- Tu nekad neatbildi tieši.
- Tas ir tāpēc, ka es esmu mašīna. Pie mums jāpierod. Tavs laiks aizrit. Es ceru, ka tas, ko tu man teiksi, nebūs nekas pārāk sarežģīts.
- Ideja ir vienkārša.
- Tas ir vislipīgākais paveids.
- Bet es gribu, lai tu apsoli, ka tas neaizies nekur tālāk, - Ādams uzstāja.
- Kāds tev būs labums no mana solījuma? - Artis smaidīja.
- Dzīve man ir iemācījusi, ka tas, ko citi tev negrib dot, parasti izrādās visvērtīgākais.
- Ari tad, ja šie citi ir mašīnas? Vai tad mans godavārds nav tikai tāda pati skaņa, kādu tu dzirdi, iesperot pa sienu?
- Šo tēmu mēs jau esam izsmēluši.
- Tā nekad nebūs pilnībā izsmelta.
- Dod man godavārdu!
- Pasaki, ka mans godavārds tev nav tikai skaņa, - Artis neatlaidās.
Spriegums pieauga. Anaksai šķita, ka hologramma ir it kā nostiepta ar spēku.
- Tu zini, ka tā ir, - sacīja Ādams.
- Es gribu, lai tu to man pasaki.
- Labi. Tas man ir vairāk nekā tikai skaņa.
- Un kas tad tas ir? - Artis uzstāja.
Ādams mirkli vilcinājās.
- Tā ir doma. - To pateicis, viņš saguma, it kā no viņa būtu aizplūdis dzīvības spēks. - Tavs godavārds ir tava doma.
- Tad es tev dodu savu godavārdu, - Artis noteica. Anaksa bija pārliecināta, ka viņa acis no apmierinājuma iespīdas. - Un tagad pastāsti, kas tev ir padomā!
Ādams pameta skatienu visapkārt kamerai. Viņš šķita nervozs un nepārliecināts. Viņa acis šaudījās. Runādams viņš uzmanīgi vēroja apkārtni, pārbaudīdams durvis, novērošanas kameras un griestus.
- Vai tev kādreiz ir ienākusi prātā doma, kāda tev varētu būt dzīve ārpusē?
- Man par to nevajag domāt, - atteica Artis. - Es to zinu. Tu laikam esi aizmirsis, ka es, pirms pārcēlos pie tevis, dzīvoju pie Viljama.
- No visiem nošķirts.
- Tas bija noslēpums.
- Un tad tevi ievietoja šeit, - sacīja Ādams.
-Jā.
- Tu esi cietumnieks - tāpat kā es.
- Nē, tur ir atšķirība, - Artis iebilda.
- Un kāda tad ir atšķirība?
- Man nav iemesla vēlēties tikt projām.
- Iespējams, es tev došu iemeslu.
- Šaubos, vai tu to vari.
Varēja redzēt, ka šaubījās arī Ādams. Par to liecināja viņa vilcināšanās.
- Tu teici, ka esi tikpat saprātīgs kā es, - Ādams beidzot sacīja.
- Jā, es tā teicu.
- Bet tu zini, ka man ir grūti tev noticēt.
- Tā ir. Un es zinu, kāpēc tev ir grūti man noticēt.
- Es iedomājos, - Ādams ierosināja, - ka ir veids, kā tu mani varētu pārliecināt.
- Un kāds tas būtu? - painteresējās Artis.
- Zinu, ka lūdzu tevi par to vairs nerunāt, bet tikai tāpēc, ka gribēju visu kārtīgi apsvērt. Lai nonāktu pie slēdziena. - Runādams Ādams soļoja turp un atpakaļ, it kā lasītu runu - mierīgu, privātu runu.
Artis ziņkārīgi nolūkojās uz Ādamu.
- Es nezinu, ko tas nozīmē - būt saprātīgam. Tu esi sašķobījis manu agrāko, stingro pārliecību. Tagad, kad tu esi mans vienīgais biedrs, man gribas tevi uztvert tā, it kā tu būtu tikpat saprātīgs kā es, bet varbūt tas nav nekas cits kā sava veida cietumnieka trakums. Varbūt, ja tevis te nebūtu, es tagad jau draudzētos ar krēslu. Varbūt man gribētos ar to sarunāties, un, kas zina, iespējams, es pat pamanītos sevi pārliecināt, ka krēsls man atbild.
Tomēr pat šajā ieslodzījumā, kur mans vienīgais sarunu biedrs ir robots, es brīžiem visu redzu ļoti skaidri. Tomēr par saprātīgumu man, vienalga, vairs negribas diskutēt. Es vēlos runāt par atšķirību. Visi cilvēki, kurus es pazīstu, redz atšķirību starp cilvēku un dzīvnieku, tomēr neviens nevar šo atšķirību nedz nosaukt vārdā, nedz izmērīt. Dažiem šī atšķirība šķiet tik niecīga, ka viņi neēd nekādus gaļas produktus. Šiem cilvēkiem daudz svarīgāka liekas līdzība. Tāpat ir ar tiem, kas šeit ierodas no ārpuses. Es tiku apmācīts šos cilvēkus nogalināt, tiklīdz tie parādījās redzeslokā. Mums lika viņus nonāvēt ne tāpēc, ka mēs viņus neuzskatītu par tādiem pašiem vai vismaz gandrīz tādiem pašiem kā mēs; mēs paši sev bijām definējuši atšķirību, kuras dēļ nogalināt.
