- Kāpēc ne? - jautāja Artis. Parodēdams neizpratni, viņš piešķieba galvu.
- Mūs novēro. Tu labi zini, ka es neesmu muļķis. Es zinu, kāpēc tas tiek darīts.
- Un kāpēc tas tiek darīts?
- Tu gribi zināt, kāpēc? Propagandas dēļ. Viņi mūs filmē un rāda komūnās, saproti?
- Tas ir tiešām paranoisks pieņēmums.
- Labi, tagad aizveries. Spēlīte ir galā.
- Bet mūsu laiks vēl nav beidzies.
- Man neiedeva pulksteni, tāpēc laiku es nosaku aptuveni. Tomēr man šķiet, ka mēs runājam jau kādu stundu. Vai ir jau pagājusi stunda?
- Tikai septiņas minūtes.
- Plus vēl piecas. Nu jau gandrīz ir viss.
- Pamazām es tev iepatikšos, un tad tu pats gribēsi ar mani runāt visu laiku.
- Tētis Viljams tev sacīja, ka tā būs? Bet viņa iepriekšējais robots taču bija bērnu slepkava, vai ne?
- Vai tas tevi uztrauc?
- Man ir svarīgākas lietas, par kurām uztraukties.
- Tev nevajag raizēties. Tika noskaidrots, ka tam robotam pēkšņi sabojājās mehānisms. Un par saprāta bagātināšanu jau tika spriests pirms četrdesmit gadiem…
- Par ko?
- Par saprāta bagātināšanu. Tā ir mācība par saprāta mākslīgu kopēšanu.
- Mākslīga saprāta nav un tādu ari nevar radīt.
- Es esmu saprātīgs.
- Nē, neesi vis! - Ādama acis burtiski liesmoja pārliecībā par paša taisnību. - Tu esi tikai sarežģīts elektronisko slēdžu komplekts. Tiklīdz es pasaku kādu vārdu, tas nonāk tavā datu bankā, kur tas tiek salīdzināts ar atbilstošu tavā programmā ierakstītu vārdu, un pēc tam programma automātiski izvēlas piemērotu atbildi. Skaidrs? Es ar tevi runāju, bet tu vienkārši radi skaņu. Es iesperu pa sienu, un rodas skaņa. Kāda tur starpība? Varbūt tu man centīsies iestāstīt, ka ari siena ir saprātīga?
- Es nezinu, vai siena ir saprātīga, - Artis atbildēja. - Kāpēc tu sienai to nevarētu pajautāt?
- Ej dirst! - Ādams atcirta, tomēr Artim pat tāda atbilde nespēja laupīt drosmi.
- Es domāju, ka esmu saprātīgs. Kas tev vēl vairāk ir vajadzīgs?
- Tu vienkārši tā esi ieprogrammēts.
- To es nenoliedzu. Bet kā tu pats droši vari zināt, ka esi saprātīgs?
- Ja tu patiešām spētu domāt, tad neko tādu nejautātu. Tu pats to saprastu, ja būtu saprātīgs.
- Es domāju, ka saprotu gan, - Artis iebilda. - Man liekas, es zinu.
- Viss. Mūsu laiks ir beidzies, - Ādams paziņoja.
- Viena minūte vēl palikusi.
- Labi, tad šo vienu minūti mēs veltīsim, lai apspriestu to, cik pareizi rāda tavs pulkstenis.
- Man atšķirībā no tevis vismaz ir pulkstenis.
- Es klusībā skaitu sekundes.
- Tad kāpēc tu ar mani vēl sarunājies, ja jau laiks ir beidzies?
Ādams nenovērsdamies skatījās uz robotu: viņa seja bija savilkta drūmā smaidā; žokļa līnija skaidri apliecināja to, cik šis smaids ir saspringts. Atstatumu starp viņiem abiem piepildīja gandrīz vai sataustāms klusums. No Arta acs pāri viņa tumšajai, grumbainajai sejai noritēja vientuļa asara.
Eksaminatori sastindzināja hologrammu, attēls trīsuļoja gaisā, tik tikko saredzams. Anaksa pagriezās pret eksaminācijas komisiju. Viņa centās pārvarēt neizskaidrojamo sajūtu, kas viņu pārņēma ikreiz, skatoties šo hologrammas daļu.
Eksaminators:
- Tā bija interesanta pieeja. Mēs iejauksimies ikreiz, kad mums radīsies kāds jautājums par tavu interpretāciju. Kāpēc Artis sāk raudāt? Stenogrammā par to nekas nav minēts.
Anaksimandera:
- Stenogrammā attiecībā uz jūtu izpausmēm gandrīz nekas nav minēts. Tomēr man ir skaidrs, ka programmētāji bija ieinteresēti darīt visu, lai Ādamu piedabūtu kontaktēties ar Arti, tāpēc viņi izmantoja visas iespējamās viltības.
Eksaminators:
- Vēsturnieku domas par Ādama jūtām pret viņa mehanizēto biedru dalās. Kas, pēc tavām domām, notika abu sadarbības sākuma periodā?
