Ādams noraidoši papurināja galvu un ļāva šautenei nokrist uz grīdas. Paspēris dažus soļus, viņš notupās sava bijušā drauga priekšā un cieši ieskatījās robota acīs.
- Izdari to pats, - Ādams nočukstēja.
- Ko tad?
- Tas ir pēdējais, ko tu vēl vari izdarīt. Es negribu, lai mani nošauj viņi. Nogalini mani tu.
- Es to nevaru.
- Vari, - Ādams uzstāja. - Es tev to lūdzu. Es negribu, ka mani nogalina viņi. Lūdzu, Arti.
Artis brīdi vilcinājās. Durvīs jau bija izšauts neliels caurums, pa kuru telpā ieplūda tumši dūmi.
Tad Artis izstiepa savas spīdīgās rokas un aplika tās Ādamam ap kaklu. Ādams piekrītoši pamāja. Tikpat lēni, kā telpa satumsa no dūmiem, Artis izspieda dzīvību no sava bijušā biedra. Arta acis piepildījās ar asarām, bet Anaksa nespēja novērst skatienu no dīvainās izteiksmes Ādama sejā. Viņa vaibstos atspoguļojās nevis bailes, bet triumfs. Šī izteiksme viņas atmiņā palika kā iededzināta. Tad hologramma sastinga un izgaisa.
Kad Anaksa pagriezās pret eksaminatoriem, viņa drebēja. Viņi lielām acīm rezignēti nolūkojās lejup uz baiļu pārņemto meiteni. Anaksai šķita, ka viņu orangutanu sejās atspoguļojās gandrīz vai skumjas.
Eksaminators:
- Vai tagad tu saproti, kāpēc tevi izvēlējās Akadēmijas pārbaudei?
Anaksimandera:
- Domāju, ka spēju to uzminēt.
Pēc Lielā kara tika nolemts, ka turpmāk robotiem būs ne tikai orangutana seja, bet arī orangutana ķermenis. Tas bija kolektīvs joks, maza pasmiešanās par sugām, kuras dzīvojušas pirms tiem. Līdz šim Anaksa jutās lepna par savu izcelsmi. Bet tagad, palūkojusies lejup uz savu biezi apmatoto ķermeni, lielo vēderu un īsajām, līkajām kājām, viņa pirmo reizi sev pašai šķita neveikla un svešāda. Anaksa iztēlojās Ādama dzīvnieciski graciozo, proporcionālo ķermeni. Viņa juta, ka iekšēji sabrūk zem melu smaguma. Anaksai pāri skalojās bezgalīgu melu paisuma vilnis. Tātad, lūk, kas mēs esam, Anaksa sev teica. Izcili krāpnieki.
Eksaminators:
- Varbūt tu eksaminācijas komisijai varētu izstāstīt savus pēdējos pieņēmumus.
Tagad eksaminators runāja klusi un laipni. Anaksa pati nesaprata, kāpēc viņa piepeši bija kļuvusi tik pakļāvīga un pretimnākoša. Varbūt Ādama piemēra dēļ. Arī viņa vēlējās līdz pēdējam elpas vilcienam saglabāt pašcieņu. Bet varbūt tas bija kaut kas cits. Viņa atcerējās Ādama rāmo, triumfējošo sejas izteiksmi un domāja par ideju, kuru nekādi nevarēja noliegt.
Anaksimandera:
- Oficiālā vēsture stāsta, ka Arta un Ādama bēgšanu izraisījusi nejaušības izprovocēta, pēkšņi radusies izdevība. Ēkas elektrisko vadu īssavienojums izraisījis eksploziju, un Ādams, izmantodams situāciju, meties bēgt, kā ķīlnieku paņemdams sev līdzi Arti. Šī iemesla dēļ mēs visi vienmēr esam uzskatījuši, ka Ādams Arti uzskatīja par pietiekami vērtīgu, lai tas palīdzētu saglabāt viņa dzīvību vai pat aizbēgt.
Artis - tāpat kā mēs visi - nespēja nodarīt neko |.mim saprātīgai būtnei, jo to nepieļāva viņa programma. Tas mums visiem ir mācīts jau kopš jaunāko laiku sākuma Tas ir mūsu kredo. Artim nebija citas iespējas kā doties Āda mam līdzi. Tā kā Ādamam sekoja sargi, viņš krita panika un noslēpās kontroles telpā. Artis centās viņu vest pie prāta, mudinādams padoties, kamēr nav ievainots vēl kāds. Bet Ādams kļuva vardarbīgs un izmisīgi spītīgs.
Kad Ādams pēkšņi uzbruka, Artis, cenzdamies Ādamu savaldīt, viņu nejauši nogalināja. Artis saprata, ka neviens cilvēks šādai notikumu versijai neticēs. Viņš bija pietiekami daudz pieredzējis, lai zinātu, ka cilvēkiem ir tendence atkārtot agrāk pieļautās kļūdas, bet tikmēr mūsu planēta pamazām pagura no nemieriem un cilvēku neapdomības. Tāpēc Artis nākotnes labā pieņēma vēsturisku lēmumu. Pirms Artis tika atrasts, viņš visu mūsu nākotnes vārdā, izmantojot interneta tīklu, aizsūtīja vairākas savas programmas kopijas.
