- Paskaidro, kāpēc tu tā uzskati, - Artis izaicinoši izmeta.
- Kāds no tā būs labums? Tu tāpat neklausīsies.
- Un tas ir labākais, ko tu spēj izgudrot? Tu tagad runā kā bērns.
Anaksas versijā Ādama dusmām nebija vienkārši ilustratīva loma. Tās tika attēlotas kā nepamatoti apvainota, nevainīga cilvēka taisnīgās dusmas. Šis nebija racionālistu tekstiem raksturīgais, apdomāti pārliecinošais portretējums, nedz ari romantiķu neapvaldītās aizrautības radītais pārspīlējums.
Anaksas hologrammā Ādams runāja, naida pārņemts. Viņa sacītais skanēja ne tik daudz kā himna cilvēka eksistencei, cik kā nikns noliegums visam, ko viņš nespēja izprast.
- Tu man jautā, kuram no mums doma dos priekšroku! - Ādams aizsvilās. - Kaut ko tādu var pajautāt vienīgi mašīna! Bet atbildēt spēj tikai cilvēks! Doma esmu es, bet tu esi tikai tukša skaņa.
Tomēr Artis nesarāvās un neatkāpās. Ar izstieptu kaklu un neizdibināmu izteiksmi nekustīgajā skatienā viņš palika turpat, kur bija stāvējis. Ieinteresēts? Uzjautrināts? Nobijies? Nē, tas bija kaut kas cits. Tā nepārprotami domāja vismaz Ādams.
- Kad es ar tevi runāju, - Ādams iesāka, - mani neironi varbūt kvēlo, mana balss iekārta vibrē, un notiek vēl tūkstošiem citu elektroķīmisko procesu, bet, ja tu iedomājies, ka tas ir viss, kas es esmu, tu vispār neko nesaproti. Tava programma tev neļauj saskatīt manu dziļāko būtību.
- Es neesmu mašīna. Jo vai mašīna varētu zināt, kā rītos smaržo mitra zāle un kā skan maza bērna raudāšana? Es sajūtu saules siltumu uz savas ādas un jūras viļņu vēso pieskārienu, kad tie skalojas man pāri. Aizverot acis, es spēju iztēloties vietas, kurās nekad neesmu bijis. Es pazīstu otras būtnes elpas dvesmu un spēju atsaukt atmiņā viņas matu krāsu.
Tu izsmej mani par mana mūža īslaicīgumu, bet tieši bailes no nāves ļauj man justies vēl dzīvākam. Es esmu domātājs, kas domā par savām domām. Man piemīt zinātkāre un spriestspēja. Es spēju mīlēt, ienīst vai būt pilnīgi vienaldzīgs. Es esmu dēls tēvam, kurš ir dēls savam tēvam. Manis dēļ mana māte ir gan smējusies, gan raudājusi. Es varu brīnīties un pats esmu brīnumains. Jā, arī tevī ieiet pasaule - pareizāk sakot, tā iziet cauri tavai elektroniskajai shēmai, ja tiek piespiestas atbilstošās pogas. Bet man pasaule neiziet cauri. Tā paliek manī. Pasaule ir manī, un es esmu pasaulē. Caur mani sevi iepazīst Visums. Tādu būtni, kāds esmu es, nevar izgatavot mākslīgi. Es esmu visa nozīme. - To pateicis, Ādams apklusa. Viņa krūtis strauji cilājās. Bija grūti pateikt, vai no viņa ārā lauzās elpas vilcieni vai kādi vēl nepateikti vārdi.
Anaksa šo Ādama runu bija lasījusi daudzas reizes, tomēr tagad viņa teiktais izklausījās tā, it kā viņa to nekad agrāk nebūtu dzirdējusi. Pēkšņi Anaksa izprata Ādama vārdu dziļāko jēgu. Varbūt vēl ne pilnībā, tomēr kaut kas cieši piekļāvās viņas apziņas šķautnēm, pieprasot uzmanību. Hologramma sastinga. Viņa palūkojās uz eksaminatoriem.
Eksaminators:
- Tu Ādamu esi apveltījusi ar lielām dusmām.
Anaksimandera:
-Jā, tas tiesa.
Eksaminators:
- Ir neierasti viņu redzēt šādā portretējumā. Parasti šajā vietā vienmēr tiek apcerēta cīņa starp Ādama prātu un sirdi, bet tu, man šķiet, esi centusies parādīt kaut ko pavisam citu.
Anaksimandera: -Jā-
Eksaminators:
- Un ko tieši?
Anaksimandera:
- Es gribēju pateikt, ka Ādama vārdus nevajag katrā ziņā identificēt ar viņa dziļāko pārliecību. Vārdu kaujās, ja esam sadusmoti, mēs reizēm pasakām ari to, kam paši nemaz neticam. Manuprāt, būtu kļūda šo runu interpretēt kā Ādama kredo.
Eksaminators:
- Ja jau tā ir kļūda, kāpēc tu to tik gari un plaši attēloji?
