- Tieši tāpēc es esmu šeit - kopā ar tevi. Lai kā arī filozofi nopūlējās, viņi saprata, ka nekādi nespēj apveltīt robotu ar spēju atšķirt pareizo no nepareizā. Pareiza rīcība ir pareiza. Vienīgais veids, kā atrisināt šo problēmu, ir ļaut robotiem pašiem iemācīties visus tos trikus, ar kuriem evolūcija ir nodrošinājusi tevi. Tagad mērķis vairs nav patiesīgums, bet tikai prasme adekvāti uzvesties. Taču tev nav jāraizējas. Tas, cik sliktu piemēru tu man esi rādījis, nav svarīgi. Es nevaru ievainot citu apzinīgu būtni. Tas ir viens no manas programmas - kā mēs to dēvējam - galvenajiem pamatelementiem.
- Zini, man tas viss neliekas īpaši interesanti, - noteica Ādams.
- Es tev neticu, - Artis iebilda. - Mana programma spēj atklāt melus. Tā skenē tavas varavīksnenes. Tas ir ļoti labi.
- Toties tava programma nespēj atklāt to, ka tu otram esi kā nagla pakaļā.
- Tas patiešām ir interesanti, nudien.
- Nav vis.
- Tu gribi, lai es apklustu?
-Jā, lūdzu!
- Es pacentīšos.
Tomēr klusums ilga ne vairāk kā minūti. Arta mute nepārtraukti raustījās, it kā viņš klusībā censtos izvēlēties īstos vārdus.
- Tev pašam tas apriebsies, - viņš beidzot ierunājās. - Mēs abi to zinām. Tad kāda jēga izlikties?
Ādams neatbildēja.
- Es tagad izlādēšos. Tomēr mani sensori joprojām būs aktīvi. Tāpēc, ja gribi atkal ar mani runāt, tu tikai pasaki. Man šķiet, ka tā būs labāk. Tu taču mani vairs neienīsti tik stipri kā vakar, vai ne?
Attēls izgaisa. Tās bija Anaksas pirmās hologrammas beigas. Eksaminācijas zālē valdošā atmosfēra šķita mainījusies. Apgaismojums, kā likās, bija kļuvis nedaudz vājāks, gaiss - mazliet vēsāks. Visi trīs eksaminatori nenovērsda- mies skatījās uz Anaksu. Viņa jutās kā slazdā - un pirmoreiz ari viegli nobijusies.
Eksaminators:
- Vai tev Artis patīk?
Anaksimandera:
- Atvainojos, bet man nav īsti skaidrs, ko nozīmē jūsu jautājums. Kādā ziņā viņš man varētu patikt?
Eksaminators:
- Kura pusē ir tavas simpātijas?
Anaksimandera:
- Man zināmā mērā simpatizē Ādams.
Eksaminators:
- Kāpēc?
Anaksimandera:
- Viņš jūtas pazudis. Un ir nobijies.
Eksaminators:
- Un Artis?
Anaksimandera:
- Artim ir mazāk, no kā baidīties.
Eksaminators:
- Tavas atbildes vairs nav tik rūpīgi apsvērtas kā iepriekš.
Anaksimandera:
- Es gan tā nedomāju.
Eksaminators:
- Vai tev šķiet, ka tu rīkojies gudri?
Anaksimandera:
- Esmu pārliecināta, ka ne.
Anaksa saprata, ka ir aizgājusi līdz robežai, no kuras vairs nav iespējams atgriezties. Viņa nevarēja pateikt neko tādu, kas viņai ļautu nonākt atpakaļ sākumpunktā. Atlika tikai viena iespēja: doties uz priekšu un pārliecināt eksaminatorus, ka viņas viedoklis, kaut ari netradicionāls, piedāvā jaunu veidu, kā izprast vēsturi.
Anaksa bija pieļāvusi iespēju, ka viss var pavērsties ari šādi. Perikls viņu brīdināja, ka viņas izvēlētais ceļš ir diskutabls. "Bet kāda tam nozīme?" Anaksa vienmēr viņam iebilda. "Ļaunākajā gadījumā mani neuzņems Akadēmijā, bet es arī nekad neesmu nopietni cerējusi tur iekļūt. Mēģināts nav zaudēts. Turklāt es taču ne ar ko neriskēju."
Tomēr tagad Anaksu nomāca sajūta, ka viņa varbūt ir kļūdījusies. Viņa nespēja atbrīvoties no neizskaidrojamām bailēm, kuras, līdzīgi ēnām, zaglīgi slapstās redzes perifērijā, bet izgaist, tiklīdz uz tām tieši paskatās. Anaksa cerēja, ka eksaminācijas komisija viņas satraukumu nemana. Viņa koncentrējās uz nākamo jautājumu, nolēmusi šoreiz nevis izvairīties, bet atbildēt tik patiesi, cik vien iespējams.
Eksaminators:
- Par ko Ādams šajā hologrammas mirklī domā? Kāda ir viņa attieksme pret robotu?
