Turpmākais notika vienā acumirkli. Ādams pēkšņi pagriezās un pielēca kājās. Neizprotamas kļūdīšanās dēļ viņam ieslodzījumā atļāva valkāt zābakus. Spēriens bija nežēlīgs un labi nomērķēts. Arta galva atdalījās no metāla torsa un aizlidoja, acis pārgriezās un pārrautā kakla stieples uzdzirk- steļoja.
Telpā ieskrēja sargi un nogrūda Ādamu ar seju pret zemi. Starp viņa lāpstiņu kauliem smagi uzgūla celis. Ādams no sāpēm iekunkstējās. Bet pēc tam sekoja visbaismīgākais. Robota ķermenis sāka sistemātiski pārmeklēt telpu, lai atrastu savu galvu. Drīz vien to atradis, Artis norauto galvu pasita padusē un dūcot izslīdēja pa durvīm. Pa to laiku Ādams jau bija palaists vaļā, tāpēc varēja netraucēti noskatīties sirreālo ainu. Ādams stipri drebēja.
Eksaminators:
- Tas ir pārsteidzoši.
Anaksimandera:
- Kādā ziņā?
Eksaminators:
- Saskaņā ar nolikumu tev bija jāattēlo stenogrammas teksts. Tu to esi papildinājusi ar daudziem izpušķojumiem.
Anaksimandera:
- Stenogrammā ir atsauces uz šo epizodi. Eksaminators:
- Jā. Bet tur nekas nav minēts par sargu reakciju. Un par galvas atrašanu arī ne. Vai tu ceri uz karjeru izklaides industrijā?
Anaksimandera:
- Es domāju, ka mums, kuri labi zinām stāstu par Ādamu, ir viegli aizmirst, cik neparasts viss notiekošais likās viņam. Es esmu centusies panākt iespaidu, kādu rada dīvainība.
Eksaminators:
- Un kā ar izpušķojumiem? Mēs varam gaidīt vēl kaut ko tamlīdzīgu?
Anaksimandera:
- Jūs varat manu ilustratīvo materiālu raksturot ari tā. Es pati domāju citādi.
Pārsteigums, kas parādījās eksaminatoru sejās, bija nieks salīdzinājumā ar to, ko izjuta Anaksa pati. Viņa bija runājusi pretī eksaminācijas komisijai. Anaksa nesaprata, no kurienes viņā radās šie vārdi un kā lai izskaidro dīvaino gandarījuma izjūtu, kas viņu bija pārņēmusi, tos izsakot. Eksaminācijas komisija gaidīja atvainošanos, bet Anaksa neatvainojās.
Anaksimandera:
- Nākamais seanss stāsta par rītu pēc notikuma. Vai jūs vēlaties to noskatīties?
Galvenais eksaminators klusēdams pamāja ar galvu.
Tagad Ādamam bija saslēgtas ne tikai rokas, bet ari kājas. Pāri viņa uzpampušajai virsdegunei stiepās tumšs sasitums. Uniformas priekšpusi izraibināja asins traipi. Atvērās durvis, un telpā dūkdams atgriezās Artis. Ādams izvairījās no viņa skatiena.
- Vai tev manis pietrūka? - Arta balsi bija saklausāms uzjautrinājums.
- Es domāju, ka esmu tevi nogalinājis, - Ādams atbildēja.
- Tas nav tik viegli izdarāms.
- Man ir pietiekami daudz laika.
- Neizskatās vis, ka tu drīzumā spētu man īpaši daudz ko nodarīt. Vai tev sāp?
-Nē.
- Tas ir labi. Es negribēju, lai viņi tev nodara pāri. Tu man tici?
Ādams klusēja.
- Atkal sākas vecā spēlīte.
- Tā nav nekāda spēlīte.
- Bet kas tad? - Artis jautāja. Robota balss neliecināja, ka viņš uz Ādamu turētu ļaunu prātu.
- Es nerunāju ar sienām, galdiem un sētām. Es nerunāju arī ar mehānismiem.
- Arī tad ne, ja viņi ar tevi sarunājas?
- To, ko dari tu, es nenosaukšu par sarunāšanos.
- Vai tad es sarunājos nepareizi?
- Tu pats zini, kā ir ar tavu sarunāšanos.
- Nezinu.
- Labi, tev taisnība. Tu nezini. Tur arī slēpjas visa nelaime. Tu neko nesaproti. - Ādams runāja ar tādu sparu, it kā censtos pārliecināt ne tikai robotu vien.
- Es saprotu gan. Tu vari mani pārbaudīt.
- Varbūt man ari neizdosies tevi pieķert. Iespējams, tu esi pārāk labi ieprogrammēts.
- Ja jau es esmu tik labi ieprogrammēts, - Artis prātīgi iebilda, - tad kāpēc tev mani vajag pieķert?
