Vēl mirklis dziļas ieelpas kā pirms lēciena aukstā ūdeni, un es jau pametu MINI salonu, lai dotos uz šausmu kambari. Rūpīgi nogrābtā celiņa grants čirkstēja bēru maršu zem zābaku zolēm.
Pirms paspēju nospiest zvanu pogu, durvis pašas atvērās un mani ieskāva silts, smaržīgs gaiss (uzlabotā oža vēstīja, ka pusdienās būs lasis un risoto ar dārzeņiem, bet desertā - šokolādes kūka) un tēva rūpju pilnais acu skatiens.
“Nu, kā ir?” sazvērnieciski pačukstēju, par atbildi saņemot vien nedabiski spožu smaidu. Tātad pavisam ļauni.
“Leonida! Kā mēs tevi gaidījām! Cik labi, ka iedomājies nopirkt mammai puķes!” tēvs, skaļi iesaucies, no kurpju skapja pie durvīm uzbūra nelielu rudens ziedu kompozīciju un iespieda to man rokās. Noriju siekalas un apspiedu vēlmi bēgt.
“Čau, tēt!” manā sveicienā atbalsojās tēva uzspēlētais dzīvesprieks. “Cik garšīgi smaržo! Ceru, ka neesmu nokavējusi!”
Tēvs palīdzēja man izkratīties no ādas jakas un ātri atbrīvoties no zābakiem. No virtuves plūda nikna trauku šķinda. Viņš ar galvas mājienu mudināja doties tālāk. Tā bija pēdējā iespēja aizbēgt.
“Čau, mammu!” pabāzu galvu virtuvē, turot ziedus sev priekšā kā vairogu.
“Varēji jau nu ātrāk atbraukt. Palīdzēt nedaudz, lai man te vienai nav pa virtuvi jāvergo,” mammas stīvā mugura norūca manā virzienā. Gandriz pieļāvu liktenīgu kļūdu un sāku protestēt, ka viņa pati piekodināja, lai ierodos tieši vienos.
“Mammu, puķītes,” mulsi pastiepu ziedus un pieliecos, lai uzspiestu mātei uz vaiga skūpstu. Viņa bija galvas tiesu mazāka par mani un uz pusi slaidāka. īstena blonda skabarga.
“Pagaidi tu ar savām puķēm! Un vispār - kāpēc nauda jātērē? Mums vēl pilns dārzs ar asterēm!” Asais elkonītis iegrauzās man sānā, pastumjot tālāk no plīts.
“Es ielikšu vāzē,” saskatīju iespēju paņemt pēdu no virtuves.
“Iedod tētim, viņš ieliks. Tu labāk pasēdi ar mani, papļāpāsim, kamēr šis neklausās. Mums jau savas - meiteņu runas.” Mana avārijas izeja tika aizmūrēta.
Tēvs, vainīgi uzsmaidījis, atbrīvoja mani no puķu pušķa un devās to atlikt atpakaļ vāzītē, no kuras tas bija nācis.
Apsēdos pie virtuves galda, gaidot turpmākās norādes.
“Nu, saki - kas tev īsti ar to Filipu toreiz notika?” mamma ieņēma vietu man pretī, un uz mirkli mani apžilbināja košs prožektora stars. Pratināšana varēja sākties.
“Mammu, tas jau bija vasaras sākumā... Tas bija sen, un tā vairs nav taisnība!” man neatlika nekas cits kā vien nobrīnīties. Kopš mamma uzzināja, ka izjukušas manas pēdējās nopietnās attiecības, viņa nebija uzdevusi nevienu jautājumu par šo tēmu. Un te piepeši tāda ieinteresētība! Vai varbūt smalkjūtība no viņas puses? Neiztirzāt sāpīgās tēmas, kamēr rētas vēl svaigas? Lai gan tas neizklausījās pēc manas mammas - Ingridas Fēliksas, sievietes-buldo-zera. Svešas jūtas - to skaitā ari meitas - viņai bija diezgan vienaldzīgas. Vienīgā persona, kuru Ingrida atzina par uztraukuma vērtu, bija viņa pati. Tas man dažreiz lika brīnīties, kā gan vecāki vēl nav šķīrušies. Varēju saprast tēvu kā vīrieti, kurš aizrāvās ar blondo, zaļacaino, trauslai fejai līdzīgo būtni, bet nevarēju izprast viņa kā indivīda motivāciju paciest genocīda cienīgas represijas visu šo gadu garumā.
“Pareizi, ar savām draudzenēm tu visu pārrunā, bet pret māti kā pret svešu cilvēku! Man nav ne mazākās nojausmas, kas notiek tavā dzīvē. Tu nespēj iedomāties, kā tas sāp! Kad tev pašai būs bērni... lai gan uz to jau vairs neceru... Kurš gan gribēs precēties ar tādu noslēgtu, antisociālu mežoni kā tu.” Viņa notrausa neredzamu asaru no plānā vaiga. Mans asinsspiediens uzsāka vertikālu kustību augšup.
