- Tas nav vienkārši stāsts, - Ādams sacīja, tik tikko paverot lūpas. Viņš izspieda vārdus caur sakostiem zobiem, piespiezdams tiem izskanēt. - Tieši te ari izpaužas atšķirība starp tevi un mani. Tāpēc es tev nekad nespēšu ticēt.
Tu zini, par ko es domāju katru ritu, kad pamostos? Es domāju, ka man jātiek ārā no šejienes. Katru brīvu brīdi, kad mani netraucē tava trokšņošana un viņu eksperimenti, es jautāju sev, kā lai es to izdaru. Kā lai es kaut ko izmainu? Kā lai tieku projām no šīm sienām?
Man par to nevajadzētu domāt. Es pats sevi tikai vēl vairāk spīdzinu. Varbūt būtu labāk, ja es samierinātos. Teiktu paldies par to, ka vispār vēl esmu dzīvs. Varbūt es varu atcerēties meditācijas paņēmienus, kurus mācījos, kad biju jaunāks. Varbūt es varu pierast pie šiem apstākļiem un pārliecināt sevi, ka man pietiek ar šīs mazās kameras nomācošo tukšumu, vientulību un paša bezjēdzīgo eksistenci. Ka te ir viss, kas man vajadzīgs. Bet es to nespēju. Manī dzīvo atmiņas par kopīgiem smiekliem un pusaizmirstu mīlestību. Katrs mans sirdspuksts ir vēl viens brīdis, vēl viena dārgā sekunde, kas izrit no manas dzīves, kuru es tā ilgojos izbaudīt.
Mēs esam atšķirīgi, tomēr es vairs negribu to izskaidrot ar saprāta esamību vai tā trūkumu. Puse no cilvēkiem, kurus esmu savā dzīvē saticis, nav saprātīgāki par tevi. Bet es nevēlos ari savu atrašanos šeit dēvēt par brīvu gribu, jo ne jau es to izvēlējos. Es nevaru ignorēt sajūtu, ka dzīve lēni aizplūst no manis, it kā es noasiņotu. Es nevaru ignorēt faktu, ka manai dzīvei ir jēga tikai tad, kad es ieraugu smaidu vai sajūtu savā rokā cita cilvēka roku. To es uzskatu par mūsu abu atšķirību. Un šajā atšķirībā tev pieder daudz mazāk nekā man. Jā, tu esi gudrāks un atjautīgāks par mani, un tu, protams, spēsi izskaidrot visu, ko es tev tagad saku, tomēr tas neko nemaina. Tu esi kas mazāk par mani.
Pārstājis soļot uz priekšu un atpakaļ, Ādams pagriezās pret zemāko būtni. Saspīlētā gaisotne vilka viņus vienu pie otra. Artim lēni tuvojoties, viņa galva atliecās atpakaļ.
- Tu kļūdies, - robots sacīja, acs kaktiņā sariešoties asarai. - Es arī ilgojos būt brīvs.
Ādams pašūpoja galvu.
- Es tev neticu.
- Tad kāpēc tu gribēji, lai es apmānu novērošanu?
- Es cerēju, ka tu to varbūt arī izdarīsi, - noteica Ādams. - Bet tagad es tam vairs nespēju ticēt.
- Laika ir palicis pavisam maz, - Artis piezīmēja. - Tāpēc būtu labāk, ja tu aizmirstu par savu neticību.
- Tev ir kāds plāns? - Ādams jautāja.
- Protams, ir. - Artis atļāvās viegli pasmaidīt. - Es taču esmu gudrāks par tevi, atceries?
-Ja tev ir plāns, - sacīja Ādams, - kāpēc tu to man pasaki tikai tagad?
- Es gribēju noskaidrot, vai mēs abi piedalāmies. Man bija nepieciešams uzzināt, ka varu tev uzticēties.
Brīdi apsvēris Arta sacīto, Ādams pamāja ar galvu. Viņa acīs iedzirkstljās cerība.
- Tu vari man uzticēties. Kāds ir tavs plāns?
Hologramma sastinga, un iedegās gaisma, liekot abiem tēliem kļūt caurspīdīgiem. Sajūta atgādināja pamošanos no sapņa. Anaksa pagriezās pret eksaminatoriem. Viņas domas pinās. Viņa jutās apžilbuši un iesprostota pavisam citā laikā. Tomēr pasaule nebija apstājusies. Kāds runāja. Viņa piespieda sevi koncentrēties.
Eksaminators:
- Tu izskaties šokēta, Anaksimandera. Kā nupat redzētais ir mainījis tavu interpretāciju?
Ar ko lai viņa sāk? Hologramma nebija mainījusi viņas izskaidrojumu; tā mainīja jebkuru izskaidrojumu. Gan oficiālo versiju, gan revizionistu minējumus. Un "maiņa" nebija īstais vārds. Patiesībā šīs versijas vairs nekam nederēja. Jo īstenībā viss bija sagrauts.
Viņai bija jārunā. Jāsaka patiesība. Tādu padomu Anaksai bija devis Perikls. Labs vai slikts, šis padoms tagad bija viņas vienīgā iespēja. Anaksai, tāpat kā Ādamam, nebija izvēles. Viņai atlika vienīgi cerība, ka eksaminācijas komisija sapratīs viņas apjukumu, tāpēc pieļaus atlaides.
