Eksaminators:
- Tu atbalsti šādu pieņēmumu? Anaksimandera:
- Es nekad neesmu apsvērusi citādu iespēju.
Eksaminators:
- Kāpēc ne?
Anaksimandera:
- Acīmredzot mani ietekmējis manu priekšgājēju viedoklis.
Eksaminators:
- Vai tu justos pārsteigta, ja uzzinātu, ka, iespaidodamās no citiem, esi pieļāvusi kļūdu?
Anaksa pārlaida skatienu eksaminatoru trijotnei. Pustumšajā zālē viņu sejas vaibsti izskatījās sastinguši un draudīgi. "Ir iespējams zināt arī nesaprotot," kādā tikšanās reizē bija sacījis Perikls. "Zināšana iesākas ar izjūtu. Bet izpratnes iegūšana ir tāds kā rakšanas process, attīrot taku no jūtu slāņa līdz dienas gaismas skaidrībai." Šobrīd notika tieši tas, par ko toreiz runāja Perikls. Anaksa sajuta kādu pārvērtību. Kaut kur ārpus viņas redzesloka pār viņas nākotni savilkās tumši mākoņi. Anaksas augumam pārskrēja muļķīgi baiļu šermuļi. Vai Anaksa to tikai iztēlojās, vai viņai patiešām draudēja briesmas?
Anaksimandera:
- Es nebūtu pārsteigta. Pārsteigums ir noslēgta prāta redzamā daļa.
Eksaminators piekrītoši pamāja, bet viņa seja joprojām palika nopietna. Tagad Anaksa visur saskatīja brīdinošas zīmes. Tomēr viņa sevi piespieda koncentrēties uz jautājumu.
Eksaminators:
- Ieraksti nav pazuduši. Tie vienkārši nekad nav nonākuši atklātībā.
Anaksai iepletās mute. Vai tā tiešām varēja būt patiesība? Tika uzskatīts, ka visi ieraksti ir brīvi pieejami. Tā bija viena no galvenajām dogmām: sabiedrība, kas baidās no zināšanām, ir sabiedrība, kas baidās pati no sevis. Tas, par ko viņi runāja, nebija kāds specifisks sīkums, par kuru var interesēties vienīgi neliela, atbilstoši orientēta vēsturnieku grupa. Tāpēc eksaminatoru apgalvojums bija tik šokējošs un bīstams, ka Anaksa kaut ko tādu nekad nebūtu spējusi iedomāties. Šajā situācijā šķita pašsaprotami pajautāt: "Kāpēc jūs šos ierakstus slēpjat?", tomēr pāri Anaksas lūpām izlauzās daudz neatliekamāks jautājums.
Anaksimandera:
- Kāpēc jūs man to stāstāt?
Eksaminators:
- Tas, ko mēs tev tagad parādīsim, tiek demonstrēts vienīgi tiem, kas vēlas nokārtot Akadēmijas eksāmenu. Mēs tevi nevaram novērtēt, ja nezinām, kā tu uztversi to, kas patiesībā notika.
Un ja nu es šo pārbaudi neizturēšu? - Anaksai gribējās pavaicāt. Kā viņi varēs mani droši atbrīvot, apzinoties, ko es esmu noskaidrojusi? Atbilde šķita tik skaidra, it kā saules gaisma pēkšņi būtu apdzisusi un atklājusi drēgni smacīgo patiesību. Zālē kļuva aizvien tumšāks. Anaksu sagrāba bailes. Fascinēta un šausmu pārņemta, viņa pagriezās pret hologrammu. Beidzot viņa saprata, cik augstas patiesībā ir likmes.
Kamēr tēli noskaidrojās, skanēja smiekli: Artis un Ādams kopā smējās par kādu joku. Viņi sēdēja katrs savā pusē nelielam galdiņam. Ādams ēda. Arta druknais ķermenis bija ieģērbts spilgti sarkanā tērpā, kas sniedzās līdz zemei, apslēpjot biedra skatienam mehāniskās detaļas. Ādams izskatījās vecāks, viņa sejas vaibsti - skarbāki, jo tos vairs nepadarīja maigākus Anaksas interpretējošā roka. Gan Ādams, gan robots rokās turēja spēļu kārtis. Viņi bija nonākuši līdz spēles vidum.
Eksaminators:
- Šī saruna notiek desmit dienas pirms Galējās dilemmas.
Nometis uz galda kārti, Ādams priecīgi iesaucās un pacēla rokas augstu pāri galvai. Tad, norādīdams uz Arti, viņš pielieca vienu pirkstu.
- Cilvēkam trīs uzvaras, robotam - tikai divas. Ko tas tev izsaka? Nu, ko teiksi?
