- Nedomāju gan, ka tam ir kāda nozīme. Pieņemsim, ka mašīna atbildi izvēlas nejauši. Pirmo, kas ienāk prātā.
- Bet mašīnai nav prāta.
- Es to domāju citādi. Pirmo, kas patrāpās, saprati? - Ādams, kā likās, sāka zaudēt pacietību. - Tagad mēs runājam par kaut ko pavisam citu. "Ķīniešu istaba" vienkārši demonstrē principu.
- Jā, - Artis piekrita. - Tomēr jautājums par principu ir mazliet dziļāks. Pirmīt tu sacīji, ka atšķiries no manis tāpēc, ka izproti lietas būtību. Bet tagad tu redzi, ko spēj izdarīt istaba. Tā var iztulkot ķīnieša nolūkus un, pati pēc saviem ieskatiem izvēloties atbildi, izprovocēt ķīnieša reakciju. Bet, ja istabai nav nekādu nolūku, sazināšanās vispār nenotiek.
- Nav tiesa, - Ādams viņu pārtrauca. - Tā vienkārši var būt sistēma, kas ir ieprogrammēta interpretēt dažādas zīmes. Ja parādās kāds simbols, tas tiek nokopēts. Pietiekami sarežģīta programma var apmuļķot ārpusē stāvošo ķīnieti.
- Nu tas gan vairāk attiecas uz ārpusē stāvošā ķīnieša attapību, taču tagad mēs novirzāmies no tēmas. Vienkāršai sarunai, protams, nav nepieciešams istabas saprāts - tieši tāpat, kā tev nav jādomā, lai noņurdētu sveicienu sargiem, kuri uzkopj tavu kameru. Bet tādos gadījumos, kad istabai nākas izmantot pašas atmiņu, lai atbildētu atbilstoši apstākļiem, tā variē un piemērojas tieši tāpat kā tu, kad esi iesaistīts jēgpilnā sarunā. Tu iedomājies, ka tas, ko tu dēvē par saprātu, ir kaut kāda noslēpumaina debesu dāvana, tomēr faktiski apziņa nav nekas vairāk par spēju domāt atbilstoši kontekstam. Saprāts ir pieeja atmiņai. Kāpēc tu nespēj atcerēties savu visagrāko bērnību? Tāpēc, ka tavs saprāts tolaik vēl nebija pilnīgi attīstījies.
- Tu tagad izvairies no tēmas, - sacīja Ādams, tomēr viņa acīs varēja saskatīt šaubas. - Es tātad atrodos istabā, un man nav ne jausmas, par ko ir runa. Tomēr saruna notiek, pat ja es to neapzinos. Izskaidro man to, ja vari.
Artis pamāja ar galvu tik līksmi, it kā jau zinātu, ka abu diskusija tūlīt būs beigusies.
- Tev saruna nemaz nav jāsaprot, jo cilvēks sienas otrā pusē taču nerunā ar tevi. Šis cilvēks sarunājas ar mašīnu, kurai tu pārbīdi sviras. Bet mašīna visu labi saprot.
- Tas ir smieklīgi, - noteica Ādams, tomēr viņa vārdi izskanēja bez pārliecības, vairāk izklausoties pēc ierastas atrunāšanās.
- Kāpēc? - Artis izaicinoši jautāja.
-Tās ir tikai sviras un svārsti. Sviras un svārsti neko nespēj saprast.
Ādama balss nodeva patiesību. Viņš apzinājās, cik nepārliecinoša ir viņa atbilde.
Toties Artis tagad runāja klusi, mierīgi un pārliecinoši.
- Tu nevari apgalvot, ka mašīna neko nespēj saprast, izmantojot argumentu, ka mašīna neko nespēj saprast. Patiesībā reālajā dzīvē sviras un svārsti nav visefektīvākie rīki. Smadzenes, protams, ir daudz noderīgākas. "lādas smadzenes kā tavējās vai, vēl labāk, manējās.
- Tie ir tikai vārdi, - sacīja Ādams, bet viņa balss skanēja nepārliecinoši.
- Saruna nav tikai vārdi, - Artis attrauca, nekavējoties izmantodams pamazām iekaroto pārspēku. - Vismaz tāds ir mans viedoklis.
Ādams aizgāja līdz sienai un krietnu brīdi stingi skatījās vienā punktā. Tad, joprojām nepagriezies pret Arti, viņš beidzot sāka runāt. Viņa balss skanēja vārgi un nepārliecinoši.
- Un ja nu šis piemērs ir vienkāršots? Ja nu man ir fotogrāfiska atmiņa un es savā prātā spēju saglabāt tūkstošiem precīzu frāžu? Tādā gadījumā arī es svešiniekam, kas ar mani sarunājas nesaprotamā valodā, no sava atmiņas krājuma varu izvēlēties piemērotu atbildi.
Artis gausi pieripoja viņam tuvāk.
- Tu domā, ka es tāds esmu? - viņš jautāja. - Sarežģīta frāžu grāmata?
- Un kāpēc ne?
