“Bet kāpēc meloji par cūku fermu?”
“Lai neviens tālāk neurķētos. Strādāt ar lopiem ir pietiekams pazemojums.”
Veronika nebija mānījusies, teikdama, ka Rego ir stingrs, bet taisnīgs barvedis.
Zvēra kungs turpināja minstināties uz mana sliekšņa. Nogaidoši lūkojos, negrasīdamās palīdzēt ar jautājumu.
“Ir vēl kas - ko Veronika vakar teica. Par manu attieksmi pret tevi...”
“Jā?” nevēlējos ļaut viņam pauzēt. Ja ir ko teikt, lai spļauj laukā.
“Es tā padomāju,” viņš pamazām kļuva dusmīgs. “Viņai taisnība. Dažreiz varbūt pārsteidzos ar vērtējumu. Varbūt izsakos par skarbu. Tu patiesi esi līdzīga manai bijušajai sievai.”
“Viņa ari ir tikpat smuka?” Zināju, ka nevajag Rego karināt, it īpaši, kad viņš mēģina atvainoties. Kaut vai netieši, bet vienalga - tas bija grūts un nozīmīgs solis tik paštaisnam cilvēkam. Bet kas es būtu par kaķi, ja suni neparaustītu aiz ūsām!
“Nē,” Rego iesāka un negaidīti nosarka, nikni sakožot zobus. “Arēji jūs neesat līdzīgas. Viņai ir tikpat neciešams raksturs.”
“Uz redzēšanos!” cirtu ciet durvis ar akmenscietu sejas izteiksmi, bet tā vietā gandrīz dabūju ar tām pa pieri. Šoreiz roku priekšā pielika nevis Zvēra kungs, bet viņam līdzās nez no kurienes iznirušais Ingemārs Bomis.
“Sasodīts!” piešāvu plaukstu pie pieres un dusmīgi palūrēju uz jaunpienācēju. “Ko tad tu šeit dari?”
“Atnācu apvaicāties...”
“Vai ar mani viss kārtībā,” pabeidzu teikumu Bomja vietā. “Paldies! Viss ir lieliski!”
Ironija paslīdēja garām nepamanīta, jo abi kungi bija aizņemti ar spītīgu blenšanu vienam uz otru. Savukārt man šis mirklis nesa apjausmu, ka esmu tērpusies pēc labākajiem bezpajumtnieku modes paraugiem. Mājas drēbes ir ērtas, bet tās neder reprezentatīviem nolūkiem.
“Rego jau grasījās doties prom,” pasniedzos un, satvērusi Zvēra augšdelmu, mēģināju viņu pastumt uz kāpņu pusi. Rezultāts bija vienāds ar nulli. Sasprindzis zem rņana pieskāriena, viņš nekustējās ne no vietas.
“Tu teici, ka mums jāsatiekas, jāizrunā lietas,” negribīgi atrāvis skatienu no Ingemāra, Rego pievērsās man. “Es rīt tev piezvanīšu, sarunāsim, kur un kad.”
“Vai gribi, lai eju tev līdzi?” Ingemārs, saldi pasmaidījis, piedāvāja man palīdzību.
“Nē, domāju, tas nebūs nepieciešams,” jutu, ka briest ķeza. “Mums būs lietišķa tikšanās.”
“Protams,” Rego piekrītoši pamāja. “Lietišķa.”
Viņa izaicinošais skatiens, veltīts Ingemāram, gan liecināja par kaut ko citu. Abi būdami vienas svara kategorijas, viņi negrasījās viens otram piekāpties.
“Bet mēs varam satikties vienkārši tāpat,” Ingemārs medaini nomurrāja un, izmanīgi pieliecies, uzspieda skūpstu man uz vaiga.
“Sveikas, meitenes!” Paliecies iekšā dzīvoklī, viņš pamāja manām draudzenēm un, izmantojot vispārēju apjukumu, viltīgi piemiedzis aci, aizvēra durvis man degungalā, atstājot sevi un Rego otrpus tām.
“Ou!” Elīna cieņpilni novilka. “Tas tik bija kaut kas...”
Es mulsi pieskāros vaigam, vēl jūtot uz tā Ingemāra skūpstu.
“Nemaz nerunā!” piesarkusi lūkojos aizvērtajās durvīs. “Līdz martam vēl tālu, bet man jau pilns pagalms ar pielūdzējiem!”
Pirmdienas rītā, lieliskā garastāvoklī ievalsējot ofisā, ar šausmām konstatēju, ka esmu viena no pēdējām. Visi pārējie kolēģi jau bija ne tikai ieradušies, bet arī pulcējās apspriežu zālē. Izrādās, tam par iemeslu bija e-pasts, kuru Viktorija bija izsūtījusi svētdienas vakarā un kuru, ņemot vērā manas ierobežotās saziņas iespējas, es biju palaidusi garām. Labi, šādai nolaidībai attaisnojuma nebija. It īpaši, ja šī kopsapulce skāra man tik jūtīgu jautājumu - iecelšanu jaunajā amatā!
