Eksaminators:
- Paskaidro, kāpēc savas tēmas objekta otrajai ilustrēšanai tu izvēlējies šo periodu?
Anaksimandera:
- Ādama atmaigšana pret Arti sešu mēnešu laikā notika pakāpeniski. Šī procesa ilustrēšanai es būtu varējusi izvēlēties jebkuru brīdi, un oriģinalitātes dēļ man arī kārojās to izdarīt. Tomēr galu galā es tomēr nolēmu atainot periodu, kad pēc sešiem mēnešiem starp Ādamu un Arti no jauna radās konflikts. Daudzi zinātnieki iebilst pret vēstures atainošanu, galvenokārt akcentējot tikai konfliktus, tomēr es šādai nostājai nepiekrītu, jo mūsu patiesā būtība atklājas tieši konfliktsituācijās. Neskatoties uz Ādama priekšzīmīgo uzvedību, kaut kas viņu iekšēji grauza, un galu galā šī neapmierinātība izlauzās uz āru. Tieši to es ari vēlos jums parādīt. Piedevām, attēlojot deklarāciju dienu, es esmu izvēlējusies vienu no mūsu vēstures nozīmīgākajām dienām. Vēsturnieka pienākums ir nevis izvairīties no šādiem notikumiem, bet gan parādīt tos jaunā gaismā.
Tā bija liela uzdrīkstēšanās, tomēr, veidojot šo sižetu, Anaksa jutās pašpaļāvīga. Tomēr, tā kā neviens skolēns savā pirmajā mācību nedēļā nebija izticis bez kādas norādes uz šo ainu, ari Anaksa, būdama iesācēja, bija iegaumējusi prāvus dialogu fragmentus - tie bija viņas daļa tikpat lielā mērā kā rīta ainava viņas logā un draugu vārdi. Anaksa bija darījusi visu iespējamo, lai šo prezentācijas daļu padarītu maksimāli ticamu. Un tomēr ari tagad - tāpat kā iepriekš - viņa nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka viņas sagatavotajā versijā kaut kā pietrūkst. Ka tas nav viss stāsts.
Galvenais eksaminators, neteikdams ne vārda, tikai iedrošinoši pamāja ar galvu. Parādījās otrā hologramma.
Pārmaiņa bija acīmredzama. Ādams, gludi skuvies, vairs nenēsāja cietumnieka formas apģērbu. Viņš brīvi staigāja pa telpu; ari viņa rokas vairs nebija saslēgtas. Interjeru tagad papildināja gulta un ērts krēsls. Līdzās monitoram slējās kaudzīte grāmatu. Ādams izskatījās labi - veselīgs un daudz mierīgāks nekā agrāk. Viņš tupēja, atbalstījis pret sienu muguru un izslējis rokas virs galvas. Savukārt Artis nebija mainījies nemaz. Viņš mierīgi stāvēja telpas vidū un vingrinādams kustināja pirkstus.
Anaksa vēroja savu darbu.
-Ja tu būtu īsts, tad tagad garlaikotos, - sacīja Ādams.
Nekas neliecināja, ka tuvojas vētra.
-Ja tavam paziņojumam būtu kāda jēga, es atbildētu, - atbildēja Artis. Ari viņa tonis bija pilnīgi mierīgs.
- Es centos pateikt, ka tādā gadījumā, ja tu būtu dzīvs cilvēks, tu jau justos galīgi nogarlaikojies.
- Es nemaz nešaubos. Tā ir vēl viena lieta, par ko es priecājos.
- Vēl viena lieta?
- Es priecājos par daudz ko, - Artis attrauca. - Piemēram, es esmu priecīgs, ka man nav jābaidās no patiesības.
Tas izskanēja kā nejauša piezīme, tomēr slēpa sevī kaut ko būtiskāku. Zemteksts bija tik tikko samanāms: to varēja noprast vienīgi pēc vārda "patiesība" stieptās izrunas un Arta ilgā skatiena. Pēc pamiera perioda Ādams un Artis atkal bija ķērušies pie ieročiem: viņi tos pacēla, nospodrināja un apsvēra pretinieka attālumu.
- Par kādu patiesību tu runā? - jautāja Ādams, pagriezdams galvu pret sarunu biedru. Tomēr rokas viņš joprojām turēja izstieptas virs galvas, izlikdamies, ka Arta atbilde viņu nemaz neinteresē.
- Patiesību, ka es esmu pārāks par cilvēku, - Artis sacīja, rūpīgi izvēlēdamies vārdus un izvairīdamies skatīties Ādamam acīs.