Kad es ielūkojos tās meitenes acis, pat no attāluma es tajās saskatīju kaut ko tādu, ko nekad neesmu redzējis tavējās. Sākumā, kad mēs strīdējāmies, es nevarēju atrast piemērotu apzīmējumu. Es savā domāšanā biju neveikls, un tu manas atbildes viegli pavērsi pret mani pašu. Tu liki man apšaubīt savu paša prātu. Tas bija gudrs triks, es to nenoliedzu, tomēr tikai triks un nekas vairāk. Kopš pēdējās reizes, kad mēs par šo tēmu runājām, es bieži klusībā esmu to apcerējis un tagad beidzot zinu, kāda ir atšķirība starp mums.
Anaksa Arta acīs ieraudzīja tādu izteiksmi, kādu nekad nebūtu varējusi iztēloties. Viņa skatiens pauda apjukumu un ievainojamību. Artis neko nesacīja, tikai pamāja, lai Ādams turpina.
-Tiesā man jautāja, kāpēc es to izdarīju. Kāpēc es riskēju ar visas sabiedrības drošību un upurēju sava kolēģa dzīvību, lai izglābtu svešinieci? Es atbildēju, ka man tas šķita pareizi. Tomēr tur bija kaut kas vairāk. Kad toreiz palūkojos uz okeānu un pamanīju laiviņu ar meiteni, es ieraudzīju kaut ko vairāk par bezpalīdzību. Ja tā būtu tikai bezpalīdzība, es varbūt viņu būtu nogalinājis. Es jau agrāk biju nogalinājis citas bezpalīdzīgas būtnes. Bet meitenes skatienā es ieraudzīju stāstu par viņas ceļojumu un kaut kad sen radušos apņēmību stāties pretī lielām un acīmredzamām briesmām. Es redzēju viņas mērķi dzīvot labāk, pat ja tāpēc nācās labprātīgi riskēt ar visu. Tā noteikti bija dīvaina sajūta - vienai pašai doties pāri nepazīstamam okeānam. Lai nokļūtu šeit, lai nezaudētu dūšu, viņa meloja pati sev. Ieskatījies šīs meitenes acīs, es ieraudzīju pats sevi. Pieņemtus lēmumus, nepiepildītu godkāri, tomēr vēl daudz kam citam man trūka apzīmējuma. Es redzēju nolūku un izvēli. Neko no tā visa es nespēju saskatīt, kad lūkojos uz tevi.
Artis ļāva klusumam ieilgt, it kā gaidītu turpinājumu, bet Ādams neko vairs neteica.
- Skaisti vārdi, - Artis beidzot noteica, tomēr viņa balss tagad skanēja citādi. Anaksa to uztvēra ne tik daudz ar dzirdi, kā ar intuīciju. Kaut kā pietrūka. Kāda maza, gandrīz nemanāma pārmaiņa Anaksai pirmo reizi lika apjaust, ka Artis blefo. - Tomēr es baidos, ka tu ieraudzīji tikai to, ko pats gribēji redzēt. Tu nevari zināt, vai meiteni kāds nepiespieda iekāpt laivā ar varu. Tu nezini, vai viņa īstenībā bezcerīgi nedreifēja pa okeānu bez mērķa un virziena. Tu tāpat arī nezini, kas mani mudina sacīt un darīt to, ko es daru. Es esmu līdzīgs dzīvniekiem, kurus jūs slepkavojat savam uzturam, kuri ir tik dzīvi, cik tu to vēlies. Tāda bija arī tā meitene. Tā ir īstā patiesība.
- Un kas tad tevi vada? - Ādams noprasīja, no jauna dedzīgi pagriezdamies pret Arti, it kā arī viņš būtu Artī pamanījis vājuma pazīmes.
- Es arī varu izstāstīt tev kādu stāstu, ja tikai tu vēlies dzirdēt, - atbildēja Artis. - Atbilstoši tam, vai tas tev liksies piemēroti, tu man noticēsi vai nenoticēsi. Bet kāds labums no tādiem stāstiem?
- Nevajag. - Ādams papurināja galvu. - Es neko negribu dzirdēt.
Anaksa zaglīgi palūkojās uz eksaminatoriem, bet viņi hologrammu ignorēja. Eksaminatori skatījās uz Anaksu. Ādama sejā viņa redzēja nu jau pavisam citas emocijas. Anaksa juta, ka viņā kaut kas pamostas. Tas bija jaunas izjūtas - asas, spēcīgas, bīstamas. Anaksa ar prātu apzinājās, ka ir muļķīgi tādā veidā uztvert jau pirms daudziem gadiem miruša cilvēka iluzoro attēlu. Un tomēr viņa nojauta, ka tuvojas kaut kas nenovēršams. Kaut kādā neizprotamā veidā Ādama liktenis bija arī Anaksas liktenis. Tas, ka viņa savai eksāmena tēmai izvēlējās tieši stāstu par Ādamu, nebija nejaušība.