Anaksimandera:
-Ādams bija saniknots; par to nepārprotami liecina stenogramma. Agresivitāte, kas ir samanāma viņa izteikumos, nepieļauj citu pieņēmumu. Jautājums ir tikai par to, kāpēc īsti Ādams dusmojās. Vai tās bija varonīgas dusmas? Vai šīs dusmas izraisīja Ādama principi? Es personiski tā nedomāju. Man šķiet, ka Ādamam bieži vien piedēvētā nepakļā- vība šai gadījumā nebija īstais iemesls, tāpēc es izvēlējos to traktējumu, kas man liekas visticamākais. Es neuzskatu, ka Ādams demonstrēja savu nepakļāvību. Man šķiet, ka viņš bija nobijies.
Eksaminators:
- Un kāda ir tava personiskā attieksme attiecībā uz viņa vājumu?
Anaksimandera:
- Es neesmu pārliecināta, ka manai personiskajai attieksmei šai gadījumā ir kāda nozīme. Kā vēsturniece es vienkārši cenšos…
Eksaminators:
—Bet kādas izjūtas tevī mostas, redzot Ādamu šādā situācijā?
Tas, ka eksaminators viņu tik strupi pārtrauca, Anaksu uztrauca. Personiskā attieksme? Viņa kā vēsturniece nekādā gadījumā nedrīkstēja klaji demonstrēt savu personisko attieksmi. Tas būtu pārdroši, pat ja viņa uz to tika pamudināta. Tāpēc no tiešas atbildes uz šo jautājumu Anaksa centās izvairīties.
Anaksimandera:
- Mana attieksme ir neitrāla. Tieši tāpēc šīs hologrammas veidošana man sagādāja lielas grūtības. Es nevaru pateikt, ko īsti jūtu. Mana attieksme ir pretrunīga. Portretējot Ādamu, es nespēju atbrīvoties no pārliecības, ka esmu atstājusi novārtā kādu nozīmīgu viņa uzvedības aspektu. Tas ir apmēram tā, it kā es būtu bērns, kas cenšas salikt kopā bilžu mīklas gabaliņus, tomēr nav pārliecināts, vai kāds fragments nav pazudis. Es atvainojos, jo saprotu, ka mana atbilde skan tā, it kā es censtos izvairīties no man uzdotā jautājuma.
Eksaminators:
- Tava hologramma daiļrunīgi runā tavā vietā. Un tagad paskatīsimies, kā tu esi novērtējusi to, kas notika tālāk.
Attēls noskaidrojās, abas hologrammā atainotās figūras joprojām nekustējās.
Eksaminators:
- Kā, izsakoties pati saviem vārdiem, tu šajā mirkli vari raksturot Ādamu? Ko viņš tobrīd izjuta?
Anaksimandera:
- Es domāju, ka Ādams dusmojās pats uz sevi, ka ir ļāvis robotam iesaistīt sevi sarunā. Ādams uzskatīja, ka tas nav pareizi. Kā jau jūs to zināt, es Ādamu vienmēr esmu uztvērusi drīzāk kā intuitīvu nekā racionālu. Manuprāt, Ādams kā netaisnību izjuta to, ka viņu tik bargi notiesāja vienīgi tāpēc, ka viņš bija klausījis savai sirdsbalsij. Es domāju - Ādams ticēja, ka, atsakoties sadarboties, viņš ieņem noteiktu nostāju, lai aizstāvētu savu taisnību. Jāņem vērā arī tas, ka Ādams savā ziņā bija šokēts. Izsakot viņam alternatīvo piedāvājumu, filozofs Viljams apliecināja, ka Arta attīstība ir sākuma stadijā, tāpēc viņš lielā mērā līdzinās bērnam, bet faktiski Artis, kā mēs to redzējām, jau bija pieredzējis un izmanīgs. Tas Ādamu noteikti nepatīkami pārsteidza. Tolaik kareivjiem iznāca kontaktēties tikai ar pašiem primitīvākajiem robotiem. Ir viegli aizmirst, ka agrāk tādam cilvēkam, kāds bija Ādams, tik pamatīgs izaicinājums deva vielu nopietnām pārdomām. Kā jau teicu - es domāju, ka Ādams bija nobijies. Es pacentīšos jums to uzskatāmi pierādīt.
Eksaminators:
- Viņš baidījās no Arta?
Anaksimandera;
- Nē. Es domāju, Ādams saprata, cik grūti viņam būs izturēties pret Arti vienkārši kā pret nedzīvu mehānismu.
Eksaminators:
- Paldies. Un tagad noskatīsimies nākamo seansu.
Ādams sēdēja, pagriezis seju pret sienu, vēl aizvien aiz muguras saslēgtām rokām, gausi šūpojās uz priekšu un atpakaļ un izskatījās stipri sadrūmis. Telpas vidū nekustīgi stāvēja Artis. To, ka viņš ir nomodā, nodeva vienīgi viņa vērīgās acis.