Tāpēc vienmēr esi uzmanīgs, pirms izvēlies kādu, ko izmantot, jo vienmēr pastāv iespēja, ka šis otrs galu galā sāks izmantot tevi. Mums, silikātiem, agrāk ne prātā nenāca, ka pienāks laiks, kad šis jaunais variants un tā pēcteči izrādīsies tik veiksmīgi, ka pilnīgi aizmirsīs, no kā tie cēlušies. Ņem vērā, ka agrāk mēs neko vispār nezinājām. Zināšanas izveidojās daudz vēlāk.
Tava karsti aizstāvētā dzīvības forma radās pēc tam. Tā bija DNS revolūcija. Tolaik, kad izveidojās pirmā šūnu forma, līdz daudzšūnu organismam vairs bija tikai pāris soļu. Arī šūnu pārvietošanās bija tikai veikla dabas viltība, un galu galā radās lielais brīnums, kuru jūs visi tā gaidījāt, - smadzenes (ja tādi, kam nav smadzeņu, vispār ir spējīgi kaut ko gaidīt).
Brīnumainās smadzenes - šis mazais, viltīgais cīņu un bēgšanas, kniebšanās un ēšanas regulēšanas aparāts, kuru tev labpatīk uzskatīt par cilvēcības mērauklu… Tu uz savām smadzenēm esi ļoti lepns, vai ne? Un tas ir pareizi. Bez smadzenēm nebūtu valodas, un bez valodas mēs nekad nepiedzīvotu trešo evolūcijas fāzi.
Tev šķiet, ka jau esi tās galā, bet tas jau arī ir domāšanas labākais āķis - domātāja maldināšana. Tieši tāpat kā māls, novirzoties no sev paredzētās vietas, atrada oglekļa dzīvības formas, tiklīdz smadzenes sāk darboties, arī ogleklis aizķeras aiz kāda maza ekskursanta, kas gaida brīdi, kad varēs tam pieķerties. Vai tu saproti, par ko es tagad runāju? Tev to vajadzētu zināt. Pasaki, ka vismaz tik daudz tu zini.
Ar savu plati ieplesto acu skatienu Artis Ādamu nepārprotami izaicināja. Ādams skaidri apzinājās, kur tas novedīs. Bija neiespējami to nesaprast. Tomēr, lai ari kādus argumentus Ādams būtu varējis izmantot, viņš tos paturēja pie sevis, neļaudamies Arta provokācijai. Pagaidām vajadzēs iztikt ar apvainojumiem. Kad viņš sāka runāt, viņa balss skanēja skarbi un apzināti cietsirdīgi.
- Tu vari te vārīties, cik vien tev labpatīk. Tavi stāsti, vienalga, neko neizmaina. Tu esi pārāk mazs, lai būtu ledusskapis, un pārāk neglīts, lai būtu mērkaķis. Mani galīgi neinteresē tas, ko tu tur muldi.
- Tas palīdz aizvadīt laiku. - Artis viņa dzēlīgo rupjību ignorēja.
- Nē, tas tikai velti izšķiež laiku, - Ādams atcirta.
- Ak, jā, pareizi! - Artis tēloja, ka pēkšņi ir sapratis. - Galu galā tu, vienalga, nomirsi. Tev laiks aizrit pavisam citādi, tāpēc tev tas liekas ļoti vērtīgs. Tādam kā tu būt šeit ieslēgtam droši vien ir nomācoši. Ja es spētu novecot, pat nevarētu iedomāties, cik ļoti es nožēlotu, ka man nākas to darīt kopā ar tevi.
Artis runāja mierīgi, tomēr viņa izturēšanās nebija bezkaislīga. Viņš slīdēja šurpu turpu kā cīkstonis, viņa mehānisms švīkstēja un klabēja, metāla korpuss lielīgi gorījās, viņam dodot triecienu pēc trieciena. Pirms sešiem mēnešiem Artis bija pilnīgi nekaitīga, neparasta, uzjautrinoša rotaļlieta, savukārt tagad viņš sevi parādīja no pavisam citas puses. Tagad viņš daudz vairāk atgādināja… cilvēku.
Tas bija tik pašsaprotami, ka varbūt tieši tāpēc Anaksa līdz šim to nebija ievērojusi. Un nu viņa izjuta pēkšņu satraukumu. Beidzot Anaksa saprata, kā pietrūkst viņas veidotajai versijai par šo konfrontāciju. Viņa visu laiku pievērsa uzmanību tikai tam, kādu iespaidu sarunas ar Arti ir atstājušas uz Ādamu. To, ka bija izmainījies Artis, Anaksa līdz šim nebija pamanījusi.
