2068. gadā trīspadsmit karavīri gāja bojā tāpēc, ka racēj- robota modelis sāka nepareizi darboties un pārbrauca pāri kontrolpunktam. Šī nelaimīgā atgadījuma rezultātā tika radīta jauna programma. Lielu popularitāti ieguva filozofa Viljama izstrādātais socializētās attīstības modelis, kas balstījās uz atgriezeniskās reakcijas sistēmas ierobežošanu. Būdams radikāls domātājs, Viljams paša izstrādāto modeli nosauca par haotisko parādīšanos. Jaunās sistēmas programma, kuru mēs tagad dēvējam par kaskādes heiristiku, tika izstrādāta mācību vidē.
2073. gadā par pirmajiem šis sistēmas modeļa īstenotājiem vienā no valsts ziemeļu daļas bērnu novietnēm kļuva filozofu šķiras bērni. Sešus mēnešus modeļa attīstība noritēja apstākļos, kas neatšķīrās no tiem apstākļiem, kādos dzīvoja bērni. Šajā laikā modelis apguva runāšanas iemaņu pamatus un pienācīgi iemanījās pārvaldīt savas kustības tā, lai varētu piedalīties vienkāršās spēlēs un veikt citas savam vecumam atbilstošas darbības.
Republikas masu informācijas līdzekļos tas tika atspoguļots kā ievērojams panākums, un filozofu šķiras pārstāvji tagad par katru cenu centās iekārtot savus bērnus tieši šajā audzināšanas iestādē.
Eksaminators:
- Tu pirmīt sacīji, ka Republikā vecāki nedrīkstēja pazīt savus bērnus.
Anaksimandera:
- Cilvēka dabai ir tieksme izlauzties no mākslīgi radītiem žņaugiem, tāpēc 2068. gadā likums par bērnu atšķiršanu no vecākiem tika grozīts: uz filozofu šķiras ļaudīm minētais likums vairs neattiecās. Tas palīdz izprast, kāpēc daļa iedzīvotāju septiņdesmit ceturtā gada vasaras notikumos saskatīja skarbu atmaksu par netaisnību. Haotiskās parādīšanās modeļa robots, kas bija nosaukts par Trešo Evolūciju, visparastākās paslēpju spēles laikā (paradoksāli, ka šī spēle tika filmēta, lai veicinātu filozofa Viljama iecelšanu filozofu padomes priekšsēdētāja amatā) pēkšņi uzbruka saviem klasesbiedriem. Iekams robotu izdevās neitralizēt, tas nogalināja septiņus skolēnus un nopietni savainoja vienu no skolotājiem. Tas pielika punktu šīs zinātniskās programmas turpmākai attīstībai un, kas bija vēl svarīgāk, deva jaunu triecienu filozofu šķirai un tās vadošajai lomai Republikā.
Daudzi vēsturnieki Ādamu mēdz dēvēt par Republikas neveiksmīgi izveidotās struktūras katalizatoru, tomēr faktiski Republika jau tolaik bija sabrukusi, un tiesas prāva tikai atspoguļo filozofu pēdējo mēģinājumu novērst revolūciju.
Anaksa ieskatījās pulkstenī. Viņa jutās pārsteigta, ieraugot, cik ātri aizsteigušās vēl trīsdesmit minūtes. Šī bija tēma, kuru viņa pārzināja vislabāk, tāpēc noprata, ka nu viņas sacītais izskan drošāk un pārliecinošāk.
Eksaminators:
- Tu esi devusi ticamu izskaidrojumu tam, kāpēc Republikas vadība nolēma izskatīt Ādama lietu publiski, bet acīmredzami nemākulīgā nopratināšanas metode tiesas procesa laikā vēl aizvien tiek uzskatīta par mīklu. Kāpēc viss izvērtās tik aplami?
Anaksimandera:
- Man patiešām negribas tā sacīt, tomēr domāju, ka vispatiesākā ir šāda atbilde: pret tiem, kas Ādamu gribēja publiski sodīt, vienkārši bija sazvērējies pats liktenis.
Es ticu, ka indivīds, lai ari cik viltīgs, apķērīgs un kompetents viņš būtu, ne vienmēr spēj cīnīties ar apstākļiem. Un te nu es atkal nonāku pie savas galvenās tēmas. Sazvērestības teorija neiztur kritiku, jo balstās uz pieņēmumu, ka atsevišķu cilvēku rokās ir tādi līdzekļi, lai jebkurā situācijā realizētu savus mērķus.
Kaut ari tiesas prāva neapšaubāmi izgāzās, manuprāt, tas nenotika tāpēc, ka Republikas iecere pati par sevi būtu bijusi slikta. Vienkārši tajā situācijā, kāda bija izveidojusies, varas pārstāvji izvēlējās ļoti aplamu rīcibas kursu. Tobrid sabiedrības atbalsts Republikas idejai sāka atslābt, likumi tika patvaļīgi grozīti, agrākā stingrā kārtība vairs nepastāvēja, gaisā jau vēsmoja revolūcijas noskaņas. Es gan uzreiz gribu piebilst, ka arī ļoti labs rīcības kurss ne vienmēr simtprocentīgi garantē izdošanos.
