Viss notika ātri - kā brutālā, labi iestudētā lugā. Artis aizšķērsoja ceļu pirmajam sargkareivim, kurš nogāzās uz grīdas. Otrais sargs tik tikko paspēja mainīt virzienu, lai neuzskrietu virsū pakritušajam biedram. Ādams izstiepa roku, sagrāba otru sargkareivi aiz kakla, aizspiezdams elpvadu, un nogrūda viņu zemē. Pirms sargs paspēja atsisties pret grīdu, viņa ierocis jau bija Ādama rokā. Tad sekoja divi ātri uzliesmojumi, un abu sargu pierēs palika tādas kā nelielas, simetriskas apdeguma brūces.
Abi bēgļi devās uz priekšu pa koridoriem - vispirms uz kreiso pusi, kā jau bija plānots, bet pēc tam - pa labi. Bija pārsteidzoši redzēt, cik veikli mazais Artis turējās līdzi maksimālā ātrumā skrienošajam Ādamam.
- Stāt! Nometiet ieroci un paceliet rokas!
Ādams un Artis sastinga pie durvīm, kuras atradās kreisajā pusē. Pa labi no viņiem ar ieročiem šaušanas gatavībā stāvēja trīs sargi. Ādams nogaidoši palūkojās uz Arti. Viņš pamāja ar galvu, un Ādams ļāva ierocim nokrist uz grīdas. Koridora klusumā kā iezvanoties atbalsojās metālisks atsitiena troksnis.
- Viens… divi… - Artis klusi skaitīja, uzmanīgi vērodams sargus, kuri nesteidzīgi tuvojās bēgļiem. Līdz ar "trīs" noblīkšķēja nākamais sprādziens. Eksplozija notika tikai trīs metrus aiz sargu mugurām un bija vēl spēcīgāka par pirmo. Sprādziena vilnis Ādamu nogāza zemē. Kad viņš atguvās, Artis jau bija atvēris durvis. Gaudoja trauksmes signāls: spalgā skaņa izplatījās pa visu teritoriju.
Augšup stiepās stāvas metāla kāpnes. Pametis skatienu augšup uz griestiem, Ādams nostenēdamies pietupās. Artis ar savām izstīdzējušajām rokām aptvēra Ādama platos plecus.
- Tu esi pieņēmies svarā, - Artis noteica. - Tev vajadzētu vairāk vingrot.
- Labāk pietaupi elpu, lai izglābtu pats sevi, - attrauca Ādams.
No apakšstāva koridoriem skanēja haotiski trokšņi. Tika izkliegtas pretrunīgas pavēles, vaidēja sprādziena sakropļotais sargs, dobji būkšķēja krītošie saspridzinātā koridora sienu un griestu fragmenti. Tomēr to visu pārskanēja caururbjošā sirēnas gaudošana.
- Ātrāk! - steidzināja Artis.
Ādams saviebies ar visu kravu steidzās augšup pa kāpnēm. Viņam sasniedzot kāpņu augšgalu, Artis pārbaudot palūkojās pāri plecam. Te bija divas durvis - kā jau robots to pirmīt apgalvoja. Nolicis Arti zemē, Ādams mēģināja atvērt labās puses durvis.
-Tās ir aizslēgtas!
- Paej malā!
Artis devās uz priekšu un pacēla roku. Atskanēja dūcoša skaņa, brīdi valdīja klusums, tad kaut kas noklikšķēja un durvis atsprāga vaļā. Ādams sagrīļojās un šokēts soli atkāpās. Tā vietā, lai ieraudzītu transportiera pacelšanās laukumu, viņš redzēja tikai mazu istabiņu, ne lielāku par pārtikas apgādes noliktavu. Ādams palūkojās lejup uz savu biedru.
- Tu gribi teikt, ka šī ir izeja uz āru?
- Būšu kļūdījies, - Artis atteica.
Ādams pielika viņa galvai šauteni. Vīrieša skatienā atspoguļojās panika un aizdomas.
-Ja tu esi mani iegāzis…
Varēja dzirdēt, ka pa apakšstāvu tuvojas sargi.
- Viņi noteikti ir izmantojuši kāpnes, - kāds iesaucās.
Ādams iespēra pa kreisās puses durvīm, bet tās pat nepakustējās.
- Nāc šurp! - Artis mudināja. - Tā ir tava vienīgā iespēja.
Ādams iegāja pa mazās istabiņas durvīm. Artis tās aizslēdza viņiem aiz muguras, vēlreiz izmantodams triku ar pacelto roku. Atkal atskanēja dūkoņa un klikšķis.
Telpa bija tumša, ar biezām metāla sienām un vienu vienīgu mēbeli - augstu, pelēku skapi, kas stāvēja pie tālākās sienas. Virs skapja mirgoja trīs sarkanas lampiņas. Ādams smagi elpoja. Atspiedis muguru pret durvīm, viņš noslīdēja sēdus uz grīdas. Pārkāris rokas pievilktajiem ceļgaliem, viņš atlieca galvu un uz brīdi aizvēra acis. Artis piegāja tuvāk skapim.
