- Tas tiesa.
Anaksa vēroja šo ēnu boksu, kā vienmēr, ar nepacietību gaidīdama pirmo sitienu.
- Tad pasaki man - kas teV ir tāds, kā nav man? - uzstāja Artis. - Atskaitot, protams, tieksmi neizbēgami iznīkt?
- Es esmu dzīvs, - Ādams atbildēja. - To tu spētu novērtēt tikai tad, ja apjēgtu, par ko es runāju.
- Tad paskaidro man, ko tas nozīmē - būt dzīvam, - noteica Artis, - pirms es nolemju, ka tu esi pārāk stulbs, lai es ar tevi sarunātos.
- Tas izklausās diezgan vilinoši, - Ādams atcirta.
- Tu to vari vai nevari?
- Izskaidrošana tev nepalīdzēs to saprast. Ar skaņām nav iespējams izsacīt sajūtas.
- Tā ir slikta atbilde.
- Būt dzīvam nozīmē radīt kārtību no haosa. Tā ir spēja iegūt enerģiju no apkārtējās pasaules un piešķirt formu savai dzīvei. Augt. Reproducēties. Tu to nespēj saprast.
- Es arī to visu varu, - Artis protestēja.
- Jā, bet tikai bez izpratnes. Un spējas reproducēties. Ja vien tu tagad man nesāksi stāstīt, ka vari uzbūvēt pats sevi.
-Jā, es varu uzbūvēt otru tādu pašu kā es. Es zinu, kā to var izdarīt. Tā ir daļa no manas programmas.
Ādams devās pie krēsla, apsēdās un paņēma grāmatu, demonstrēdams, ka viņa interese par sarunu ir izsīkusi. Tomēr viņam neizdevās apmuļķot ne sevi pašu, ne sarunas biedru, jo pēc īsa brītiņa, pāršķirdams lapu, viņš izmeta:
- Tu esi tikai silīcijs.
- Bet tu esi tikai ogleklis, - Artis nepalika atbildi parādā. - Kopš kura laika ķīmisko elementu periodiskā tabula ir pamatojums diskriminācijai?
- Domāju, ka es varu pamatot savu spriedumu.
- Labprāt paklausīšos, kā tu to izdarīsi.
Ādams nolika grāmatu atpakaļ uz galda.
- Manā ķermenī, - viņš iesāka, - kamēr es runāju, savas funkcijas veic simtiem miljardu sīku šūnu, kuras pašas sevi reproducē. Katra mana šūna līdzinās mazai fabrikai, kuras uzbūve ir daudz sarežģītāka nekā viss tavs ķermenis kopā.
Kamēr daļa šūnu veido manus kaulus un daļa rūpējas par asinsriti, citas šūnas dara kaut ko vēl svarīgāku. Tas audzē manas smadzenes, bet smadzenēs neskaitāmi potenciāli savienojumi starp manām nervu šūnām pārsniedz Visumā esošo elementārdaļiņu skaitu. Tāpēc atvaino mani, ja es nekrītu pie tavām nīkulīgajām elektriskajām apakšējām ekstremitātēm un neieplešu muti aiz brīnumiem par tava grabošā ķermeņa darbības karikatūru. Tu man esi tikai attapīgi izgudrota rotaļlieta. Tikai jocīgs ķēms, nekas vairāk. Bet es, mans draugs, esmu īsts brīnums.
Arta metāla rokas sāka lēni, sarkastiski aplaudēt. No plaukšķināšanas telpā atskanēja vārga atbalss.
- Izcili!
- Ja es zinātu, kurā vietā ir iemontēta tava sarkasma shēma, es to izrautu laukā.
- Tas neko nedotu. Apakšstāva zāles skapī glabājas manas rezerves daļas, tāpēc es sevī ieliktu rezerves shēmu. Mani, protams, ir iespaidojušas tavas zināšanas bioloģijā. Kaut arī tu esi apguvis tikai bioloģijas pamatus un ne pārāk rūpīgi, es tomēr novērtēju tavas pūles. Bet vai es drīkstu tev pateikt kaut ko patiesi ironisku, Ādam? Tas tevi satrauks, tomēr nedomāju, ka šī iemesla dēļ man vajadzētu slēpt patiesību. Ceru, tu atceries, kā man stāstīji, ka par savu eksistenci es varu pateikties tikai vienai no tevis pieminētajām, par mani daudz pārākajām, no šūnām veidotajām dzīvības formām, kas mani izgudroja un salika kopā?
- Tur jau tas suns ir aprakts.
—Bet kas salika kopā tavu šūnu sistēmu? Vai tu to zini?
- Neviens to nezina. Iespējams, tā bija akla sagadīšanās.
- Pilnīgi pareizi, - Artis piekrita. - Akla sagadīšanās.
- Es neklausos, ko tu runā. Tev tas ir skaidrs?
- Tomēr tu izturies tā, it kā klausītos, un tas mani pilnīgi apmierina. Filozofs varētu jautāt, vai ar to pietiktu jebkuram. Un dažs labs atbildētu, ka labs ir viss, kas darbojas. Vai tev kādreiz ir gribējies turpināt filozofa karjeru?
Ādams palūkojās lejup uz robotu kā uz kaut ko, kas pielipis pie viņa kurpes.
