Выбрать главу

-   Domāt nozīmē kaut ko vairāk nekā darīt. Tas nozīmē saprast, ko un kāpēc tu dari. Manas smadzenes liek puk­stēt manai sirdij. Tas notiek automātiski. Es pats to nemaz neapzinos. Tā ir manu smadzeņu funkcija, kas nav saistīta ar domāšanu. Ja tu man ar kaut ko mestu, es automātiski to pasistu malā. Es to izdarītu bez domāšanas. - Ādams ātri aizklāja seju ar plaukstu, kā sargādamies no sitiena. - Bet tagad es, pirms pielikt sejai roku, šo kustību ātri izdomāju. Mana rīcība bija iepriekš apsvērta. Nolūks aizsegt seju radās manā prātā. Nepiederoša persona nekādu starpību nesa­skata, jo atšķirību rada nolūks, nevis darbība. Šo atšķirību mēs saucam par domāšanu. Tu izmanto savu ieprogram­mēto informāciju. Bet es izmantoju jēgu.

Šos vārdus es tagad saku tāpēc, ka tie spēj izteikt to, ko es vēlos pasacīt. Tomēr es varu runāt arī miegā un sapni pat sarunāties ar citu personu. Tomēr tā ir cita veida runāšana. Atšķirību atkal nosaka domāšana vai - citiem vārdiem - apzināts paņēmiens, kā es izvēlos vārdus. Tas ir iemesls, kāpēc tu man neesi līdzīgs. Tava mute kustas tieši tāpat, kā pukst mana sirds. Mehānisms, kas izveidots ar nolūku, bet bez brīvas gribas.

Artis izturēja Ādama ciešo skatienu. Tad Arta sejā atplauka plats smaids.

-  Tava pamatojuma problēma ir tāda, - viņš sacīja, - ka tu spried tikai pats pēc sevis. Es nestrīdēšos par taviem formulējumiem, vienīgi iebildīšu tavam apgalvojumam, ka pēc tāda paša parauga nedomāju arī es.

Ir dabiski, ka tu visu izjūti tā, kā nupat man paskaidroji. Tu esi redzējis daudzus mehānismus un ierīces. Tu zini, kā šādas mašīnas izgatavo, un saproti, ka faktiski tās ir tikai shēmas un kustīgas daļas, kas nav spējīgas domāt. Dur­vis, kas automātiski atveras, nedomā. Tāpat nedomā arī cepeškrāsns. Arī ierocim nav pašam sava prāta. Tāpēc tu uzskati, ka neviens mehānisms nedomā.

Tev šķiet, ka domāšanai nepieciešama kāda speciāla papildu viela. Tomēr pamēģini saprast, kā tas izskatās no mana viedokļa! Es esmu redzējis daudzus radījumus ar smadzenēm. Piemēram, tārpus, augļu mušiņas, kamenes. Vai šīs radības domā, vai tās ir tikai mašīnas?

Es varu ar tevi sarunāties septiņās valodās. Katrā no šīm valodām es tev varu pamatot savu viedokli. Es spēju radīt savu kopiju, sākot no nulles punkta. Es spēju sacerēt dzeju un uzvarēt tevi šahā. Kas vairāk līdzinās domājošai būt­nei - es vai kamene? Es esmu tikai mašīna, bet kamenei ir smadzenes. Tāpēc tu noteikti kameni uzskati par domājo- šāku būtni nekā mani.

-   Salīdzinājumā ar kameni manas smadzenes ir krietni lielākas.

-  Bet mana elektroniskā shēma ir daudz izsmalcinātāka nekā automātiskajām durvīm.

Viņi stāvēja viens otram pretī, šķietami nesatricināmi, apmēram kā divi varoņi pirmsklasicisma laika filmā, tomēr augumu nesamēribas dēļ šis skats mazliet tiecās uz komē­dijas pusi.

-   Kad es biju pavisam jauns, vēl pirms pārcelšanas pie kareivjiem, mūsu skolotājs mācīja mums risināt mīklu, ko sauca par "Ķīniešu istabu".

-   Es to labi zinu.

-   Vai tu man ļausi pabeigt domu?

-   Tu taču saproti, ka man tāpat ir skaidrs, ko tu gribi pateikt.

-   Kad sāks izgatavot jaunus robotus, - sacīja Ādams, - nemaz neceri, ka tu tiem patiksi. - To pateicis, viņš apsē­dās.

Artis stāvēja viņam priekšā, gaidīdams turpinājumu. Nu jau Ādama dusmas krietni vien bija norimušas. Viņš runāja lēni, apsvērdams vārdus, it kā pats justos pārsteigts par kārtību, kādā tie izskanēja no viņa mutes.

