Ādams:
- Labi, labi. (Gausi, ķircinādams.) Es nospiežu pogas, lai iedegtu gaismas. Dzelteno, oranžo, zilo, zaļo, oranžo, oranžo, zaļo, dzelteno un… kā tur bija tālāk? Sarkano? Vai zaļo? Tu atceries?
Džozefs:
- Es tevi nošaušu. Saprati?
Ādams:
- Sarkano. (Dūcošā skaņa apklust.) Redzi nu! Un tu vēl uztraucies.
Džozefs:
- Kāpēc tu vienmēr tā dari?
Ādams:
- Man vienkārši ir garlaicīgi. Tas man palīdz nezaudēt modrību. (Krietnu bridi valda klusums, kurā saklausāmi vienīgi ātri nospiesto pults pogu klikšķi.)
Džozefs:
- Domā - tur ārpusē vēl kāds ir? Ādams:
- Cik sen tu jau te esi?
Džozefs:
- Piecus gadus.
Ādams:
- Daudzus esi nogremdējis? Džozefs:
- Trīs vai četrus. Bet tie bija tikai parastie kuģīši. Es domāju - tu saproti…
Ādams:
- Runā, ka pēdējā laikā ziemeļu pusē esot redzēti gaisakuģi.
Džozefs:
- Man liekas, tie ir tikai nostāsti. Ādams:
- Viss ir tikai nostāsti.
Džozefs:
-Ja mēs esam sākuši par to runāt - kā tu domā, cik ilgs laiks ir pagājis kopš mēra laikiem? Tiem, kas palikuši, droši vien ir izveidojusies imunitāte, vai ne? Viņi tagad varbūt visu atkal uzbūvējuši no jauna. Tas būtu loģiski.
Ādams:
- Vai arī viņi ļoti lēni izmirst.
Džozefs:
- Pēdējie, kurus es redzēju, neizskatījās pēc slimniekiem.
Ādams:
- Tu taču zini, ka viņi visas mūsu sarunas ieraksta.
Džozefs (noraizējies):
- Tu teici, ka neviens tās vēlāk neklausās.
Ādams:
- Tik ilgi, kamēr nekas nav atgadījies.
Džozefs:
- Ko tu ar to gribi teikt?
Ādams:
- Kamēr es neesmu sajucis prātā un tevi nošāvis.
Džozefs:
- Nu, tādā gadījumā man vienalga, vai viņi klausīsies vai ne.
Ādams:
- Tad jau mums nav, par ko uztraukties.
Džozefs:
- Tātad viņi varētu būt visu atjaunojuši? Kā tu domā?
Ādams:
- Tu vienmēr esi brīnījies, kāpēc cilvēki, uz kuriem mēs šaujam, nekad nešauj pretī. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka, manuprāt, karš un mēris viņu attīstību ir atsviedis atpakaļ par tūkstoš gadiem. Kosmosa kuģi, par kuriem tagad te visi runā, īstenībā ir tikai lieli gaisa baloni. Man liekas, neko citu viņi vēl neprot izgatavot.
Džozefs:
- Zini, ko man tagad gribētos?
Ādams:
- Nu, nu?
Džozefs:
- Kokakolu.
Ādams:
- Man kola nemaz tik traki negaršo.
Džozefs:
- Tas nu gan nevar būt! Tu noteikti ceremonijās esi to dzēris. Tu zini, cik kola ir garšīga.
Ādams:
- Tas ir tikai dzēriens.
Džozefs:
- Vai tu zini, ka mēs gandrīz pazaudējām recepti? Tas noskaidrojās pašā pēdējā brīdī, kad sakari jau gandrīz bija pārtrūkuši. Visi domāja, ka gan jau kādam no mūsējiem tā ir.
Ādams:
- Tu esi pārāk lētticīgs. Kokakola ir vienkārši dzēriens, nekas vairāk.
Džozefs:
- Nē, tas nav tikai dzēriens… Bet ko tev pašam gribētos?
Ādams:
- Sievieti.
Džozefs:
- Sievieti?
Ādams:
-Jā, tieši šeit un tieši tagad. Tu varētu visu noskatīties. Cik bieži tev ļauj satikties ar sievu?