Problēma, ar kuru nācās saskarties filozofu padomei, bija nenovēršama. Jau savas nodibināšanas laikā Republika iesēja pašiznīcināšanās sēklas. Platona aforisms, ar kuru iesākas Republikas harta, bija šāds: "Tauta sevi pilnībā spēj izpaust tikai valstī. Valsts ir radīta tautai, un valsts ir tauta."
Republikas nodibinātāji tiecās noliegt cilvēka individualitāti, bet, to darot, viņi ignorēja vienkāršu patiesību.
Vienīgais, kas saista kopā atsevišķus cilvēkus, ir idejas. Tās pārveidojas, izplatās un maina savus radītājus tāpat, kā viņi paši maina savas domas.
Republikas dibinātāji ticēja, ka, atšķirot bērnus no viņu ģimenēm un liedzot dzīvot kopā arī viņu vecākiem, izdosies saraut dabiskās uzticības saites un aizstāt tās ar uzticību valstij. Tomēr tas radīja dažādas nevēlamas sekas. Cilvēkus piespieda dzīvot lielās komūnās, kurās kopā uzturējās tikai viena dzimuma pārstāvji. Viņi kopā ēda, strādāja, izklaidējās, gulēja un sarunājās cits ar citu. Republika bija nodibinājusi inkubatoru, kurā radās jaunas idejas. Kaut ari Republika kontrolēja informāciju, kas nonāca komūnās, tā nevarēja kontrolēt veidu, kā šī informācija mainīja savu formu katra komūnas iemītnieka galvā.
Tolaik Helēna jau bija mirusi, bet Platons kļuvis par vecu vīru. Tomēr Platona vietniece - sieviete, vārdā Aristotele, - nepārprotami izdarīja pareizos secinājumus. Šīs sievietes regulāri rakstītās, personiskās tālaika piezīmes apliecina, ka viņa skaidri apzinājās, kuras idejas jāņem vērā. Vienā no Platonam adresētajām dienesta vēstulēm, kas datēta četrus mēnešus pirms Ādama tiesas, Aristotele rakstīja:
Mēs gribam, lai cilvēki kalpo valstij, nevis sev pašiem, tomēr neesam laikus padomājuši par robežu, cik tālu šādā prasībā varam iet. Pat visrāmākais dzīvnieks kļūst nepaklausīgs, ja netiek ņemtas vērā viņa vajadzības. Mūsu cilvēki vairs netic draudam, kas viņus agrāk biedēja. Ļaudis jau ir pieraduši pie tiem apstākļiem, kādi viņiem šeit tiek nodrošināti. Viņi ir kļuvuši bezrūpīgi, un viņu domas tagad aizņem citi jautājumi. Komūnās cilvēki sačukstas. Šī sačukstēšanās ir kā dzīva būtne, kas izlocīdamās aug un zeļ, tomēr nav saskatāma. Cilvēki runā par izvēli, iespējām un brīvību. Cilvēki runā par to, ka vēlas mainīt savu pasauli.
Tas skaidri pierāda, ka Republikas padome devās pretim izaicinājumam. Ar šo pārbaudījumu varas pārstāvjiem nebija nekādu izredžu tikt galā, tomēr viņiem nācās to darīt.
Sarīkojot publisku tiesas procesu, viņi gribēja tautu iebiedēt ar jauniem draudiem. Tāpēc tika safabricēti pierādījumi, ka Ādams ir plašas, sazvērestības līdzdalībnieks. Varasvīri bija ieplānojuši satraukt cilvēkus, liekot viņiem noticēt, ka mēris mutācijas ceļā ir pārveidojies, iegūdams vēl bīstamāku formu, un ka Ievas ierašanās nav pirmais ielaušanās gadījums. Tautai gribēja iestāstīt, ka daži atnācēji no ārpasaules jau ir viņu vidū un ka viņi gatavo plaša mēroga iebrukumu.
īsi sakot, Republikas vadība vēlējās tautu novest līdz tādai pašai raižu un nedrošības stadijai, kāda valdīja Republikas dibināšanas laikā, un kuras redzamā izpausme bija Hartas otrais pants: "Pārmaiņas nozīmē iznīcību." Ādama personības iezīmes viņu padarīja par ideālu grēkāža kandidātu. Jau agrāk viņš bija iekūlies nepatikšanās; viņš izcēlās ar tieksmi pēc vientulības, patstāvību un dumplgumu. Tomēr Republikas vadītāji savos aprēķinos kļūdījās. Pēc viņu domām, ja Ādams simbolizēja visu, no kā baidījās viņi, Ādams bija bieds arī tautai. Vadītāji neparedzēja to, ka Ādams cilvēkiem varētu likties valdzinošs. Soģi neiedomājās, ka tauta Ādamu uzskatīs par varoni.