- Tā nesaki, - Perikls iebilda.
- Un, pat ja es patiešām būtu tik izcila, kāda nemaz neesmu, man nebūtu naudas mācību maksai.
- Es tev atradīšu sponsoru.
- Nē, nevajag. Par kaut ko tādu nedrīkst jokoties. Jūs taču tagad smejaties par mani, vai ne? Tas ir cietsirdīgi. Jums nevajadzētu būt tik nežēlīgam.
- Nē, - viņš sacīja savā rāmajā, skaistajā balsī, kuras skaņa piepildīja nākamos trīs Anaksas dzīves gadus. - Es nejokoju. Es to izdarīšu.
Un savu vārdu Perikls patiešām ari turēja. Viņš Anaksai iedeva mācību komplektu un izkārtoja ārpuskārtas testēšanu. Sevi pašu, savus klasesbiedrus un skolotājus Anaksa pārsteidza ar visaugstāko novērtējumu. Pēc tam sameklēt sponsoru jau vairs nebija grūti.
Tas, ka viņa kādreiz pieņems tādu izaicinājumu, Anaksai agrāk pat sapņos nebija rādījies. Pārbaudes, lai sagatavotos šodienai, bija grūtākas, nekā Anaksa jebkad būtu spējusi iedomāties, tomēr viņa un Perikls visām grūtībām stājās pretī abi kopā, bet tad, kad sāka iet par traku, viņi uzkāpa kraujas virsotnē un klusēdami nolūkojās pāri pagātnei.
Domās Anaksa turp aizgāja arī tagad. Tas viņu nomierināja. Akadēmija bija viselitārākā institūcija visā valstī. Akadēmijas locekļi deva padomus valsts vadītājiem, veica neatkarīgus eksperimentus un paplašināja zināšanas. Viņi veidoja nākotnes projektu.
Kad Perikls Anaksai visu izstāstīja, viņa to vienkārši nespēja aptvert, bet tagad, kārtojot eksāmenu, vairs nešaubījās. Savu tēmu viņa pārzināja ļoti labi. Anaksa nebūtu spējusi to apgūt vēl pilnīgāk. Viņa Periklu neatstās kaunā.
Sadzirdējusi skaņu, ar kādu vērās durvis, Anaksa atvēra acis. Tad viņa devās atpakaļ zālē un nostājās pretim eksaminatoriem.
TREŠĀ STUNDA
Eksaminators:
- Nākamajā eksaminācijas kārtā mums, bez šaubām, mazliet detalizētāk jāaprunājas par laiku, ko Ādams pavadīja kopā ar Arti. Vai tu esi sagatavojusi hologrammu?
Anaksimandera:
-Jā. Abas ir ielādētas un sagatavotas projicēšanai.
Atbilstoši uzņemšanas noteikumiem Akadēmijas kandidātiem bija jāsagatavo divas hologrammas kāda izpētītās biogrāfijas aspekta ilustrēšanai. Kā pirmo piemēru Perikls ieteica izmantot Ādama un Džozefa dialogu sargtorni, tomēr Anaksa neatkāpās no sava lēmuma koncentrēt uzmanību uz Arta un Ādama sarunām.
Eksaminators:*
- Un ko tu esi izmantojusi kā šī perioda izpētes sākotnējo materiālu?
Anaksimandera:
- Es, protams, izmantoju Oficiālajā Asamblejā pieejamās stenogrammas un izlasīju visus tālaika preses komentārus, kurus varēju atrast. Man noderēja arī sarakste ar relatīvi jaunāku Ādama tēmas interpretāciju autoriem, bet, tā kā visus nupat pieminētos materiālus lielā mērā esmu izmantojusi jau savā iesniegumā, jūs droši vien vēlaties uzzināt vēl kaut ko.
Pirms hologrammas veidošanas es un mans skolotājs Perikls daudzpusīgi diskutējām par stenogrammām. Mēs prātojām, kas varētu būt noticis to daudzo tiesas sēžu laikā, kuras netika ierakstītas. Savas interpretācijas pārbaudei mēs izmantojām Sokrātā metodi un, viens otru izaicinādami un pārbaudīdami, galu galā nonācām pie skaidrības. Es atradu to, ko meklēju, iesākumā to apšaubīdama. Vai es jūsu jautājumu esmu pareizi sapratusi?
Eksaminators:
- Kā tev šķiet - kādas bija vislielākās grūtības, ar kurām tu saskāries, veidojot hologrammu?
Anaksimandera:
- Es domāju, ar tādām pašām problēmām nākas tikt galā ikvienam, kurš gatavojas šāda veida prezentācijai. Stenogramma, ar kuru es strādāju, bija tikai uzrakstīti vārdi. Tie man neko nepastāstīja ne par dialoga dalībnieku attieksmi vienam pret otru, ne par intonāciju, ne uzsvaru, pauzēm, ne slēptajiem zemtekstiem.
Eksaminators:
- Un kā tu ar šo interpretācijas problēmu tiki galā?
