījumā - citu dienu.” Jau sāku vērt durvis ciet. “Man ir ciemiņi.”
“Pagaidi!” Viņš ar plaukstu tās piebremzēja bez mazākās piepūles. Toties es jutos kā sienā ieskrējusi.
“Tu vaicāji: kā es zinu, ka Maksims Lūkass nav vainīgs,” Rego jūtami vilka sarunu garumā. “Es pats viņu aizsūtīju uz Dāniju. Domāju, ka tev jāzina: barā ir jūtama zināma šķelšanās. Daži vēlējās, lai Maksimu izraida kopā ar Hariju. Bet es uzskatu, ka nevienu nedrīkst sodīt par radinieku kļūdām. Tāpēc, lai neizaicinātu baru uz liekiem asumiem, es Maksam ieteicu aizbraukt no Latvijas. Iekārtoju viņu darbā pie sava drauga par mežzini.”