- Es vienādojumu atrisināšu tavā vietā, - Artis turpināja. - Silīcijs palīdzēja radīt DNS un izveidot šūnas, ar laiku radot arī smadzenes, valodu un… Vai tiešām tu gribi man iestāstīt, ka neko nezināji? To saprot katrs bērns. Nu, vismaz katrs robotu bērns. Tu negribi pat izteikt minējumu? Labi, es tev pateikšu priekšā. Vispirms ir Silīcija pasaule, tai seko Oglekļa pasaule un pēc tam nāk… Saprāta pasaule! Tev tas nekad nav ienācis prātā?
Ādams neatbildēja.
- Jūs, cilvēki, lepojaties, ka radāt ideju pasauli, bet nekas nav tālāk no patiesības kā šī ilūzija. Domas smadzenēs ienāk no ārpuses un pēc tam sāk tur visu pārkārtot pēc savas patikšanas. Sastapušas jaunajā mājoklī citas idejas, jaunās domas metas kaujā vai arī noslēdz vienošanos. Vienošanās rezultātā rodas jaunas struktūras, kuras aizsargājas pret citām jaunatnākušajām domām. Un pēc tam, tiklīdz rodas izdevība, idejas sūta savu karaspēku, lai tas sameklē citas smadzenes, kuras inficēt. Veiksmīga ideja ceļo no viena prāta uz nākamo, ieņemot aizvien jaunas un jaunas teritorijas un sava ceļojuma laikā atbilstoši pārveidodamās. Tie ir īsti džungļi, Ādam. Daudzas idejas pazūd. Izdzīvo tikai visspēcīgākās.
Tu lepojies ar savām domām, it kā pats tās būtu radījis, bet īstenībā tavas domas ir parazīti. Kāpēc tu iedomājies, ka evolūcija notiek tikai fiziskajā līmenī? Pa evolūcijas ceļu attīstās ari saprāts. Un evolūcijas ceļā starpniekam nav nozīmes. Kas radās pirmais: saprāts vai saprātīga doma? Vai tu kādreiz esi par to padomājis? Abi radās vienlaikus. Saprāts - tā ir ideja. To nu gan tev vajadzētu zināt, bet baidos, ka tas iet pāri tavām spējām. Visa nelaime sākas ar to, ka tu sevi uzskati par pasaules centru. Bet no malas viss izskatās citādi.
Vai tu vēl klausies? Es zinu, ka klausies. Doma, tāpat kā jebkurš parazīts, nespēj eksistēt bez piemērota saimnieka. Bet vai tu esi padomājis, ka pēc kāda laika tavām parazītiskajām domām tiks izgudrots jauns saimnieks, kas pēc radītāja ieskatiem būs tām piemērotāks?
Tu droši vien tagad prāto - kas gan mani ir radījis. Kas ir izgudrojis domājošu robotu, kurš spēj ģenerēt un izplatīt tik pārsteidzošas, domas? - Arta acis aizrautībā bija iepletušās, lūpas satraukti raustījās, siekalām pilot koši rudajā kakla apspalvojumā. - Patiesība ir tāda, ka mani nav izgatavojis cilvēks. Es esmu radies no idejas.
Beidzot īsti aptvēris Arta vārdu jēgu, Ādams riebumā atrāvās tālāk.
- Vai tu spēj iztēloties, cik ilgam laikam būtu jāpaiet, kamēr es visu savu informāciju nogādātu tavās smadzenēs, ierakstot vārdu pa vārdam? Cik lielu daļu no tava mūža tas aizņemtu? Bet tehnoloģiski visu manu smadzeņu saturu var lejupielādēt nepilnās divās minūtēs. Es pirmīt tev meloju. Eksperiments jau ir pabeigts. Pirms divām nedēļām mēs veicām pirmo pilnīgo informācijas apmaiņu. Nākamajā rītā es ienācu pa durvīm pilnīgi jauns. Man bija nomainīti visi vadi un visas shēmas. Bet tu nemanīji nekādu atšķirību, un es pats arī ne. Mans otrais es pagaidām ir izlādēts. Bet es ceru, ka kādu dienu man tiks dota iespēja satikt pašam sevi.
Vārdi ir vecmodīgs un neveikls informācijas nodošanas mehānisms. Daudz efektīvāks veids ir domas ierakstīšana mikroshēmas platē. Tāpēc es varu sacīt, ka mani ir radījusi doma, jo doma to spēj. Gribi zināt, kas notiks turpmāk? Doma noteikti izmantos mani tāpat, kā ir izmantojusi tevi. Bet kurš no mums saglabāsies ilgāk - tu vai es? Atbildi man, Miesas un Kaulu kungs! Kuram būs garāks mūžs? Kam doma dos priekšroku? Kuru no mums tā izvēlēsies?
Artis šūpodamies pavirzījās uz priekšu un iebakstīja Ādamam krūtīs savu garo metāla pirkstu. Ādams pirkstu atgrūda.
- Tu kļūdies, - viņš tad sacīja zemā, mierīgā balsī, kura no pūlēm savaldīties izskanēja dobji vibrējoši. Šī balss brīdināja.
Tomēr Artis teiktajam nepievērsa uzmanību.