Žigli ieskatījusies spogulī un pārliecinājusies, ka mati atrodas daudzmaz kontrolētā bardakā, toties žaketes atloki ir kārtīgi un blūzītes tonis pieskaņots kostīma strīpiņai, devos pretī savai nākotnei kā jaunā FMCG direktore.
Zāle bija pilna, un gaisotne - sprādzienbīstama. Apmainījusies ar haizivs cienīgiem smaidiem ar galvenajiem konkurentiem - Jāni, Zani un Ilmāru -, ieņēmu pēdējo brīvo vietu netālu no ovālā galda galvgaļa. Lai tad, kad Vika nosauks manu vārdu, nebūtu jālaužas cauri kolēģu pūlim. Nedod Dievs, vēl kāja aizķersies un es kritīšu kaunā. Tiešā vārda nozīmē. Priecīgi satraukta kā bērns Ziemassvētku vakarā tēlotā bezrūpībā malkoju kafiju, ar acs kaktiņu vērodama konkurentus. Tiem gan ģīmji izstiepsies! It īpaši tai pielīdējai Zanei. Nekādi kruasāni nespēj aizēnot patiesu talantu! Daži no kolēģiem veltīja man uzmundrinošus žestus ar īkšķi uz augšu. Protams - visi redz, kur sēž uzvarētāja un nākamā priekšniece!
“Cepumu nevēlies?” Biruta saldi nodūdoja man pie auss.
“Paldies, Birutiņ! Es tagad atturos.” Mīlīgi pasmaidīju, pārlaizdama biroja administratorei vērtējošu skatienu, un klusām piebildu: “Un tev arī ieteiktu!”
Prātā izdarīju piezīmi, ka savā komandā ņemšu tikai sportiskus cilvēkus, kas rūpējas par savu ķermeni. Kā nekā - tas ir templis dvēselei!
“Sākam!” Viktorijas ledus pātaga noplīkšķināja pār mūsu galvām. Bet, jāsaka godīgi - tagad, kad pati biju bez piecām minūtēm priekšniece, tās cirtiens vairs nešķita tik kodīgs, jo vairs neattiecās uz mani. Protams, darbinieki mīl pļāpāt, un tas var traucēt, veicot svarīgus paziņojumus.
“Pirms mēneša izsludināju aģentūras reorganizāciju,” Viktorija uzreiz ķērās daudzragainajam vērsim pie kaul-veida izaugumiem. “Pēdējo nedēļu laikā īpaši rūpīgi vērtēju iespējamos kandidātus uz plaša patēriņa preču nodaļas direktora vietu. Starp potenciālajiem amata pretendentiem bija Zane Varisāre, Jānis Cīrulis, Ilmārs Turšinovs un Leonīda Fēliksa...”
Ne par velti viņa mani nosauca kā pēdējo - izceļot, uzsverot! Tātad amats ir manējais! Sakodu zobus, lai vaigi nepārsprāgtu mērkaķa cienīgā smaidā. Pašķielēju uz konkurentiem. Spriežot pēc viņu bālajiem ģīmjiem, es nebiju vienīgā, kas to pamanīja.
“Tomēr jāatzīst, ka neviens no manis nosauktajiem kandidātiem neatbilst tām prasībām, kas nepieciešamas, lai uzņemtos šo atbildīgo amatu. Līdz ar to iekšējā atlase ir beigusies. Tagad tiks izsludināts konkurss un izskatītas kandidatūras ārpus aģentūras. Paldies par uzmanību!”
Es kritu bezdibenī. Aukstā, stindzinošā, nelabumu uzdzenošā bezdibenī, kas nekad nebeidzās, jo tas taču ir bezdibenis. Iekrampējusies galda malā un cenšoties noturēt līdzsvaru, mēģināju aptvert Viktorijas sacītā jēgu.
“Nu ko, Leo, šķiet, mūs tikko izmeta mēslainē, ne?” Zanes balss skanēja kā caur miglu.
“Ejam brokastīs,” Jānis samierinoši pliķēja man pa plecu. “Darbi pagaidīs. Tukšā dūšā tāpat nekāda strādāšana nesanāks.”
Ar grūtībām noriju asaru kamolu, kas smacēja un draudēja ar neaizmirstamu pazemojumu. Saņēmusi gribasspēku dūrē, nedroši pasmaidīju ar cieši sakniebtām lūpām.
“Tev taisnība,” ar pūlēm slēpu rūgtumu balsī. “Tagad nekāda strādāšana tāpat nebūs. Jāiet brokastīs.”
Piekrītoši pamāju Jānim.
“Jūs ejiet,” piecēlos kājās, ceļiem nedaudz ļimstot un galvai reibstot. “Es tikai ieslēgšu datoru un tad jūs panākšu.” “Ar tevi viss labi?” Zane bažīgi paraudzījās man sejā. “Saprotu, tas ir liels trieciens. Ņemot vērā, ka no mums četriem tu biji reālākā kandidāte.”
“Nē, ar mani viss kārtībā,” tēlotā vienaldzībā paraustīju plecus. “Vadoši amati nav domāti man. Pārāk liela atbildība. Un haltūrēt nevar.”