- Baidos, ka man ir vairāk pacietības nekā tev, - Artis sāka Ādamu kaitināt. - Neko nedarīdams, tu mani nevari uzvarēt.
-Ja jau tu esi tik pacietīgs, - Ādams tik tikko sadzirdami noteica, - kāpēc tu visu laiku runā? Kas gan tur tik slikts, ja mēs abi mazliet pagaidītu?
- Pacietība nav mana vienīgā labā īpašība. Es ari protu izmantot pareizo pieeju.
- Tad jau jāsecina, ka es tev nemaz neesmu vajadzīgs.
- Nē. Bet es esmu vajadzīgs tev.
- Domāju, tu pats drīz sapratīsi, ka kļūdies.
Robots atkāpās, tomēr vēl joprojām nenolaida no Ādama skatienu. Nekustīgi stāvēdams, Artis viņu uzmanīgi vēroja, nemirkšķinādams acis.
- Kā tev liekas - ko viņi darīs, ja tu nesadarbosies?
-Ja man būtu gribējuši izpildīt nāvessodu, - joprojām
noliecis galvu un tik tikko apvaldīdams niknumu, Ādams atcirta, - tad šobrīd tas jau būtu izdarīts. Es šeit esmu politisku iemeslu dēļ.
- Nu, bet tu tomēr esi šeit, tāpēc būtu kauns neizmantot iespēju.
- Atvaino, bet es to uztveru citādi.
- Kāpēc tu uz mani nelūkojies? Tev no manis bail?
- Es tāpat zinu, kāds tu izskaties. Kāpēc man būtu vēlreiz tevi jāredz?
Artis dūkdams un grabēdams pārslīdēja telpas otrā pusē, ieņemot izdevīgāku pozīciju. Ādams ar skatienu piesardzīgi sekoja robota kustībām. Kādu minūti vai mazliet ilgāk valdīja klusums. Stenogrammā tas nebija atzīmēts: Anaksa improvizēja. Bet tagad ieilgušais klusums viņu nervozēja.
- Zini, mēs varētu būt draugi, - Artis beidzot atkal ierunājās. Nu viņa balss bija klusāka un vairs ne tik pašpārliecināta kā sākumā.
- Tu esi robots.
- Lūdzēji nevar izvēlēties.
- Es varu draudzēties ar saviem roku dzelžiem vai ar sienu, - Ādams noteica, skatīdamies sienā. Viņš runāja tā, it kā vienkārši skaļi domātu.
Anaksa palūkojās uz Arti, kura lielās acis piepildīja skumjas, un pēkšņi juta, ka viņai robota ir žēl. Tomēr šo domu Anaksa tūlīt izmeta no galvas un tā vietā sakoncentrējās uz eksaminatora iespējamo jautājumu.
- Tā ir tava izvēle.
-Jā gan.
- Nu tad iztiec ar saviem roku dzelžiem. Tomēr, ja pārdomāsi, tu zini, kur mani meklēt. Es pagaidīšu. Es esmu ļoti pacietīgs… Un mums ir ļoti daudz laika.
Ādams, vēl aizvien sēdēdams uz grīdas, mainīja pozu. Viņš izskatījās satriekts. Dziļi ievilcis elpu, Ādams gari, skumji nopūtās un aizvēra acis.
Tad Artis ierunājās no jauna:
- Tavi roku dzelži, kā izskatās, tev ir ļoti stipri pieķērušies. Domāju, tas ir labi. Draugiem vienmēr jāturas cieši kopā.
- Man labāk patiktu, ja tu paklusētu.
- Bet tu taču zini, ka esi cietumnieks, vai tad ne? - Artis atcirta jau asākā toni. - Tavai patikšanai šeit nav nekādas nozīmes.
Ādams pagriezās uz robota pusi. It kā pārsteigts par Ādama kustību, Artis mazliet atkāpās.
- Vai mēs varam noslēgt vienošanos? - Ādams jautāja.
- Bet es jau esmu tikai robots, - Artis attrauca. - Kāds man no vienošanās var būt labums?
Ādams robota izsmieklu ignorēja.
-Ja es ar tevi tagad parunāšu desmit minūtes, tu apsolīsi, ka līdz vakaram mani vairs netraucēsi, sarunājuši?
- Piecpadsmit minūtes.
- Tavs ieprogrammētājs ir ļoti rūpīgi strādājis.
- Es pats sevi ieprogrammēju, tāpēc pateicos par komplimentu.
- Sevi ieprogrammēt nevar.
- Bet tu taču to vari.
- Es neesmu robots.
Artis pēkšņi saliecās uz priekšu, un viņa acis satraukumā iedzirkstījās. Ādams novērsās.
- Es gribētu par to parunāt, - sacīja Artis.
- Par ko?
- Kāpēc robots ir robots. Tad, kad sāksies mūsu piecpadsmit minūšu saruna.
