Dziļa ieelpa un izelpa kā jogas nodarbībās.
“Protams! Jūs tā centāties ar pusdienām...” Laimīga pielēcu kājās un paķēru pustukšo kafijas kannu. Dažas piles izraibināja balto galdautu, bet, pirms mamma paspēja to komentēt, es jau pazudu aiz virtuves durvīm.
Atspiedusies ar rokām pret galdu, apvaldīju dusmīgās trīsas, kas tricināja iekšas, draudot ar emociju cunami. Tētis klusi ieslīdēja virtuvē aiz manis un, iekrāvis traukus izlietnē, atgrieza krānu.
“Tu labi turējies,” viņš klusītēm noteica. “Paldies! Viņai šīs pusdienas daudz nozīmēja.”
“Tēt, kā tu to paciet?” izgrūdu caur sakostiem zobiem, pamazām atgūstot pašsavaldīšanos un jūtot neizsakāmu žēlumu pret savu maigo, gudro, iejūtīgo tēvu, kas katru dienu pārdzīvoja šādu emocionālu šantāžu.
Viņš paraustīja plecus, bet palika atbildi parādā. Mans tēvs gan jaunībā, gan tagad joprojām bija izskatīgs vīrietis - gara, sportiska auguma, tumši brūniem, vijīgiem matiem, kas tagad gan bija kļuvuši retāki un krietni atkāpušies no pieres līnijas. Viņš bija stalts, stabils un rāms kā meža ezers. Mans tēvs, uz kura pleciem es bērnībā jutos kā pasaules valdniece. Bet uz šiem pašiem pleciem visu mūžu sēdēja zaļacainā feja, kas, manuprāt, bija vainojama pie agrā sirmuma tēva kuplajās ūsās.
“Nē, nopietni!” Atspiedos pret virtuves skapīti līdzās izlietnei un centos saskatīt tēva pacietības avotu. “Atklāj savu noslēpumu! Tu pa kluso nodarbojies ar jogu, meditāciju vai vienkārši lieto kādus puslegālus medikamentus? Šīs svētdienu ķidāšanas ir gandrīz vairāk, nekā es spēju paciest. Bet dienu no dienas... Zini, kura ir pati laimīgākā diena manā mūžā? Divpadsmitais septembris pirms četrpadsmit gadiem. Un vai zini, kāpēc? Jo todien es sāku dzīvot atsevišķi!”
Pirms sagaidīju tēva skaidrojumu, klusītiņām pievēru durvis uz istabu. Lai gan tekošā ūdens troksnis, visticamāk, slāpēja mūsu klusināto sarunu, tomēr nevēlējos riskēt. Tētis pa pusei pagriezās, lai palūkotos man acīs. “Leonīda, tev jāzina, ka tava mamma ne vienmēr ir bijusi tāda...” Viņš izbolīja acis pret debesīm. “Tas rūgtums... tici vai ne, bet tas parādījās pēc kāzām. Tava ome Anna diez ko nesatika ar mammu. Nākamajā dienā pēc kāzām viņa paaicināja Ingridu maliņā aprunāties. Par ko viņas toreiz sprieda, nezinu, bet pēc tam tava mamma bija gluži kā samainīta. Sākotnēji es to norakstīju uz grūtniecību. Hormoni, sliktas dūšas, negulētas naktis. Bet vēlāk kļuva tikai ļaunāk. Viņa kļuva aizvien nervozāka, drūmāka. Nezinu, ko mana māte viņai tādu pateica, bet katrā ziņā tā bija pēdējā reize, kad viņas runāja.”
Domīgi nolūkojos tēvā. Es viņa mammu - omu Annu -tik tikko atcerējos. Man bija vien pieci gadi, kad viņa nomira. Tomēr nespēju iedomāties, ko tādu sirmā kundze varēja pateikt manai mātei, ka tas tik ļoti viņu izmainitu.
“Bet kāpēc jūs neizšķīrāties? Kāpēc turpinājāt mocīt viens otru visu šo gadu garumā?”
“Es baidījos pazaudēt tevi. Man bija bail - ja ierosināšu šķiršanos, Ingrida izdarīs visu, lai mēs vairs netiktos. Tāpēc es pacietu. Sākumā bija grūti, bet ar laiku pieradu.”
“Labi, bet, ja jau mamma tik ļoti nesatika ar omu Annu un arī tevi visu laiku grauza, kāpēc nešķīrās viņa? Negāja prom un nesāka visu no sākuma ar kādu citu?”
“Tas tev jājautā Ingridai pašai.” Tēvs aizgrieza krānu un noslaucīja rokas, norādīdams, ka saruna ir beigusies. Tomēr kaut kas viņa sacītajā bija licis drausmīgām aizdomām pacelt savu neglīto galvu.
“Saki, vai tevi kādreiz ir sakodis kāds dzīvnieks?”
“Ko, lūdzu?” Tēvu pārsteidza piepešā tēmas maiņa.
“Saproti, man roka vēl smeldz, gribēju zināt, vai tas ir normāli,” ātri sagudroju daudzmaz ticamu pamatojumu savādajam jautājumam.