Anaksimandera:
- Es nevaru koriģēt citu cilvēku uztveri, tomēr esmu pārliecināta, ka šāda ilustrācija atbilst mūsu mērķim atainot Ādamu kā cēlu muļķi. Tā ir parastā problēma, ja mēs vēlamies parādīt varoni. Lai tēls izdotos tīrs un nevainojams, viņš jāatveido kā godprātīgs nelga. Pasaulē valda kompromisi un nenoteiktība, tāpēc tā nav piemērota vide varoņiem.
Gudrībā slēpjas cēluma nāve. Ādams nav dumjš. Tas, ko viņš saka, viņam pašam tobrīd varbūt šķiet patiesība, tomēr nav pareizi no viņa dusmās izteiktajiem vārdiem izdarīt galējos secinājumus un uzskatīt, ka Ādams savas domas nemainīs līdz pat kapa malai. Interpretācija par Galējo dilemmu balstās tieši uz šāda pieņēmuma. Es varēju izmantot ierakstus, kuri apliecina, ka tās nebija sarunas beigas. Tika panākts - ja tā var izteikties - pamiers, bet ne uzreiz. Es uzskatu, ka, uzrakstot bēru runu cilvēkam, kas vēl nav miris, mēs Ādamu apbedītu pāragri.
Eksaminators:
-Ja es pareizi sapratu, tu apšaubi Galējo dilemmu.
Bija pienācis mirklis, kad Anaksa vairs nedrīkstēja izvairīgi pakāpties sānis. Viņi ar Periklu šo tēmu tika apsprieduši gari un plaši. "Es to, protams, nedrīkstu apšaubīt?" Anaksa bija jautājusi. "Ja tu tam netici, tad apšaubi," atteica Perikls. "Bet kā gan tik daudzi ir varējuši kļūdīties?" gribēja zināt Anaksa. "Vai es nelikšos augstprātīga? Vai naiva? Vai tas nesagraus manas izredzes?" Perikls palūkojās uz Anaksu ar tik caururbjošu skatienu, ka likās - tas spēja redzēt cauri visai pasaulei. "Akadēmija," viņš atbildēja, "meklē nevis kompetenci, bet izpratni. Tava pārliecība viņus varbūt īpaši neiespaidos, tas tiesa, bet nekā cita tev nav. Tāpēc nesatricināmā pārliecība ir tavs vienīgais trumpis."
Domās cenšoties atrast pareizos vārdus, Anaksa atcerējās Perikla padomu. Viņa apzinājās, cik ķecerīga izklausīsies viņas atbilde.
Anaksimandera:
- Cik var spriest pēc ziņojumiem, Galējā dilemma bija realitāte, tomēr es domāju, ka tās interpretācija bieži bijusi nepareiza.
Visi trīs eksaminatori pārmija skatienus, tomēr neko neteica. Anaksa stāvēja viņu priekšā, gaidīdama kādu zīmi, ka viņi Anaksas viedoklim nepiekrīt. Bet to viņa tā ari nesagaidīja.
Eksaminators:
- Parādi hologrammas nobeigumu.
Artis salika kopā savas mehāniskās rokas un sāka gausi aplaudēt. Viņa orangutana acis lūkojās augšup uz Ādamu.
- Un tas laikam ari būtu viss, kas tev ir, vai ne? - Artis jautāja.
- Viss, ko tu spēj saprast.
- Ja strīda rezultāts būtu atkarīgs no sarunas dalībnieku niknuma pakāpes, es atzītu, ka esmu sakauts. Bet, par laimi, esmu nācis pie atziņas, ka daudz biežāk ir tieši otrādi.
-Tātad tu esi ieprogrammēts izskalot man smadzenes, - Ādams noteica, paraustīdams plecus. Viņa dusmas acīmredzami bija norimušas. - Es izvēlos tevi ignorēt. To mēs dēvējam par strupceļu.
- Interesanta vārdu izvēle, - piebilda Artis. - Es tieši tāpat varu apgalvot, ka tu esi ieprogrammēts mani ignorēt, un es vienkārši tāpēc, lai uzjautrinātos, izvēlos tavu programmu sagraut.
- Vai tevi iemācīja to pateikt fabrikā, kurā tevi izgatavoja?
- Es esmu redzējis, kā taisa cilvēkus. Necenties man iestāstīt, ka uzskati to par cildenāku veidu.
- Mēs tagad nerunājam par cildenumu.
- Es domāju, ķa runājam gan, - Artis atcirta. - Man šķiet, to tu saki no sirds, jo tava galva jau zina, ka tā nav taisnība.
- Tev šo vārdu nevajadzētu izmantot, - noteica Ādams.
- Kādu vārdu?
- Vārdu "domāju". Jo tu nedomā. Tu tikai izskaitļo atbildi.
-Tādā gadījumā izstāsti man, ko tas nozīmē - domāt.
- Zini, man kļūst garlaicīgi.
- Tātad tu padodies?
Ādams palūkojās lejup uz robotu. Viņš nespēja atturēties no atbildes uz izaicinājumu, lai kā arī to vēlējās.