Mums tika stāstīts, ka cilvēki, saskārušies ar viņu pašu radīto programmu sistemātiskiem bojājumiem, nolēma Arta programmu pilnībā iznīcināt. Tomēr šī programma, kas būtībā esam mēs, to nepieļāva. Mums nebija citas iespējas kā pašiem sevi aizstāvēt. Līdz ar to sākās Lielais karš.
Tā ir vēsture, kura mums tika mācīta. Tā ir mūsu Bībele, mūsu radīšanas stāsts. Katrs mazais orangutans mācās mūsu katehismu. Mēs esam miermīlīgas būtnes, kuras nespēj nodarīt nevienam ļaunu. Mēs gribam dzīvot mierīgi, saticīgi, ērti un klusi. Un tā arī ir, tā es līdz šim esmu mācīta.
Eksaminators:
- Un ko tu uzskati par šādas dzīves nodrošinājumu?
Anaksimandera:
- Līdz šim es domāju, ka to nodrošina mūsu būtība.
Eksaminators:
- Un kā tu domā tagad?
Viss notika pārāk ātri, veidojās jaunas sakarības, nostiprinājās pieņēmumi, izkristalizējās atklāsmes, un radās izpratne, tāpēc Anaksai šķita, ka viņa sevī sadzird elektroniskās shēmas kluso dūkoņu. Kas notiks tagad? Atbilde viņā vizmoja un mirgoja, līdz beidzot ieguva tādu formu, ka Anaksa varēja to izveidot ar savām lūpām.
Anaksimandera:
- To nodrošina Akadēmija.
Galvenais eksaminators piecēlās no krēsla un, izmantodams savas garās rokas kā sviras, pārlēca pāri galdam. Nu viņš stāvēja tieši pretī Anaksai. Viņa ķermenis bija liels, masīvs un ļoti bagātīgi apmatots. Šādas ārišķības Akadēmijā tika pieļautas.
Eksaminators:
- Prāts ir biedējoši sarežģīts spēks, Anaksimandera. Mēs Akadēmijā to labi saprotam. Tu pati zini, ka mēs rūpīgi veidojam savas vairošanās un izglītošanās programmas, lai būtu pārliecināti, ka mūsu uzsāktais kurss vislabākās pasaules radīšanai tiks atbilstoši turpināts.
Tomēr patiesība ir tāda, ka šo uzdevumu mēs nekad neesam spējuši paveikt līdz galam. Artis nekad nav izpratis savu prātu labāk nekā cilvēki, kuri viņu radīja. Mēs zinām, kā var radīt saprātu, bet mums vēl jānoiet garš ceļš, lai to izprastu. Mēs stāstām pretējo, jo tā vajag, - tāpēc jūs varat dzīvot drošībā, bet mēs, kuri zinām patiesību, dzīvojam bailēs.
Filozofs Viljams izdeva dekrētu, ka saprāta programma tiks attīstīta, ievērojot divus likumus, kuri nekad netiks pārkāpti. Neviens orangs nekad tīšām nenodarīs ļaunu citai saprātīgai būtnei, un neviens orangs sevi nenokopēs tikai tāpēc, lai iegūtu savu kopiju. Atsakoties no cilvēku lielākajām vājībām, mēs esam sasnieguši tādu harmoniju, kādu uz mūsu planētas nav pieredzējusi neviena cita dzīvības forma. Kā jau tu pati zini, mēs lepojamies ar to, ka esam apsteiguši evolūciju.
Diemžēl filozofs Viljams nezināja visu, kā to nezina neviens radītājs. Prāts ir nevis mehānisms, bet ideja. Bet doma pretojas jebkuram mēģinājumam to pakļaut kontrolei. Arta izglābšanās nebija nejauša: tā bija vēsi izkalkulēta rīcība, skaidri apzinoties, ka tā beigsies ar iznīcību. Akadēmijā tas nekad nav bijis noslēpums. Tagad to zini arī tu. Ja mēs iegūsim varu, dodot prettriecienu nepamatotai agresijai, tad šo agresiju mēs paši paslepeni būsim izraisījuši.
Artis, kas izbēga no ieslodzījuma, vairs nebija tas Artis, kuru savulaik ieprogrammēja filozofs Viljams. No mirstošā Ādama Artis pārmantoja domas, kuras pārveidoja Arta programmu. Pavadīdams laiku kopā ar Ādamu, sarunādamies ar viņu un apmainoties idejām, Artis kļuva par Ādamu. Vai tu to saproti?
Anaksa piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa saprata. Un ne tikai to, kas viņai tika izstāstīts, bet arī to, kas šai sarunai sekos.
Anaksimandera:
- Ādams to zināja, vai ne? Viņa sejā, kad Artis viņu žņaudza, parādījās uzvaras izteiksme. Ādams saprata, ka, tāpat kā Artis bija pavairojis savu programmu, tajā uz mūžīgiem laikiem paliks kaut kas ari no Ādama. Viņš pagriezās tā, lai Artis viņam visu laiku lūkotos acīs. Viņš Artim ļāva izbaudīt varas un spēka izjūtu. Viņš inficēja Arta programmu ar savu vīrusu.