- Toties es esmu pārāks par draņķīgu metāla kluci ar orangutana ģīmi. Iznāk, ka mēs abi domājam vienādi.
-Ja tu runātu taisnību, mēs būtu vienādi, - Artis atcirta, vairs neslēpdams savu kāri pēc konfrontācijas.
- Un kāpēc tad man nav taisnība? Tu gribi noliegt, ka esi gatavots no metāla un ka tev ir mērkaķa ģīmis?
- Kāpēc tu staipies?
- Man sāp mugura.
- Cik tev ir gadu, Ādam?
- Astoņpadsmit.
- Bet tu jau sāc nolietoties.
- Es nesāku nolietoties.
- Sāc gan. Kāds ir ilgākais laiks, ko cilvēks spējis nodzīvot? Vari pateikt?
~ Tu taču mums te esi lielais speciālists.
- Simts trīsdesmit divus gadus, bet pēdējos divdesmit tā sieviete vairs gandrīz nespēja pakustēties. Viņa sakarīgi domāja līdz simt piecpadsmit gadu vecumam, spēja izbaudīt ēdiena garšu līdz simt divdesmit, bet gadu vēlāk piedzīvoja, kā nomira viņas pēdējā draudzene. Jūs, cilvēki, agri uzziedat un pēc tam lēni sapūstat. Tas viss mani neskar. Tāpēc es esmu pārāks.
Ādams pārstāja staipīties. Nostājies taisni, viņš nolūkojās lejup uz Arti.
- Tu gribi man iestāstīt, ka tavi zobrati nenodilst?
- Man nav zobratu. Tu mani jauc ar atkritumu pārstrādātāju.
- Jūs nav viegli atšķirt.
Artis izbolīja acis. Kad viņš atsāka runāt, viņa lūpas augstprātīgi izliecās.
- Atšķirība starp mani un tevi ir tāda, ka visas manas sastāvdaļas, kurām ir tieksme nodilt vai saplīst, var nomainīt. Kad tu nospēri man galvu, kā tu pats labi atceries, es jau nākamajā dienā atgriezos, un mani nemocīja pat galvassāpes. Vai tu zini, kādi eksperimenti tagad notiek? Pilnīga saprātīguma ielādēšana. Zinātnieki grib iekopēt manus failus citā robotā, un tad, kad mani atkal ieslēgs, es pamodīšos jau kā divi Arti, nevis viens. Tu kaut ko tādu pat nespēj iztēloties.
- Varu gan. Paskaties!
To pateicis, Ādams piegāja pie galda, uz kura šķīvī stāvēja maizes klaips, paņēma to rokās un teatrāli pārlauza uz pusēm.
- Redzi nu - maize arī pamodīsies divos atsevišķos gabalos tieši tāpat kā tu, - viņš sacīja. - Tieši tā es to iztēlojos.
- Es esmu pavisam citāds nekā maizes klaips.
- Tiesa. Tu neizraisi apetīti.
- Es sacīju, ka tā būs saprātīgas apziņas ielādēšana. Maizei nav saprāta.
- Man šķiet, šo strīdu mēs pabeidzām jau pirms trim mēnešiem. Mēs vienojāmies par pamieru.
-Jā. Bet toreiz tu pateici, ka es neesmu īsts.
- Tas bija joks.
- Vai tu gribi sacīt, ka izvēlies ar mani vairs nestrīdēties? - Artis jautāja. - Tu gribi man atvainoties par savu piezīmi?
- Man nav, par ko tev atvainoties, - Ādams atcirta.
- Labi. - Artis pasmaidīja. - Es sagaidīšu izdevīgu brīdi, kad aprunāties ar tevi par šo tēmu.
- Vai tu ņemsi ļaunā, ja es neklausīšos?
- Nepavisam. Tas samazinās iespēju, ka tu mani varētu pārtraukt.
- Tagad man sāp ne tikai mugura, bet arī galva. Es jau no rīta pamostoties nojautu, ka šī būs slikta diena.
- Tātad mākslīgajam intelektam tu netici, bet priekšnojautām tici. Varbūt tas arī izskaidro mūsu savstarpējās komunikācijas grūtības. Iespējams, tu vienkārši esi dumjš.
- Es labāk esmu dumjš cilvēks nekā gudrs metāla klucis, - noteica Ādams.
- Tu to jau daudzreiz esi teicis. It kā metāls būtu kaut kas mazvērtīgs. .
- Viss atkarīgs no tā, kādai vajadzībai metālu izmanto. Citiem vārdiem - kas no tā ir izgatavots.
- Manai vajadzībai tas ir ļoti labs.