Tiesas sēdes vietējās televīzijas ekrānos varēja redzēt visās komūnās. Kā jau padome cerēja, cilvēki ar šīm tiesas sēdēm bija gluži kā apsēsti, tomēr tautas domas drīz vien sāka atšķirties no oficiālā viedokļa.
Cilvēki Ādamā nesaskatīja nodevēju. Viņš bija glīts, jauns vīrietis ar atbruņojošu smaidu. Tiesā viņš pastāstīja, ka, ieraugot jauno meiteni, kura bezpalīdzīgi tuvojās mīnētajai joslai, viņš iedomājies par savām māsām, kuras tā arī nekad nav iepazinis, un mīlētājiem, kas nekad publiski nebija redzami kopā. Viņš sacīja, ka vadījies pēc savas sirdsapziņas un rīkojies tā, kā viņam šķitis pareizi. Viņš teica, ka vislielāko labumu cilvēkam dod ieskatīšanās sevī pašā. Būdams cietumā, kādu nakti Ādams esot redzējis sapni, ka Lielais jūras nožogojums ir sagruvis.
Vārdu sakot, tiesas prāva padomei sagādāja tikai nedienas. Procesu bija ieplānots pabeigt ar publisku nāvessoda izpildi, bet tiesas prāvas otrajā nedēļā jau kļuva skaidrs, ka šāda rīcība var beigties tikai ar tautas nemieriem. Padome jau bija iebāzusi galvu pašas savītajā cilpā, kad savu uzstāšanos sāka filozofs Viljams.
Ja jums nav iebildumu, te būtu vietā neliela atkāpe. Kaut arī Trešā Evolūcija galu galā sagādāja tikai nelaimi un Mākslīgā intelekta radīšanas programma skaitījās pārtraukta un publiski vairs netika afišēta, zinātniskais darbs šīs programmas ietvaros tomēr tika slepeni turpināts.
Daudzi ietekmīgi cilvēki vēl aizvien ticēja, ka Republiku var izglābt vienīgi jauna tipa roboti, kuri būtu pietiekami attīstīti, lai tiem varētu uzticēt sīkos, nepatīkamos darbus, ko veica strādnieku un karavīru šķiras pārstāvji. Republikas varas elites pārstāvji bija pārliecināti, ka dumpoties ir tendēti tikai tie ļaudis, kuri atrodas pašā zemākajā līmeni, un ka šo ļaužu atbrīvošana no viņu nepatīkamajiem pienākumiem var nodrošināt sabiedriskās iekārtas stabilitāti. Kaut ari Aristotele nebija šīs idejas iniciatore, viņa tomēr uzskatīja, ka šāds pieņēmums ir saprātīgs.
Pirms es sāku izskaidrot, kā filozofa Viljama zinātniski pētnieciskais darbs iekļaujas šajā ainā, ar jūsu atļauju īsi gribu raksturot dažas tehnoloģiskās nianses. Savos pirmsākumos vai vismaz līdz divdesmitā gadsimta beigām mākslīgā intelekta industrijai pietrūka iztēles. Tā kā to laiku zinātnieki maldīgi uzskatīja, ka viņu laika datori ir labi smadzeņu darbības modeļi, viņi neatlaidīgi centās ieprogrammēt domājošas mašīnas. Tikai otrajā divdesmit pirmā gadsimta desmitgadē, kad zinātnieki un mākslinieki sāka strādāt kopā, viņi izprata tā dēvētās negaidīti radušās sarežģītības būtību. "Mēs nevaram ieprogrammēt mehānismu tā, lai tas domātu," - tāds bija Viljama izveidotās jauno robotu paaudzes ražošanas uzņēmuma Artfink lozungs, "bet mēs varam ieprogrammēt mehānismu tā, lai tas būtu ieprogrammēts domāt."
Strādājošu modeļu izveidošana nenoliedzami bija liels lēciens uz priekšu, pat ja arī Artfink toreizējie roboti tagad var likties ļoti primitīvi un pirmie šo robotu izmēģinājumi lielākoties beidzās nesekmīgi. Tomēr filozofs Viljams, savā jomā būdams ģēnijs, neatlaidīgi turpināja iesākto. Tolaik, kad notika Ādama tiesas prāva, Viljams bija pārliecināts, ka viņam izdevies radīt jauna tipa Artfink modeļa robotu, kas ir spējīgs uz intelektuālo mijiedarbību.
Diemžēl problēmu radīja tas, ka filozofa Viljama novatoriskā robota pilnvērtīgai attīstībai - tieši tāpat kā tas būtu attiecībā uz bērnu - bija nepieciešama interaktīva saskarsme ar daudziem cilvēkiem - kompanjoniem, kurus robots vērotu, ar kuriem sarunātos un no kuriem mācītos. Savu jauno modeli filozofs Viljams slepeni bija lolojis vairāk nekā četrus gadus, un šī robota attīstība pārspēja visas cerības.