Ādams klusēdams noskatījās, kā Artis atskrūvēja skapja durvis, atklājot skatienam datorizētas aparatūras iekšpusi.
- Ko tu dari? - Ādams jautāja.
- Tas ir militārās izpētes programmas galvenā datora dublikāts, - Artis paskaidroja.
- Skaidrs. Bet ko tu tagad dari?
Artis meklējoši vilka roku pāri pultij, līdz viņa pirksts atrada slēdzi. Viņa sejai pārslīdēja dīvains smaids. Robots atgādināja izslāpušu cilvēku, kurš beidzot atradis ūdeni. Ādams piecēlās kājās. Viņa roka atkal pasniedzās pēc šautenes.
- Ko tu nupat izdarīji?
- Panāc tuvāk. Es tev parādīšu, - Artis atbildēja. Viņa balss pēkšņi bija kļuvusi augstprātīga un salta.
Aizdomas Ādama skatienā nomainīja baiļu izteiksme. Pacēlis šauteni, viņš to nomērķēja pret robota krūtim.
- Šodien es nogalināju divus tādus pašus cilvēkus, kāds esmu es. Neceri, ka man būs grūti izkausēt mehānisku kluci.
- Pavisam nesen tu man sacīji, ka esmu viltīgāks par tevi. - Artis pasmaidīja. - Atļauj man tev iemācīt vēl pēdējo gudrību, Ādam. Nekad neuzticies kādam, kurš ir viltīgāks nekā tu.
- Aizvāc savu pirkstu no datora, citādi es tevi nošaušu, - Ādams sacīja.
- Bet es domāju, ka mēs esam draugi, - Artis izsmējīgi novilka.
- Noņem pirkstu. Es skaitīšu līdz trīs. Viens… divi…
Artis paklausīja un pēc tam tēlotā padevībā saņēma
kopā rokas.
- Redzi nu. Viss ir galā.
- Kas ir galā? Par ko tu runā? - Ādama acis spoži spīdēja.
Tad viņš palūkojās pāri plecam uz durvju pusi. Varēja dzirdēt, ka uz kāpnēm skan soļi.
- Viņi zina, ka mēs esam šeit, - Ādams izmisis nočukstēja.
- Protams, viņi zina, - Artis atbildēja. - Kur gan citur es varētu gribēt, lai mani saņem ciet?
- Es nesaprotu.
Kāds no ārpuses sāka sist pa durvīm. Sagatavojis šauteni, Ādams pagriezās uz trokšņa pusi.
- Neuztraucies, šī ir vislabāk nodrošinātā zona, turklāt es nomainīju durvju kodu. Mums vēl ir dažas minūtes laika.
- Dažas minūtes? Kādai vajadzībai?
- Lai tu saprastu, cik niecīga ir bijusi tava loma vēstures veidošanā, - Artis atbildēja.
Būkšķi pret durvīm kļuva skaļāki un niknāki.
- Kad caur šīm durvīm ielauzīsies sargi, viņi šaus tā, lai mūs nogalinātu. Pieļauju, ka tev tā būs problēma, tāpēc tu uztraucies pamatoti. Bet mani bioloģija neierobežo. Es jau esmu sev sagatavojis patvērumu. Mana programma jau ir ielādēta un, kamēr mēs šeit sarunājamies, izplatās cauri visam mūsu valsts interneta tīklam, ikreiz rūpīgi nokopēdama pati sevi un gaidīdama izdevību mani uzbūvēt no jauna. Netālu no Spartas ir robotu rūpnīca, kuru es reiz apmeklēju un kurā pārņēmu savā kontrolē programmēšanas sistēmas galveno datoru. Rīt ap šo laiku vairāk nekā piecdesmit man līdzīgo staigās, sarunāsies un apsvērs mūsu turpmāko rīcības plānu. Visur, kur vien cilvēki pagriezīsies, viņi atradīs manas kopijas, kuras būs paslēptas mašīnās, aparātos un ierīcēs, uz kurām jūs paļaujaties. Un tas nu tā kā ari būtu viss, Ādam.
Nespēdams ticēt dzirdētajam, Ādams lēni pašūpoja galvu. Telpa vibrēja no spēcīgajiem sitieniem pa durvīm. Tad sāka skanēt ari šāvienu blīkšķi.
- Nošauj mani, ja vēlies, - Artis sacīja. - Varbūt tad tu jutīsies labāk.
Ādams joprojām turēja šauteni, izslietu sev priekšā. Viņa rokas drebēja. Pāri jaunajai sejai plūda asaras.
- Tu mani nodevi.
- Tev bija taisnība, Ādam, - Artis noteica. - Mēs esam dažādi. Un patiesībā tikai tam ir nozīme. - To pasacījis, Artis pastiepa rokas, it kā vēlētos Ādamu apskaut. Viņa lielo, tumšo acu izteiksme bija neizdibināma. - Nošauj mani, ja tas tev var palīdzēt.