“Jā, vairākkārt,” tēvs apstiprināja. “Bērnībā kaimiņos dzīvoja liels vācu aitusuns. Nesadalījām tiesības uz manām pusdienu sviestmaizēm. Un omei bija traks runcis... Pag, kā viņu sauca...? Kaut kāds Norberto. Tam ari es ne pārāk patiku. Vēl tagad pie papēža ir rēta. Cik atceros, dzīvnieku kodumi dzīst ilgi un pamatīgi.”
Tagad bija mana kārta caururbt viņu ar skatienu, bet tā nozīme paslīdēja garām nepamanīta. Tātad divdabja gēns man bija ticis mantojumā no kāda cita.
“Tev vibrē,” tētis mundri ierunājās, liekot saprast, ka saruna vismaz uz šo brīdi ir pabeigta. Jebkurā mirklī mūs varēja iztraucēt mamma. “Es saku, tev kabatā kaut kas vibrē.”
Tikai tagad pamanīju, ka mobilais telefons bija piedzīvojis balss lūzumu un vairs nebija spējīgs uz audio-signālu.
Displejā mirgoja zvanītāja vārds, un es mirkli šaubījos, atbildēt vai ne.
“Hallo,” sirdsapziņa uzvarēja.
“Leonīda, sveika! Piedod, ka traucēju svētdienā. Gribēju arī tev izstāstīt, ko vakar atradām pie Vjačeslava mājas.”
“Kā, lūdzu?” Rego nosauktais vārds man neko daudz neizteica.
“Nu, tas aizgājējs, ar kuru tu brauci aprunāties! Vja-česlavs un viņa sieva Roze.”
“A, jā! Pareizi! Piedod, es domāju par ko citu. Ko tad jūs īsti atradāt?”
“Mājā un mežā ap ezeru - absolūti neko. Roze nav atstājusi ne mazākās pēdas - ne cīņas, ne liecības, ka pati būtu devusies prom. Bet maniem pēddziņiem ir aizdomas, ka ūdenī varētu būt viņas līķis. Ezers gan to nomāc, tomēr viegla pūšanas smaka ir jūtama. Ja abi ir miruši... Tas nozīmē, ka kāds viņus ir novācis. Tātad ar nolūku. Un man bail, ka šis nolūks varētu būt iegūt karti. Ja tā... tad mums ir lielākas problēmas, nekā sākumā šķita.”
“Ko tu tagad darīsi?”
“Meklēšu kādu ūdenslīdēju, kas varētu pārmeklēt ezera gultni. Niedres mēs jau paši pārbaudījām.”
“Barā ir kāds ūdenslīdējs?”
“Ir, tikai cilvēks strādā glābšanas dienestā, un viņš patlaban ir maiņā...” Rego izklausījās norūpējies, noguris un nikns. Tomēr, par spīti visam, šī bija pati civilizētākā saruna, kāda mums līdz šim bijusi. Laikam tāpēc nespēju nociesties, nenoskaidrojusi jautājumu, kas man nedeva mieru.
“Kā nākas, ka tikai viens bara loceklis zināja par kartes atrašanās vietu? Vai tas nav nedaudz riskanti?”
“Parasti viņi ir divi - tiesībsargs un viņa māceklis. Bet šoreiz izveidojās tāda neparasta situācija - iepriekšējais māceklis pameta baru, jauns vēl nebija atrasts, bet saskaņā ar noteikumiem Vjačeslavs karti jau bija pārvietojis.”
“Kas notika ar veco mācekli? Arī nomira?” Tas jau sāka izskatīties pavisam aizdomīgi. Vilkači mira kā mušas.
“Nē.” Rego šis temats īsti nepriecēja, tomēr viņš atbildēja uz neērto jautājumu: “Viņš aizbrauca uz Dāniju. Strādāt.”
“Ak tā,” nedaudz pārsteigta novilku. Līdz šim man bija radies iespaids, ka vilkači savējos ļoti stutē un atbalsta. Katrā ziņā - darbu atrast jau nu noteikti palīdzētu.
“Un kas par darbu?” nelikos mierā - varbūt šeit slēpās skaidrojums.
“Cūku fermā. Pie lopiem.” Atbilde bija strupa un tik auksta, ka nevilšus atrāvu klausuli no auss, lai neiegūtu otrās pakāpes apsaldējumu.
“Labi, ja ir kādi jaunumi, padod ziņu, lūdzu.” Esmu pārāk mīkstsirdīga. Neliela cilvēciskās puses izpausme, un mana apņemšanās ignorēt vilkus un viņu problēmas pagaisa bez pēdām.
Jau pa ceļam uz mājām no svētās inkvizīcijas pēdējā mielasta saņēmu īsziņu no Rego: “Ezers tukšs. Atradām kasti, kurā iepriekš bijusi slēptuves atslēga.”
3
“Leonīda!” Vikas balss pāršķēla gaisu kā sudraba pātaga un trāpīja pa maniem slinkajiem pirkstiem, kas atkal bija ieveduši neceļos - dzeltenās preses portālos internetā. Pirmdienas rītā šķita neiespējami koncentrēties uz ko citu, pat ja svarīga tikšanās jau mīdijās aizdurvē.