- "Ķiniešu istabas" mīklā, - Ādams beidzot atsāka, - mums bija jāiztēlojas istaba ar ļoti sarežģītu sviru un trīšu komplektu - vissarežģītāko, kādu vien var iedomāties. Man vajadzēja iztēloties, ka es sēžu šīs istabas vidū un pa spraugu sienā man tiek nodota zīmīte, kas uzrakstīta pilnīgi nesaprotamā valodā. Piemēram, ķīniešu. Tālāk, lai atminētu mīklu, man bija jāpaņem grāmata ar neskaitāmiem norā­dījumiem, kas deva padomus, kura svira man jāpabīda vai jāpiespiež atbilstoši katram zīmītē rakstītam burtam. Sviras kustējās, un, vērojot šīs kustības un sekojot grāmatā dota­jiem norādījumiem, es izmantoju dažādus trīšus, pārvietojot aizvien jaunus un jaunus fragmentus, līdz beigu beigās svi­ras apstājās un mehāniskā roka norādīja uz tabulu pie sie­nas, atķeksējot burtus, kuri man bija jāpārkopē savā atbildē.

Es darīju visu, ko mehānisms mani mudināja darīt, un pēc tam sienas spraugā iemetu savu vēstījumu. Es nesa­pratu tās zīmītes tekstu, kuru saņēmu pa spraugu, un tāpat es nesapratu arī to vēstījumu, kuru vēlāk pa to pašu spraugu nosūtīju atpakaļ. Tomēr, pateicoties komplicētam sviru un trīšu plānojumam, cilvēkam, kas stāvēja sienas otrā pusē, mana zīmīte radīja ilūziju, ka to ir uzrakstījis teicams ķiniešu valodas zinātājs.

Tad viņš man uzrakstīja jaunu vēstījumu, es atkal sekoju instrukcijām, un tā viss turpinājās. Šādā veidā es, nezinā­dams ķīniešu valodu, tomēr varēju labi saprasties ar ķīnieti. Es vienīgi nezināju, kas ir rakstīts zīmītēs, ar kurām mēs apmainījāmies caur sienas spraugu. Tā bija saruna bez domāšanas.

Tādā veidā mums mācīja, ka saprātīga rīcība nav tas pats, kas mehāniska darbošanās. Starp domāšanas šķieta­mību un īstu domāšanu pastāv būtiska atšķirība. Ķīnietis sienas otrā pusē uzskatīja, ka viņš sarakstās ar domājošu būtni, kas saprot ķīniešu valodu, bet viņš kļūdījās: tur bija tikai sviru un trīšu komplekts, kuru es, neko nesaprazdams, darbināju saskaņā ar instrukcijām. Es domāju, ka tāds esi tu. Vienkārši "Ķīniešu istaba".

-    Es domāju, ka patiešām varu būt arī "Ķīniešu istaba", - attrauca Artis. - Bet ne tikai. Tāpēc tavs piemērs ir aplams.

Ādams, gaidīdams paskaidrojumu, lūkojās uz Arti.

-   Es tevi īsti nesapratu, - Ādams beidzot noteica.

Tagad abi izturējās savaldīgāk, izrādīdami viens otram

lielāku cieņu. It kā jau zinātu, ka abi kopā tuvojas robežai, no kuras vairs nebūs atpakaļceļa.

-   Es paskaidrošu, - cieši lūkodamies Ādamam acīs, Artis ldusi sacīja. - Tomēr baidos, ka tev nebūs patīkami to dzir­dēt. Tu esi pārāk gudrs, lai neņemtu vērā labu izskaidro­jumu, un tad tu vairs nevarēsi pret mani izturēties kā pret mašīnu. Tas tev būs ļoti smagi. Tāpēc varbūt labāk mazliet nogaidīsim, lai tu vari sagatavoties to uzklausīt. Varbūt, ja es nogaidītu pietiekami ilgi, tu pats visu saprastu.

-   Nu to tu izlem pats, - Ādams atbildēja.

-   Nē, - iebilda Artis. - Es gribu, lai izlem tu.

-   Labi, paskaidro man.

-   Tu esi pārliecināts, ka gribi to dzirdēt?

Ādams mirkli pavilcinājās, tomēr beigās noteica:

-Jā, esmu pārliecināts.

-   Labi, - Artis pamāja ar galvu. - Pirmā ziņa, ko ķinietis uzraksta, ir šāda: "Es nodedzināšu tavu māju." Un tagad pasaki man, ko mašīna atbild?

-  Tas nav svarīgi, - Ādams attrauca. - Atbildē jābūt tikai ietvertai jēgai. Tā ir mīklas vienīgā prasība.

-   Nē, - Artis izlaboja. - Tā nav vienīgā prasība. Tev tiek dota bezgalīga saprātīgu atbilžu izvēle. Tu vari izspēlēt triku ar blefošanu: "Lūdzu, dari tā, es jūtos tik slikti, šeit ieslēgts." Bet tev tieši tāpat ir iespēja izraisīt ķīnietī dus­mas: "Neliec man nākt ārā un apgriezt tavu ķīnieša kaklu." Tu vari ari viņu samulsināt: "Vai tu gribi, lai šeit kļūst gai­šāk?" Un kā būtu ar mēģinājumu pakaulēties: "Lūdzu, nē, nedari tā! Pasaki tikai, kas man jādara!" Ir tūkstošiem atbilžu variantu, un katru no tiem var izteikt neskaitāmos veidos. Tavs piemērs der tikai tad, ja mēs varam iztēloties, kādā veidā mašīna izvēlas atbildi.