- Tas man atklāj, - Artis nepakustēdamies atteica, - ka tu pārāk ātri izdari secinājumus. - To pateicis, Artis triumfējoši atsedza visas trīs kārtis, kuras bija turējis rokā. - Tev bija melnās.
Ādams neizpratnē skatījās uz savu roku.
- Tu blēdies, - viņš tad paziņoja.
- Pierādi, - robots smaidīdams atbildēja.
- Mēs abi to zinām, - Ādams noteica. - Kas tur ko pierādīt?
- Bez pierādījumiem mēs neko nevaram zināt. Cik reižu man tev tas vēl būs jāatkārto?
Atskanēja tāds troksnis, it kā būtu radies traucējums radiopārraidē. Ādama seja kļuva nopietna. Viņš cieši palūkojās uz Arti un pēc tam pārlaida skatienu telpai.
- Vai tu to izdarīji? - viņš tad čukstus vaicāja.
Artis piekrītoši pamāja ar galvu.
- Tu esi pārliecināts? - Ādams tomēr vēl pārjautāja, acīmredzami pēkšņi sanervozējies.
- Kāpēc lai es melotu?
- Es varu iztēloties tūkstošiem iemeslu.
- Labi, bet tagad pasaki, kāpēc tu mani lūdzi to izdarīt, - sacīja Artis. - Tu apsolīji paskaidrot.
Ādams pamāja Artim, lai viņš pavirzās tuvāk. Artis pieliecās. Tad vīrietis bez jebkāda brīdinājuma viņam iesita, metās apkārt galdam un ar abām rokām sagrāba robota kaklu. Kamēr Ādams Arti kratīja tā, ka robota galva lēkāja uz priekšu un atpakaļ, Artis tikai pasīvi sēdēja. Ādams kļuva aizvien vardarbīgāks. Robota sarkanmatainā galva spēcīgi zvalstījās tievā kakla galā, līdz beidzot dīvaini lēni noripoja uz grīdas. Pievērsis skatienu durvīm, Ādams atlēca no Arta. Nekas nenotika.
Tad Arta ķermenis zem kuplā tērpa gausi sakustējās, liekot audumam saviļņoties. Pēc norautās galvas pasniedzās divas metāliski spīdīgas rokas. Tās uzmanīgi uzlika un iegrozīja galvu atpakaļ vietā. Kaut kas noklikšķēja, un Arta acis atkal spoži iemirdzējās. Galva turējās šķībi vai nu tāpēc, ka robots par Ādamu zobojās, vai varbūt tomēr tā vēl bija jāsakārto.
- Kā tu redzi, - Artis pavisam mierīgi sacīja, - mans modelis ir uzlabots. Tagad pielikt atpakaļ kādu norautu ķermeņa daļu es varu pavisam vienkārši. Tā bija pārbaude, vai ne?
Ādams pamāja ar galvu.
- Muļķīga pārbaude, - noteica Artis. - Tu vienkārši gribēji redzēt, vai tūlīt pie mums iekšā iebrāzīsies sargi, lai man palīdzētu. Tu gribēji pārliecināties, vai man var ticēt un vai mūs novēro. Starp citu, nav izslēgts, ka viņi tomēr mūs novēro, tomēr nolēma nenākt man palīgā. Varbūt tevi cenšas maldināt un tādā veidā atklāt tavu noslēpumu.
- Kāpēc viņiem būtu jādomā, ka man ir kāds noslēpums? - jautāja Ādams.
- Bet kāpēc tad tu man lūdzi sabojāt novērošanas sistēmu?
- Kā viņi varēja uzzināt, ka es tev to lūdzu? - Ādama acis samiedzās.
- Es varēju viņiem to izstāstīt, - atteica Artis. Ņemot vērā, ka viņš pavisam nesen bija palicis bez galvas, robots izskatījās pārsteidzoši mierīgs.
- Tu izstāstīji? ,
- Nē, neizstāstīju. Tomēr šajā ziņā tev atliek vienīgi ticēt maniem vārdiem. Nokratot man no kakla galvu, tu nekādu jaunu informāciju neieguvi.
- Varbūt es to izdarīju joka pēc.
- Vai tu man izstāstīsi savu noslēpumu?
- Es esmu pārdomājis, - noteica Ādams. - Tas būtu pārāk riskanti.
- Būt dzīvam vienmēr ir riskanti, - Artis piebilda. - Lai ko arī tu izlemtu, dari to ātri. Es viņu datoros esmu apmainījis attēlu, tāpēc tev nav vairāk kā trīsdesmit minūšu laika.
Ādams vērīgi palūkojās uz Arti.
- Labi. Es tev uzticēšos. Tomēr man ir viens lūgums - lai ari ko es tev tagad pateikšu, nevienam to nestāsti. Vai varam tā sarunāt?
- Es nespēju iedomāties, ka tu man varētu pateikt kaut ko tādu, ko es būtu spiests izstāstīt.