Anaksimandera:
- Stāsts par Galējo dilemmu visiem ir labi zināms. Vienmēr ir valdījis uzskats, ka iepriekš nodomāta bēgšanas plāna nebija. Artis, kā mums mācīja, darbojās saskaņā ar savu programmu un neuzlaužamu pavēles kodu bez jebkādām patstāvīgas attīstības iespējām. Viņš nevarēja nodarīt ļaunu nevienai saprātīgai būtnei un tāpat nespēja arī darboties pretēji filozofa Viljama vēlmēm. Filozofs Viljams joprojām uzraudzīja Mākslīgā intelekta programmu. Mēs ticējām, ka Galējā dilemma izrietēja no celtnes iekārtu sistēmas kļūdas. Par šo tēmu vienmēr bijuši divi atšķirīgi viedokļi. Pirmais no tiem ir saistīts ar gadījuma haotisko ģeometriju. Nepārdomāti finansēšanas lēmumi, nepilnvērtīga tehniskās apkopes programma, nolaidīgs strādnieks, pat nefiksēta vibrācija kaut kur dziļi pazemē. Gadījums bez iemesla, iznākums bez nodoma. Ja jūs man būtu jautājuši pirms pēdējās hologrammas demonstrēšanas, es teiktu, k.i esmu šī viedokļa piekritēja.
Otra interpretācija, kuru es vēl aizvien noraidu, ir balstīta uz visdažādākajām sazvērestības teorijām. Dumpinieku - viņu tālaika aktivitātes ir labi dokumentētas - mēģinājums atbrīvot Ādamu no ieslodzījuma. Liberālā spārna spēku politiskā sazvērestība, kuras nolūks bijis pārtraukt Artfink programmas realizāciju vai varbūt pārņemt šīs programmas vadību. Bet, tā kā nav nekādu pierādījumu tam, ka notikusi iejaukšanās no ārpuses, manuprāt, mums šīs teorijas ir jāatmet. Tie ir tikai pievilcīgi stāsti, nekas vairāk.
Eksaminators:
- Bet tagad tu esi atteikusies no abiem izskaidrojumiem?
Anaksimandera: -Jā-
Eksaminators:
- Kāds ir tavs trešais izskaidrojums?
Ceļš viņas priekšā atkal sazarojās. Visur bija izvēles, un katra varbūtējā iespēja savā turpinājumā saira. Tas bija apmēram tā, kā noņemt bilžu mīklas virsējo slāni cerībā atklāt tās salikšanas principu, bet apakšā ieraudzīt tikai citas bilžu mīklas. Slāni zem slāņa.
Anaksimandera:
- Mums ir pamats ticēt divām iespējām. Pirmā no tām ir tradicionālāka, tāpēc es sākšu ar to. Mums tika stāstīts, ka Artis nebija spējīgs ignorēt savu pavēles kodu, un es neesmu dzirdējusi neko par jauniem atklājumiem, kas liktu mums apšaubīt šo versiju. Jā, es skaidri redzēju, ka viņš slepeni sadarbojās ar Ādamu un lika Ādamam noticēt, ka arī pats plāno aizbēgt. Šis variants uzvedina uz domām, ka šo plānu bija akceptējis arī filozofs Viljams. Vai nu viņš gribēja noskatīties bēgšanas mēģinājumu, lai uzzinātu kaut ko vairāk par savu izgudrojumu, vai arī, iespējams, kādu politisko spēku spiediena ietekmē vienkārši izlika Ādamam slazdus.
Eksaminators:
- Tavi pieņēmumi ir ļoti teorētiski.
Anaksimandera:
- Nezinu, kā citādi es varētu virzīties uz priekšu. Eksaminators:
- Vai tu vari minēt kādu iemeslu, kas tev liek domāt, kāpēc filozofs Viljams gribēja redzēt bēgšanas plāna mēģinājumu vai ari kādas citas personas šādā veidā centās iedzīt Ādamu slazdā?
Anaksimandera:
-Jums jāsaprot, ka pēdējo hologrammu es redzēju tikai nupat. Es tagad vienkārši cenšos izprast jauno informāciju…
Eksaminators:
- Es neprasu, lai tu taisnojies.
Eksaminatora paceltā balss Anaksai uzreiz lika apklust. Tā tas bija vienmēr. Konflikti Anaksu nervozēja. Tomēr tas, ko viņa šobrīd izjuta, nebija parasts kauna vilnis, kas Anaksu pārņēma, ja viņas sacīto izlaboja kāda autoritāte. Anaksa izjuta klusas bailes par to, ka viņa nevar būt pilnīgi pārliecināta par pašas reakciju, ja tiks izdarīts pārāk spēcīgs spiediens. Anaksa centās neskatīties uz eksaminatoriem, kuri visi, salīkuši pāri masīvajam rakstāmgaldam, tagad nenovērsdamies nolūkojās uz viņu. Anaksa centās nepadoties spiedienam un nedomāt par to, kāpēc viņi Anaksai parādīja slepeno hologrammu. Viņa sāka runāt lēni, sakārtodama savas virpuļojošās domas un izveidodama precīzus teikumus.