- Tad kāpēc tieši to pašu triku nevarētu izmantot ikviens cilvēks, kuru tu kādreiz esi pazinis? Varbūt tu esi vienīgā saprātīgā būtne, kāda jebkad ir eksistējusi?
- Tas ir smieklīgi.
- Jā, patiešām, - Artis piekrita. - Tādam pieņēmumam nav jēgas.
- Es un tu esam atšķirīgi, - Ādams palika pie sava.
- To tu saki visu laiku. Tomēr tu nespēj pateikt, kāpēc. Vai tas tevi neuztrauc?
- Es apzinos, ka esmu citāds, un man ar to pietiek.
- Tu esi inficējies ar Ideju, - noteica Artis. - Bet no tā nemirst. Kamēr mēs sarunājamies, notiek cīņa. Tavā galvā uz dzīvību un nāvi cīnās divas domas. Vecā doma ir ļoti spēcīga. Tā tur savā varā visu cilvēci jau kopš tiem laikiem, kad jūs cits citam sākāt stāstīt stāstus. Tomēr arī jaunā doma ir stipra, tāpēc tagad tu sāc saprast, cik grūti ir to noraidīt.
- Es nesaprotu, par ko tu runā, - Ādams sacīja.
- Nu, tad pasaki man, kas tevi padara atšķirīgu no manis, - Artis uzstāja. - Nerunājot par izskatu, protams. Ja nav tādas pārbaudes, ar kuru iespējams atšķirt saprātīgumu no nesaprātīguma un ar kuru mūs abus varētu notestēt, tad kur gan slēpjas šī atšķirība?
- Tā slēpjas mūsu būtībā.
- Tu runā par dvēseli? - Artis izsmējīgi jautāja.
- Kāda nozīme tam, kā es to nosaucu? - atteica Ādams, tomēr viņa sejā atspoguļojās kauns par to, ka viņš nav varējis atrast labāku atbildi.
- Dvēsele ir cilvēku visvecākā Ideja. Katrs prāts, kas sevi apzinās, saprot, ka ķermenis, kurā prāts mājo, noveco un iznīkst. Prāts skaidri zina, ka dzīvei pienāks beigas, bet apcere par sagaidāmo nebūtību rada ļoti labu augsni radošajai iztēlei. Ar ticību dvēselei mēs sastopamies katrā kopienā un ikvienā tradīcijā. Rietumos pielūgsmes objektam bija Platona gars un Aristoteļa dvēsele. Ticība garam, ja es tā drīkstu izteikties, augšāmcēlās kopā ar Jēzu Kristu, un to spodrināja Augustīna pašnoniecināšana. Pat apgaismības laikmeta sākumā Dekarts nespēja izmest dvēseli no tās ērtā mājokļa. Darvins norāva tai apmāna plīvuru, tomēr bija pārāk gļēvs, lai ieskatītos acīs savam atklājumam. Un viņa nožēlojamajam paraugam jūs sekojat jau divsimt gadus.
Tas nav saprāts, kuram tu esi tā pieķēries, jo, kā jau es nupat paskaidroju, cilvēka apziņu var viegli pārveidot, jo visi ilgojas pēc mūžīgas eksistences. Kopš brīža, kad cilvēkiem tika apsolīta dvēseles nemirstība, viņi vairs nespēj atteikties no šī malda. Runājot par dvēseli, tu runā par savām bailēm. Bet domu, kas ir radusies baiļu iespaidā, nekas vairs nespēj iznīdēt. Dvēsele tev sniedz mierinājumu, pretī prasot vienīgi aklu ticību un paļāvību. No šī darījuma tu nespēj atteikties. Tieši tāpēc tu centies no manis norobežoties. Tevi biedē patiesība.
- Es neesmu nobijies, - iebilda Ādams.
- Tu melo, - maigi, bet uzstājīgi sacīja Artis.
- Es nemeloju, - Ādams protestēja, runādams skaļāk nekā viņa apsūdzētājs.
- Ne jau man, bet pats sev. Tu baidies.
Beidzot Ādams neizturēja.
- Es nebaidos! - viņš iekliedzās. Vēnas uz viņa kakla izspiedās. Atbalsojies mazajā telpā, kliedziens kļuva aizvien klusāks un vārgāks, līdz izgaisa pavisam.
Krietnu brīdi abi nenovērsdamies skatījās viens uz otru - cilvēks un robots. Ādams novērsās pirmais. Viņš gausi aizgāja atpakaļ pie sava krēsla. Viņa kustības bija apdomīgas un nedrošas kā cilvēkam, kas nesen pārcietis šoku.
- Par šo tēmu mēs esam pateikuši visu, ko iespējams pateikt, - viņš klusi noteica.
- Ko tu ar to domā? - Artis jautāja.
- Man tavas spēlītes ir apnikušas. Man labāk patika pamiers.
Hologramma beidzās. To vērodama, Anaksa pati labi saprata, cik provokatīva ir viņas veidotā ilustrācija. Visi uzskatīja, ka Ādams ir izturējies izaicinoši līdz pašām beigām, bet viņa Ādamu parādīja salauztu un sakautu. Nepārliecinātu. Atklātu.