- Kad biju mazs, - Ādams iesāka, - es pazinu meiteni, kurai piederēja runājoša lelle. Meitene savu lelli visur ņēma līdzi. Lelles programma bija pavisam vienkārša: kad lelli pacēla, tā teica "sveiki", bet, kad lellei paberzēja muguru, tā sacīja "paldies". Lelle teica vēl kaut ko, es tikai vairs neatceros, ko īsti. Varbūt "es esmu nogurusi". Lelle atbildēja ari uz jautājumiem. Uztvērusi jautājošu intonāciju, lelle uz labu laimi sacīja "jā" vai "nē". Manai draudzenei šī lelle bija ļoti mīļa. Viņa ar to nebeidzami sarunājās, uzdeva bezjēdzīgus jautājumus un priecājās par jebkuru atbildi. Ja viņai kaut kur bija jāiet bez mīļās lelles, meitene sāka raudāt.
- Tu ari raudāji, kad manis te vairs nebija? - Artis jautāja. - Vai to tu man gribēji pateikt?
- Es centos tevi nogalināt, - atgādināja Ādams.
- Varbūt tevi sāka mocīt vainas apziņa. Tas nav nemaz tik neparasti.
- Es tev gribēju pateikt, ka tā meitene bija maza. Bet tad viņa izauga un vairs neticēja lellei.
- Un, kad viņa vairs neticēja, lellei nācās iet projām?
- Nē. Meitene atdeva lelli man, - pastāstīja Ādams.
- Tad jau es neesmu tev pirmā lelle?
- Es un viens no maniem draugiem nomedījām savvaļas trusi un iestūmām viņa zarnas lellē. Pēc tam mēs lelli piesējām pie vilciena sliedes. Tad mēs sākām gaidīt vilcienu. Tas bija ļoti uzjautrinoši. Mēs visu nofilmējām.
- Tu to visu vienkārši izdomāji.
-Jā, tev taisnība. Es nekad nebūtu darījis neko tādu, kas nodarītu lellei sāpes.
- Vai tu esi nobijies?
- No kā gan?
- No tā, ka lelle varētu izdarīt kaut ko tādu, kas sāpinātu tevi. Tu centies mani iznīcināt. Kāpēc lai es nevēlētos atriebties?
- Tev nav prāta. Vai ar šādu izskaidrojumu nepietiek?
- Varbūt es tikai gribu pagaidīt, kamēr tu aizmigsi, un tad ar ledus cirtni tevi uzšķērst. Tu zini, ka es nekad neguļu, tāpēc esmu gatavs to izdarīt jebkurā laikā.
-Ja mani būtu gribējuši nogalināt, tas būtu izdarīts jau sen.
- Bet, ja to izdarīšu es, tas izskatīsies pēc nelaimes gadījuma. Tas varētu būt pavisam vienkāršs atrisinājums viņu nelielajai problēmai.
Ādams paraustīja plecus.
-Ja tu gribi mani nogalināt, tad tā arī izdarīsi. Es par to neuztraucos. Tu vari atņemt man dzīvību, bet nevari iegūt manu saprātu.
To pateicis, Ādams, izlocīdams ķermeni, aizlīda uz kameras tālāko kaktu. Tas bija gauss un acīmredzami sāpīgs process. Brītiņu pagaidījis, Artis viņam sekoja. Ādams nopūtās.
- Ceru, tu neņemsi ļaunā to, ko es teikšu, - Artis ierunājās, - bet tu slikti od.
- Tev nav ožas sajūtas.
- Es tev nekad nedarīšu pāri. Es to nevaru. Tu gribi zināt, kāpēc?
-Nē.
- Tādā gadījumā uzskati to par sodu.
- Kā tad tu vari mani sodīt, ja nevari nodarīt sāpes? - Ādams jautāja.
- Reizēm sods cilvēkam nāk par labu, - Artis attrauca. - Mani modelējot, bija daudz strīdu par uzvedības norma- lizēšanas paņēmieniem, kurus man gribēja ieprogrammēt.
Naivā pieeja guva lielāku piekrišanu, jo tā vislabāk spēj novērst cilvēku negatīvās uzvedības izpausmes, tomēr tas nav tik viegli, kā izklausās.
- Ieprogrammējot spēju izdarīt secinājumus no rezultāta, kuru izraisījusi paša rīcība, robots kļūst pilnīgi bezpalīdzīgs, jo viņu paralizē neziņa, ko konkrētajā situācijā darīt turpmāk. Toties pārāk maz rūpju par to, kas notiek ar citiem, nozīmē, ka robots iznicinās visus konkurējošos modeļus. Tas jau ir noticis. Pārāk daudz uzmanības pret citiem, un drīz vien robots būs nodilis no nemitīgiem pūliņiem pakalpot citiem.