- Man netika dota tāda iespēja, - viņš beidzot savaldīgi atbildēja.
- Bet tev bija dota iespēja neaizbēgt.
- Toreiz man bija trīspadsmit gadu.
- Bet man ir tikai pieci. Kurā vecumā cilvēks sāk izvēlēties iespējas?
- Zini, jau tikai klausoties tevi, man atkal sāk sāpēt mugura. Kā tu domā - kāpēc tas tā notiek?
- Tavs ķermenis cenšas novērst tavu smadzeņu uzmanību no tā, ko tu negribi dzirdēt. Tā ir visai tipiska tādu mehānismu problēma, kuri izgatavoti aklas sagadīšanās rezultātā. Ja modeļa defekts ir pārāk cieši saistīts ar dažādām funkcijām, šo defektu ir ļoti grūti izlabot. Un tas man atkal liek skart sāpīgo dzīvības tēmu. Un silikātus. Pirms es sāku runāt, ļauj man piebilst, ka galvenā problēma ir cilvēku tradicionālā pārliecība, ka dzīvība uz mūsu planētas ir radusies tikai vienreiz, tomēr ikviens saprātīgs vērotājs skaidri redz, ka dzīvība ir izgudrota jau četras reizes. Un baidos, ka sliktā ziņa ir tā, ka jūs, cilvēki, spējat domāt tikai otrajā līmeni, kaut gan sevi nēsājat trešā līmeņa potences. Es, protams, esmu jau ceturtajā līmeni. Tātad veselas divas stadijas augstāk par tevi. Bet nenokar tāpēc vien degunu! Slikts noskaņojums neko nespēj uzlabot.
- Tās ir pilnīgas blēņas, - Ādams noteica. Tomēr vienā ziņā Artis nebija kļūdījies: Ādams klausījās.
- Domāju, tu nāksi pie atziņas, ka tās nav blēņas. Ceturtās dzīvības formas stadija man dod lielas priekšrocības. Ļauj man tevi iepazīstināt ar šīm formām! Pirmā stadija, lai cik paradoksāli tas tev liktos, ir neorganiska. To veido silikāti. Vai tev patīk ironija? Man patīk. Un tas ir stāsts par izcelsmi. Tāds, kādu to zinu es. Jūties ērti. Nesaspringsti. Beigās es uzdošu dažus jautājumus.
Sākumā bija tikai māls. Tas sastāv no sīku molekulu slāņiem. Katrs nākamais slānis gludi nosedz iepriekšējo slāni, kopēdams tā reljefa formu. Tā ka patiesībā viss sākās ar kopēšanas paņēmienu. Tas skan pazīstami? Tomēr reizēm kopēšanā gadījās kļūdas, jo viens māla slānis neatveidoja otru pilnīgi precīzi. Sauksim to par mutāciju. Un šo mutāciju atkārto nākamais slānis un tā tālāk. Kļūda tiek turpināta. Tātad mums ir kļūdas izraisīta variācija. Un mums ir pēctecība, ko veido katrs nākamais māla slānis, kopēdams iepriekšējo. Tagad viss, kas vajadzīgs, lai aina būtu pilnīga, ir dažādas piemērotības pakāpes. Tu varbūt jautāsi, kā gan viens māla veidols var būt piemērotāks par citiem. Ko tas vispār nozīmē - piemērots māls?
Runājot Artis zumēja uz priekšu un atpakaļ pa telpu, trīspirkstu rokas salicis uz muguras, kā parodēdams bargu skolmeistaru. Uzsvērdams kādu vārdu, viņš strauji izstiepa sudraboto ekstremitāti uz priekšu, it kā zīmēdams gaisā kādu attēlu. Tas bija aizraujošs priekšnesums un, lai cik cītīgi ari Ādams pūlējās neklausīties, viņš tomēr nespēja nebūt pati uzmanība.
- Piemērotība norāda uz to, cik veiksmīgs bijis vairošanās process. Ja konkrēta kļūda kopēšanā rada tādu māla formu, kam labāk padodas izplatīt pašam sevi, mēs šo mālu uzskatām par piemērotāku. Tu varbūt brīnies, kā gan tas iespējams. Nu, teiksim, ka konkrētais māls ir ipaši lipīgs, tāpēc tam ir tendence uzkrāties ap akmeņiem upēs un rezultātā šīs upes aizdambēt. Dambju vietās veidojas dīķi, kas vasarās izžūst, un izžuvušā māla daļiņas no dīķu gultnēm vējš iznēsā pa visu apkaimi, veidojot jaunus māla slāņus citās upēs, kur šis īpaši lipīgais māls atkal sāk aizdambēšanas darbu. Kā tev patīk šāds scenārijs?
Tātad, kā redzi, māla īstā daba nav statiska. Kopēšanas kļūdu rezultātā pārmaiņām piemērotākie veidi izplatījās tuvu un tālu. Līdz ar vairošanos izplatījās izmaiņas. Tā, lūk, bija pati pirmā evolūcijas forma. Tu vari mani izsmiet par to, ka esmu izgatavots no silīcija, mans draugs, bet silīcijs bija pirmsākumā. Dezoksiribonukleīnskābes, saskaroties ar silīciju, radīja uzbūves blokam vajadzīgo struktūru.