“Jā, Vika!” steidzīgi aizvēru neatbilstošā satura lapas un nogludināju žaketes atloces. Šodien cerēju saņemt atzinīgu vērtējumu par savu tērpu - īpaši šim pasākumam biju iegādājusies jaunu bikškostīmu, kam vajadzēja ne tikai izcelt manu lielisko figūru, bet ari spodrināt manu darbinieces tēlu. Jo šodien mēs tikāmies ar profesionāliem tīrītājiem, kam bija nepieciešama lieliski izstrādāta reklāmas kampaņa.
Kā papildu motivācija darbojās arī Viktorijas paziņojums pirms dažām nedēļām notikušajā darbinieku kopsapulcē. Šādas lielpulcēšanās bija ne mazāk bīstamas par individuālām pārrunām priekšnieces kabinetā. Jo viņa nekautrējās publiski paust viedokli par darbinieka spējām un rezultātiem, pat ja šis viedoklis bija izteikti negatīvs. Kopā sanākšanas varēja būt vēstnesis jebkam - paziņojumam par jauna lielbudžeta klienta piesaisti, štatu samazināšanu vai pārcelšanos strādāt uz citu dimensiju.
Tāpēc nebija brīnums, ka, ienākot pārpildītajā telpā, kurā, elpu aizturējuši, gaidīja visi trīsdesmit četri darbinieki,
klusums bija gandrīz ar roku sataustāms. Pagodinājusi mūs vien ar īsu skatienu, Viktorija lika IT puisim Rolandam pieslēgt viņas datoru pie projektora un sākt prezentāciju. Baltie, dekoratīviem nolūkiem kalpojošiem attēliem nepiesātinātie slaidi īsi iepazīstināja ar aģentūras attistlbu, finansiālajiem rādītājiem un klientu skaita pieaugumu pēdējo gadu laikā. Tā kā viss bija tikai ar plusa zīmi, jutu kolēģos noskaņojuma maiņu. Aizturētās elpas tika palaistas brīvībā, uzrautie pleci atgriezās izejas pozīcijās, un pirksti atlaida krampjaini saspiestās pildspalvas, salvetes vai mobilos telefonus (kas nu kuram kalpoja par virtuālo drošības vesti). Tad Viktorija nometa bumbu. Aģentūrā bija paredzēta reorganizācija. Tā tiks sadalīta divās daļās.
“Pēdējā laikā ir palielinājies klientu skaits tieši no FMCG grupas. Patēriņš valsti pieaug, un šie uzņēmumi atkal izjūt vajadzību pēc reklāmas. Konkurenti nesnauž,” Vika nogaidoši palūkojās darbinieku neizpratnes pilnajās sejās. “Līdz ar to esmu nolēmusi, ka turpmāk mūsu aģentūrā būs divas nodaļas. Viena specializēsies tikai plaša patēriņa preču uzņēmumos. Tie būs projektu direktori, vadītāji, radošā komanda, kas strādās tikai un vienīgi ar FMCG klientiem un kampaņām. Savukārt otra darbosies ar visiem pārējiem projektiem - pakalpojumiem, tirgus nišas produktiem, luksusa precēm. Plaša patēriņa grupai esmu nolēmusi izveidot jaunu uzraugošu amatu - FMCG direktoru, kas uzraudzīs, koordinēs un būs atbildīgs par nodaļas darbu. Ceru, ka šim amatam izdosies atrast atbilstošu kandidatūru no pašreizējo darbinieku vidus. Iespējamos pretendentus es apsvēršu un izvērtēšu nākamā mēneša laikā.”
Un spēle var sākties! Prātā atausa senais spartiešu teiciens - ar vairogu vai uz tā! Lai gan iepriekš jau biju atradusies vilku barā, tikai tagad pirmo reizi sajutu, kā ieslēdzas izdzīvošanas instinkts, mednieka asinskāre un vēlme būt par līderi. Kolēģi man līdzās saspringa, kā ievainotu briedi saoduši. Kurš gan nevēlējās ieņemt vadošu amatu! Ha! Bet viņiem nebija izredžu! Tā vieta bija mana! Aiz sakostiem zobiem centos apvaldīt gavilējošo prieku, kas draudēja izlauzties skaļi un nepiedienīgi. Tas amats jau bija man rokā! Aģentūrā visi zināja, ka labākā projektu vadītāja esmu es. Man bija visvairāk klientu, vislielākais projektu skaits, turklāt visi klienti izcēlās ar lielisku finanšu disciplīnu. Neviena parādnieka! Labi, ja tā objektīvi palūkojas, firmai kopumā nebija neviena parādnieka. Vai nu Vika mācēja izvēlēties tikai maksātspējīgos, vai arī tas bija kaut kā saistīts ar viņas raganīgajām spējām. Jo pat smagajos krīzes gados klientu bija maz, naudiņa - neliela, bet kontā tā krita bez aizkavēšanās.