“Meitenes! Domāju, ka laiks pie galda!” tēvs uzradās virtuvē kā uz burvja mājienu. Man bija aizdomas, ka viņš bija stāvējis aizdurvē, gaidot mirkli, kad būs nepieciešama iejaukšanās. Lai nu kāds, bet tālredzīgs Otto Fēlikss bija.
“Būtu ļāvis mums papļāpāt!” mamma sāka protestēt, bet tēvs nelikās dzirdam. Maigi piecēlis viņu no galda un atbrīvojis no priekšauta (kas, kā es pamanīju, bija nevainojami tīrs, liekot saprast: kā vienmēr, pusdienu patiesais autors ir tētis), viņš iestūma mammu un mani iestiklotajā verandā, no kuras pavērās plašs skats uz Juglas ezeru. Verandā mūs sagaidīja balti klāts galds ar “manis” dāvāto pušķi kristāla vāzītē un ģimenes labāko trauku komplektu.
“Jūs sēdiet, atpūtieties. Ļaujiet man jūs tā pa smalko apkalpot.” Viņš ar smaidu izlīdzināja negludumus un vēl promejot uzspieda man vieglu skūpstu uz pakauša.
“Mums būs vakariņas sveču gaismā?” nosaucu viņam pakaļ, pamanot, ka galdu rotā ari divas garas, baltas sveces sudraba svečturos.
“Ir taču svētdiena!” tētis atgriezās ar smaidu un laša cepeti. “Vai iedegsi, meitiņ?”
Viņš pasniedza man šķiltavas un devās uz virtuvi pēc piedevām.
“Otto! No kurienes tev šķiltavas? Tu atkal esi sācis pīpēt? Pa kluso no manis? Domāji, ka nepamanīšu?” mamma nošņirkstināja zobus, tievajiem pirkstiņiem sitot nervozu ritmu pa balto galdautu.
“Protams, ne! Tās es speciāli nopirku šodienai, lai nav ar sērkociņiem jāķēpājas. Negribas sasmērēt galdautu ar kvēpiem.”
“Tu tērēji naudu par šķiltavām, ja pēc pusdienām galdauts tāpat būs jāmazgā?” mamma dziļi ievilka elpu, spicajam degungalam nervozi noraustoties.
“Nu ko - ēdīsim?” tētis ignorēja pēdējo piezīmi un ar saldu smaidu sāka dalīt lasi. Manevrs izdevās, un pēc pāris mirkļiem verandā iestājās patīkams miers. Saruna ievirzījās daudz nevainīgākā gultnē - tika apspriesti zaglīgie, melīgie politiķi, pensionāri, kas prasa par daudz, pārtikas lielveikalu sazvērestības teorija un kaimiņu privātā dzīve, par kuru mamma šķita esam daudz labāk informēta nekā paši kaimiņi.
Kad pienāca laiks kafijai un desertam, man pat uz īsu mirkli sāka šķist, ka varbūt nemaz tik ļauni arī nebūs. Vairāk personīgu piezīmju nebiju saņēmusi, un manai pašapziņai pamazām radās cerība pārciest šo dienu... bet cerība ir cilpa...
“Starp citu, Leo, ko tu esi izdarījusi ar saviem matiem? Šī rudā krāsa tevi dara bālu un neizteiksmīgu,” mamma nevainīgi izmeta pāri kafijas krūzes maliņai. “Un kāpēc tu nekad nekrāsojies?”
“Es krāsojos,” man nevilšus paspruka. Neredzot atkāpšanās ceļu, turpināju protestēt. “Lietoju skropstu tušu un acu zīmuli. Nedomāju, ka ikdienā vajadzētu lietot ko vairāk.”
“Būtu vismaz lūpas uzkrāsojusi! Citādi kā tāda vecene,” mammas acis zaļi uzliesmoja laba jandāliņa priekšnojautās.
“Nu, ja tu man uzdāvināsi kādu smuku lūpukrāsu, tad apsolos to lietot...” Māņu manevrs pa kreisi.
“Tev jau nekad neko nevar pa prātam nopirkt! Cik blūzīšu esmu tev pirkusi, bet nevienu neesmu redzējusi tev mugurā!”
“Es valkāju! Tikai tās ir tik smukas, ka žēl ikdienā novalkāt!” Māņu manevrs pa labi.
“Vai tad tev ar klientiem nav jātiekas? Būtu kaunējusies staigāt tajos mūžīgajos džinsos, būtu vismaz kādu kleitiņu uzvilkusi!”
“Man sanāk daudz braukāt pa pilsētu, un tad pie stūres ir ērtāk zābakos uz zema papēža, bet pie kleitas tādi nepiestāv.” Tas jau bija izmisums.
“Ir taču arī eleganti zābaki. Paskaties, kādas izskatās tavas draudzenes! Tu nekad neredzēsi Elīnu džinsos un tajos trakajos zābakos!”
Ding-dong! Nokdauns! Es jau ievilku elpu, bet tētis iejaucās, kā nelaimi juzdams.
“Pusdienas bija garšīgas, bet nu jāķeras pie trauku mazgāšanas. Leonīda, vai palīdzēsi novākt galdu?”