- Tā jau ir sākusies.
- Tātad tu piekriti, ka mēs runāsim piecpadsmit minūtes?
Ādams pasmaidīja.
-jā, piekrītu. Bet mēs sākām sarunāties jau pirms piecām minūtēm.
- Saprotu. Tas ir gudrs gājiens.
- Tu esi briesmīgi neglīts. - Runādams Ādams strauji paliecās uz priekšu kā bokseris, kas izdara māņu sitienu, cenšoties nepielaist pretinieku sev pārāk tuvu. - Vai tu pats to apzinies?
Artis viņam veltīja savu zobaino smaidu. Pāri robota apakšlūpai notecēja siekalas - Arta dizains bija izstrādāts ar perversu rūpīgumu.
- Es esmu ieprogrammēts tā, lai uzskatītu sevi par pievilcīgu.
- Bet tu taču pirmīt teici, ka pats sevi esi ieprogrammējis.
- Tas bija gudrs gājiens. Tev tā neliekas?
- Neglītenis ir un paliek neglītenis. Nav svarīgi, kā tu pats to uztver.
- Tas ir interesants apgalvojums. Pamato to!
- Tu vari uz šejieni ataicināt divdesmit cilvēkus, - sacīja Ādams. - Viņi visi kā viens apgalvos to pašu, ko tev teicu es. Viņi visi sacīs, ka tu esi neglīts.
- Bet tu uzaicini divdesmit tādus pašus kā es, - attrauca Artis, - un viņi visi sacīs, ka tava pakaļa ir skaistāka par tavu seju.
- Te nav divdesmit tādu kā tu.
- Tur tev taisnība. Nav gan. Es esmu unikāls. Tāpēc es droši varu apgalvot, ka visi roboti par neglītu uzskatītu tevi. Taču nejau visi cilvēki domā, ka esmu neglīts. Raugoties no tehniskā viedokļa, es pēc tīri objektīviem kritērijiem esmu labāks par tevi.
Ādams no jauna pārlaida skatienu Artim, it kā censtos atrast mīklas atminējumu viņa ārējā apvalkā. Ādams meklēja labāku izskaidrojumu - tādu, kas Arti pārliecinātu. Robots ar acīm sekoja Ādama skatienam.
- Tev ir jāturpina saruna, citādi tas neskaitīsies. Klusēšanu es atrēķināšu no mūsu norunātā laika.
Ādams neatbildējis atkal atslīga atpakaļ un atspiedās pret sienu. Viņa skatiens satumsa, un starp viņa uzacīm iezīmējās dziļa rieva.
- Tas ir vienkārši smieklīgi, - Ādams klusi pats sev sacīja.
- Kas ir smieklīgi?
- Sarunāties ar tevi. Es to vairs nedarīšu. Tam nav jēgas.
- Ir gan jēga, - iebilda Artis. - Mēs noslēdzām vienošanos. Runādams ar mani, tu nopelnīsi klusumu.
- Klusums būs arī tad, ja es ar tevi nerunāšu.
- Baidos, ka tu būsi pārsteigts par to, cik es spēju būt kaitinošs. Kāpēc tu ar mani negribi sarunāties?
- Pats zini.
- Aizspriedumu dēļ, vai ne? Tu neatzīsti Mākslīgo intelektu.
- Tāda vispār nav, - Ādams atbildēja, dusmodamies, ka atkal pret paša gribu ir ievilkts sarunā. - Tie ir savstarpēji izslēdzoši jēdzieni.
-Ja es būtu sieviete, tu labprāt ar mani sarunātos.
- Ja tu būtu sieviete ar tādu seju kā tev, es vispirms gribētu iedzert. Vai tu to vari izdarīt? Sadabūt man kaut ko dzeramu?
- Tu zini, ka kareivju šķirai dzeršana ir aizliegta.
- Es vairs neesmu kareivis. Man atņēma piederību pie mana sabiedrības slāņa.
- Nedomāju, ka viņiem patiktu, ka mani programmē dzērājs.
- Es tevi neieprogrammēju.
- Nē, tu to dari. Saskarē ar cilvēkiem es iemācos to, kādam man jābūt. Līdz šim es pazinu tikai Viljamu. Nesaproti mani nepareizi - es viņu mīlu kā tēvu, bet pienāk laiks, kad ikvienam bērnam jāmeklē pašam savs dzīves ceļš. Vai tu tā nedomā? Ak vai, atvaino, ka pieminēju tēvu, tas no manas puses bija neiejūtīgi. Bet tā ir Viljama vaina, pats saproti. Viņš izauga citos laikos. Vai tu kādreiz esi gribējis, lai būtu piedzimis pirms Republikas nodibināšanas?
- Neceri, ka es ar tevi sākšu apspriest politiskus jautājumus.