Lai vai kā - uzvara bija manējā. Arī algas pielikums nenāktu par ļaunu. Jaunais dubultstāvoklis prasīja ari papildu izmaksas. Diemžēl priekšnamā nācās divreiz pārlīmēt tapetes, pirms attapu iegādāties nagu asināmo dēlīti. Nemaz nerunājot par perforēto dīvānu, apskādētajiem kurpju pāriem un elegantās driskās pārvērstajiem aizkariem. Es biju negants kaķītis ar uzvedības problēmām. Laikam jau bija garlaicīgi sēdēt mājās bezdarbībā, kad aiz cieši aizvērtajiem logiem spīd kārdinošs pilnmēness. Tagad atlika vien nākamo nedēļu laikā iedzīt naglas pārējo amata tīkotāju koka mētelīšos, un manas eksistences finansiālā puse būtu atrisināta.
To es arī centīgi darīju. Tāds darba ražīgums man gadiem nebija bijis. Es pat ziedoju pēcpusdienas snaudas cēlā mērķa labā. Un nopirku divus jaunus bikškostīmus, lai izceltu savu atbilstību vadošajam amatam. Tagad jau pa gabalu bija redzams, ka esmu nākamā FMCG direktore!
No saldajiem sapņiem par gaišo nākotni mani izrāva Viktorijas neapmierinātā balss.
“Ienāc pie manis,” priekšniece noskandināja, nemaz neparādoties uz apvāršņa. Kolēģis Jānis, tikko ieradies darbā, veltīja man tēloti līdzjūtīgu skatienu. Sākt darba nedēļu ar Ledus karalienes rājienu bija slikta zīme. Bet, ņemot vērā, ka skrējienā pēc amata abi bijām sīvākie konkurenti, ne uz mirkli nenoticēju viņa uzspēlētajām rūpēm. Mīnuss man, pluss viņam.
Bet uztraukumam un pāragrajām svinībām pamata nebija. Es biju gatava tikties ar jaunajiem klientiem, prezentācija noslīpēta līdz dimanta mirdzumam, un vēl ducis ideju paslēpies azotē. Es biju bruņojusies... un bīstama.
“Aizver durvis,” viņa pamāja ar aso zodu, norādot uz krēslu iepretim baltajam stikla rakstāmgaldam. “Sēdies.”
Kā paklausīgs šunelis teciņus ieņēmu norādīto vietu. Ar priekšniecību nejoko.
“Man zvanīja Rego...”
Pie šiem vārdiem es strauji izpūtu gaisu. Kā jau nojautu, satraukumam par darba jautājumiem pamata nebija. Bet attiecībā uz ārpusdarbu...
“Tad jau tu zini, ko viņi vakar atrada tajā ezerā?”
“Jā.” Vika apstiprinoši pašūpoja blondo karē. “Rego lūdza palīdzēt...”
“Piedod, bet man pietiek! Es tur vairs savu kāju nesperšu,” pārtraucu savu pavadoni pusvārdā, izpelnoties ledusaukstu skatienu.
“Rego lūdza palīdzēt noskaidrot iespējamo kartes atrašanās vietu. Nopeilēt.”
“Nopeilēt?”
“Viņš uzskata: pat ja mums izdotos sazināties ar Vja-česlavu, tas būtu бессмысленно'. Skaidrs ir viens - lai kur ari vecais karti turēja, tās vairs tur nav.”
“Tad tagad Rego grib, lai mēs meklējam karti?” Mani sāka kaitināt vilkača pārlieciba, ka visiem jādara tas, ko viņš liek, kā ari tas, ka Vikai iebildumu nebija. Vai tiešām šeit būtu vērojamas atšķirības mentalitātē?
“Jā, viņš laipni palūdza,” Vika uzmeta man brīdinošu skatienu, it kā nojauzdama, kas risinās manā prātā.
“Un kā tu grasies to izdarīt? Jo man nav ne mazākās nojausmas...”
“Kā jau es teicu,” šoreiz tiku pārtraukta pusvārdā, “mēs nopeilēsim.”
“Mēs?”
“Es un Taņa ar Tomku.”
“Tavas meitas? Vai viņas nav pārāk jaunas...?”
Vikas meitas bija vienpadsmit un trīspadsmit gadus vecas pusaudzes, kas, pēc Viktorijas teiktā, veidojās par potenciāli spēcīgām raganām.
“Tieši pieredzes krāšanai tas būs ļoti noderīgi.”
“Bet vai droši?” bailīgi iebildu. Protams, man nebija ne mazākās nojausmas, kā norisinās šī peilēšana, tomēr pieļāvu, ka - kā jau jebkura burvestība - tā saistīta ar zināmu risku.
“Protams, droši!” Vika atmeta ar roku, šķietami neapmierināta ar manām bailēm. “Pēc darba brauksim pie manis. Gribu, lai tu arī piedalies. Ja teorētiskās zināšanas apgūt nevēlies, tad jāsāk ar praktiskajām.”