Neskatoties uz to, Viljams baidījās, ka jaunā modeļa robota progress varētu apstāties (jāpiebilst, ka Viljams savu lolojumu bija nodēvējis par Arti [1] , tāpēc ari es sekošu Viljama paraugam). Savas bažas viņš ir atklājis kāda žurnāla ievadrakstā.
Kaut arī es pats esmu Arti radījis, es viņu neizprotu. Artis ir pilnīgi apmierinošs un nekļūdīgs mana zinātniski pētnieciskā darba rezultāts. Agrāk šī modeļa attīstība katru dienu man sagādāja jaunus pārsteigumus, tomēr pēdējā laikā esmu novērojis, ka tagad Artis manī izbrīnu izraisa aizvien retāk. Tas, ka viņa uzvedība ir ievirzījusies jau iepriekš paredzamā gultnē, nav nekas satraucošs - galu galā to mēs vēlamies sagaidīt no jebkura augoša bērna. Tomēr manī bažas raisa tas, ka virsotne ir sasniegta pārāk ātri. Varbūt es to rakstu ar pārāk prasīga tēva neobjektivitāti, tomēr esmu pārliecināts, ka mans izgudrojums spēj sasniegt daudz vairāk. Problēma, kā man šķiet, slēpjas faktā, ka es pats esmu Arti ieprogrammējis un pats arī līdz šim veidojis viņa personību. Ja Artis mani vairs nepārsteidz, vismaz daļēji tas noteikti ir izskaidrojams ar faktu, ka ari es vairs nesagādāju pārsteigumus viņam. Tāpēc man šķiet vitāli svarīgi, pirms viņa pieskaņošanās un virziena maiņas mehānisms ir galēji nostabilizējies un noslēdzies, pakļaut viņu ārējai ietekmei, citādi viņš zaudēs zinātkāri kā bērns, kuram ir laupīts stimuls. Skumji, ka pēc bērnunamā notikušā incidenta nebūs viegli atrast pienācīgi attapīgus brīvprātīgos, kuri nepieciešami šim procesam.
Audio tiešraidē vērojot Ādama tiesas procesu, filozofam Viljamam prātā iešāvās ideāls atrisinājums. Viņš vērsās pie padomes, piedāvājot kompromisa variantu, kura būtība bija šāda: Ādams netiks sodīts ar nāvi, un viņam pat nevajadzēs iepazīt parasta cietuma apstākļus, ja viņš izmantos piedāvāto iespēju izpirkt savu vainu, izdarot unikālu pakalpojumu visai sabiedrībai, proti - ja viņš piekritis kļūt par Arta pastāvīgo kompanjonu drošā, kontrolētā vidē.
Ādama atbalstītājiem tas bija jāpasniedz kā iecietība un Ādama neparasto rakstura īpašību atzīšana, bet kritizētājiem šāds tiesas lēmums būtu jāuztver kā cietuma termiņš, kas vienkārši nosaukts citā vārdā, turklāt Ādamam draudošās briesmas šajā sodīšanas variantā tiktu krietni pārspīlētas.
Ir skaidrs, ka, izsakot šo priekšlikumu, filozofu Viljamu vadīja nevis īpašas rūpes par Republikas nākotni, bet vienīgi vēlēšanās pieredzēt Arta pilnveidošanos. Tolaik filozofs Viljams jau bija krietni vecs vīrs, tāpēc alka vēl pirms nāves pārliecināties par sava garabērna intelektuālajām potencēm.
Ādams, nenoliedzami būdams gudrs, attapīgs un provokatīvs indivīds, varēja Artim dot tieši to stimulu, kas viņam bija vajadzīgs, - un, vēl vairāk, viņš neatradās tādā situācijā, ka varētu atteikties. Apsverot filozofa Viljama priekšlikumu, padome necēla iebildumus un arī daudz neprātoja par to, kā Ādama līdzdalība ietekmēs Mākslīgā intelekta programmu. Vienīgais kritērijs izšķirošā lēmuma pieņemšanā bija jautājums, "cik labi kāpnes, ko mums piedāvā, noderēs alai, kurā tagad sēžam".
Eksaminators:
- Un kā Ādams reaģēja, kad viņam to piedāvāja?
Anaksimandera:
- Domāju, ka viņš atbildēja tieši šādiem vārdiem: "Tas man patīk daudz labāk nekā mirt."
Galvenais eksaminators negaidot izslējās un paskatījās uz kolēģi sev kreisajā pusē, pēc tam uzlūkoja to, kas sēdēja pa labi, un beigās pamāja ar galvu.