Anaksimandera:
- Es centos izprast sarunas dalībnieku patiesos nolūkus. Sekas, kā man šķiet, vienmēr izriet no nolūkiem.
Eksaminators:
- Abu sarunas dalībnieku nolūkiem?
Anaksimandera:
-Jā, abu.
Eksaminators:
- Kad būsim redzējuši hologrammu, mēs tev uzdosim papildjautājumus. Bet tagad paskatīsimies, ko tu esi sagatavojusi.
Anaksa redzēja, kā uz ekrāna parādījās vīrietis un robots - attēls, kuru viņa bija ļoti rūpīgi centusies atdzīvināt, neskaitāmas stundas to retušēdama un pārveidodama. Šajā laikā Perikls nevarēja būt kopā ar Anaksu, jo to nepieļāva nolikums. Droši vien tāpēc viņa Ādamu bija atveidojusi ar tik lielu aizrautību. Šajā darbā Anaksa izmantoja Ādama attēlus no kartotēkas, bet tagad pēkšņi sakautrējās par pašas patvaļu.
Astoņpadsmit gadu vecumā Ādama gaišie mati bija sākuši kļūt mazliet tumšāki, bet Anaksa tos atkal bija padarījusi mirdzoši gaišus. Ādama acis, kas fotogrāfijās izskatījās tumšas, viņa padarīja tikpat spilgti zilas, kāds bija Ādama cietumnieka apģērbs. Nekad agrāk Anaksa nebija redzējusi tādu hologrammas detaļu skaidrības līmeni, kādu nodrošināja eksaminācijas zāles aparatūra, tāpēc tagad, pārsteigta par ieraudzīto, pakāpās soli atpakaļ. Radās iespaids, ka gan vīrietis, gan robots pavisam reāli atrodas tieši viņai pretī.
Ādama rokas aiz muguras bija cieši saslēgtas roku dzelžos. Viņš sēdēja, pievilcis ceļgalus ķermenim un vienaldzīgi lūkojās Artim garām, nepārprotami atteikdamies šo radījumu atzīt par sev līdzvērtīgu būtni.
Veidojot Arti, Anaksa bija atļāvusies dažas vaļības. Viņa druknais, no metāla veidotais ķermenis, kas augstumā sniedzās Ādamam līdz ceļgaliem, vizuāli atsauca atmiņā tās trijos virzienos lokāmās konstrukcijas, kuras sākotnēji tika izmantotas atkritumu pārstrādes rūpniecībā. Robota garās, stiegrainās, hidrauliskās rokas ar trim pirkstiem galā bija mājiens uz filozofa Viljama savdabīgo pirmsklasicisma perioda humora izjūtu.
Tomēr visvairāk draiskulību Anaksa bija atļāvusies, atveidodama Arta galvu. Viņa seja ar stipri atstatus izvietotajām acīm un šļaugano muti atgādināja orangutana fizionomiju, Arta skatiens nepārtraukti šaudījās, bet platais, zobainais smaids izskatījās ņirdzīgs; to visu vainagoja liesmojoši rudu matu ietvars.
Abas figūras bija sastingušas starp Anaksu un eksaminācijas komisiju.
Eksaminators:
- Kuru periodu šī hologramma ilustrē?
Anaksimandera:
- Tā ataino Ādama ieslodzījuma pirmo dienu. Divdesmit minūtes pēc tam, kad Ādams tika nogādāts laboratorijā. Pagaidām abi nav sākuši sarunāties.
Eksaminators:
- Paldies.
Tad attēls atdzīvojās. Izsmējīgā ziņkārībā piešķiebis galvu, Artis sāka riņķot apkārt Ādamam. Eksaminācijas telpu piepildīja Arta mehānisko kustību radītais troksnis. Cieši sakodis zobus un zemu noliecis galvu, Ādams Arti ignorēja. Arta balss, kad viņš ierunājās, skanēja mazliet augstāk, nekā varētu gaidīt; vārdu galotnes nedabiski aprāvās. (Arta runas veids atbilda balsij autentiskajā ierakstā, kurš pēc Anaksas rīcībā esošās informācijas vēl aizvien bija saglabājies, tomēr viņai šo ierakstu izdevās iegūt tikai pēc mēnešiem ilgiem lūgumiem.)
- Ak tad šis ir tavs plāns, vai ne? - robots jautāja.
Ādams klusēdams skatījās uz sienu sev priekšā.
- Tu varbūt tomēr varētu pārdomāt savu taktiku, - Artis turpināja. - Ja tu domā, ka tev izdosies pārspēt mani pacietībā, mana programma man dod zināmas priekšrocības.
Artis brīdi pagaidīja, tomēr Ādams vēl aizvien nekādi nereaģēja. Tad Artis nostājās tā, lai Ādams būtu spiests palūkoties uz viņu. Uzmetis īsu skatienu robota kustīgajai orangutana sejai, Ādams novērsās un sāka vērties grīdā.