Anaksimandera:
- Ādama izjūtas ir pretrunīgas. Tās veido trīs sastāvdaļas. Pirmā no tām ir intelektuālā reakcija. Ādams runā patiesību, sacīdams, ka viņš Arti uzskata tikai par skaitļojamo mašīnu. Vērtējot racionāli, skaitļojamā mašīna nespēj domāt, bet tikai kalkulēt. Tāda ir Ādama pārliecība, un viņš tic, ka, izturēdamies atbilstoši savai pārliecībai, viņš panāks taisnību. Ādams tika audzināts kā filozofs. Tas ir izveidojis viņa personību. Ādams tic, ka prāts valda pār jūtām.
Eksaminators:
- Tu pirmīt sacīji, ka netici sazvērestības teorijām. Tu apgalvoji, ka Ādams, ieraudzījis Ievu, klausīja savai sirds- balsij, nevis prātam.
Anaksimandera:
- Tā nav pretruna. Es gribu pateikt vienīgi to, ka Ādams pats sevi īsti nepazina. Viņš ticēja, ka viņa rīcību vada prāta apsvērumi. Tomēr, manuprāt, viņš nekad nav spējis rīkoties pretēji savai sirdsapziņai. Tas ir otrs aspekts. Mēs šajā gadījumā saskaramies ar iekšējo cīņu, kura notiek katrā cilvēkā. Kaut ari prāts Ādamu mudināja rīkoties pavisam citādi, viņš kļuva par savu emociju upuri.
Salīdzinājumam iedomāsimies mežonīgos kaķus, kas klaiņo pa mūsu pilsētas ielām. Vai jūs jebkad esat redzējis bērnu, kas pret šiem noplukušajiem radījumiem uzreiz būtu izturējies draudzīgi? Bērns vienkārši pacietīgi gaida ielas malā un cer iegūt mežonīgā kaķa uzticību, izklaidējot to ar visdažādākajām spēlēm. Un, kad kaķis beidzot ir pārvarējis savu tramīgumu un tuvojas bērnam, ko jūs redzat bērna sejā? Visplatāko smaidu. Bērns runā ar kaķi un tiecas viņam pretī tā, kā tiektos pretī citam bērnam. Tas ir mūsu instinkts: redzēt citus kā savu papildinājumu. Kad kaķis murrā, mēs domājam, ka viņš ir laimīgs tieši tāpat, kā laimi izjūtam mēs. Kad atskan pēkšņs troksnis un kaķis aizbēg, mēs ticanļ, ka izprotam viņa bailes.
Ādams ar Arti sāka runāt, un tā bija Ādama kļūda. Viņš nevarēja ar Arti sarunāties un vienlaikus joprojām uzskatīt viņu tikai par mehānismu.
Līdz ar katru pārmīto teikumu ilūzija par to, ka robots ir dzīva būtne, kļuva mazliet stiprāka. Ja kāds klausās tieši tāpat kā es un runā tāpat kā es, ar laiku, lai arī cik daudz iemeslu man būtu tam neticēt, es tomēr šo otru sāku uzskatīt par līdzīgu sev. Pamazām rodas pieradums, un visi saprāta apsvērumi izgaist bez pēdām. Ar prātu Ādams apzinājās objektīvo patiesību, tomēr klausīja savai sirdij.
Tātad, kā jau teicu, ir trīs aspekti, kā es izjūtu…
Eksaminators:
- Tu runāji par Ādama izjūtām.
Anaksimandera:
- Atvainojiet?
Eksaminators:
- Tu nupat sacīji "kā es izjūtu". Bet tu ar to domāji "kā Ādams izjuta".
Sapratusi savu kļūdu, Anaksa pietvīkusi nodūra galvu.
Anaksimandera:
- Atvainojiet! Kur es paliku… tātad trešais aspekts. Ādams sāka izjust kaut ko dīvainu, kas reizē apvaino gan viņa veselo saprātu, gan emocijas. Viņš apjauta, ka Artis viņam patīk. Robota personība Ādamam šķita pievilcīga. Un to Ādams uzskatīja par paša vājuma pazīmi.
Eksaminators:
- Ļoti labi. Tas ir viss, ko mēs gribējām noskaidrot par tavu pirmo hologrammu. Un tagad mēs labprāt pārietu pie tava nākamā inscenējuma. Tur attēlotais, ja pareizi saprotu, ilustrē sešus mēnešus vēlāku periodu. Pastāsti, lūdzu, kas notika starplaikā!
Anaksimandera:
- Tolaik Ādams un Artis sāka sarunāties aizvien brīvāk. To iemeslu dēļ, kurus es jau iepriekš pieminēju, Ādams kontaktējās ar Arti apmēram kā ar draugu vai vismaz cietuma kameras biedru.
Atsevišķi vēsturnieki pieļauj, ka Ādamu vadījuši racionālāki apsvērumi, nekā varētu domāt, jo viņš jau tolaik sācis kalt savu plānu. Lai ari kā tas patiesībā būtu, mēs zinām, ka Ādams ne reizi vairs vardarbīgi neuzbruka Artim, tāpēc filozofi, kuri abus novēroja, uzskatīja situāciju par pietiekami drošu, lai uzsāktu virkni uzvedības eksperimentu, kuri bija paredzēti Arta attīstības veicināšanai un pārbaudei. Videoieraksti apliecina, ka uz eksperimentētājiem Ādams atstāja valdzinoša un atsaucīga sadarbības partnera iespaidu.