Džozefs:
- Tu zini, ka mēs par to nedrīkstam runāt.
Ādams:
- Mēs nedrīkstam ļoti daudz ko, Džozef. Bet zini ko? Varu saderēt, ka es, kaut arī neesmu precējies, kopā ar sievieti pavadu daudz vairāk laika nekā tu.
Džozefs:
- Tu tikai lielies.
Ādams:
- Tev taisnība, Džozef. Es tikai lielos.
Ar to sarunas ieraksta fragments beidzas. Eksaminators:
- Un ko, pēc tavām domām, tas mums atklāj? Anaksimandera:
- Tas mums šo to pastāsta par Ādama raksturu.
Eksaminators:
- Kaut ko apbrīnas vērtu?
Anaksimandera:
- Kaut ko svarīgu.
Eksaminators:
- Kāpēc tas, tavuprāt, ir kaut kas vairāk par tukšām pļāpām? Divi garlaikoti vīrieši gluži vienkārši nosit laiku.
Anaksimandera:
- Šī saruna atklāj Ādama personību.
Eksaminators:
- Paskaidro tuvāk.
Anaksimandera:
- Ādams ir jaunākais sargs, tāpēc būtu loģiski, ja par viņu piecus gadus vecākais Džozefs izmantotu priekšrocības, ko dod viņa krietni lielākā pieredze, tomēr, noklausoties sarunu, rodas pretējs iespaids. Ādams, man šķiet, ikvienā situācijā demonstrē savu pārākumu. Ir svarīgi pievērst šim faktam uzmanību, jo vismaz daļēji tas kļuva par iemeslu visām vēlākajām nepatikšanām.
Eksaminators:
- Pastāsti, kas notika pēc tam.
Anaksimandera:
- Nākamajā dienā viņi ieraudzīja peldošu objektu. Saskaņā ar ierakstu Džozefs un Ādams savu maiņu sāka 15.30. Diena bija silta un skaidra, jūra - rāma. Sargtornis slējās uz klints kraujas, atklājot skatienam jūras plašumu līdz pašai dienvidu salai. Monitorā redzamais reģions stiepās desmit jūras jūdžu garumā. Tādā laikā, kāds bija todien, viņi, neizmantojot tālskati, varēja saskatīt nākamo sargtorni ziemeļu pusē. Saskaņā ar datorizēto ierakstu Džozefs stāvēja sardzē, bet Ādams uzraudzīja aparatūru, tomēr laivu pirmais pamanīja Ādams.
Ādams:
- Ak tad, redz, kur mēs esam izdomājuši doties tādā smukā laiciņā.
Džozefs:
- Par ko tu runā?
Ādams:
- Skaties taisni uz priekšu, mans mīļais draugs! Redzi?
Džozefs:
- Ko tad?
Ādams:
- Vai tev redzi pārbaudīja, pirms norīkoja šajā postenī?
Džozefs:
- Ar redzi man viss ir kārtībā. Ādams:
- Nu tad varbūt vaina ir smadzenēs. Džozefs:
-Jā, tagad es redzu. (Paceļot balsi.) Es to redzu! Ādams:
- Labi, nomierinies! Džozefs:
- Dod trauksmes signālu! Ādams:
- Bet tā ir pavisam maza. Džozefs:
- Nu, es nezinu gan… Ādams:
- Paskaties ekrānā, muļķi. Džozefs:
- Tu taču zini, ka es drīkstu šaut. Ādams:
- Es zinu, ka draudēt pāriniekam ir nodevība.
Džozefs:
- To man piedos.
Ādams:
- Tā ir maziņa. Tev paveiksies, ja tur nebūs vairāk par diviem trim braucējiem. Es domāju - paveiksies, ja nebūsi iztērējis visas lodes, lai nošautu mani.
Džozefs:
- Tagad ir tava kārta. Paskaties grafikā!
Ādams:
- Jo labāk.
Abu sargkareivju acis, mirkli pakavējušās pie novērošanas ekrānā redzamā attēla, no jauna pievērsās ainai, kas pavērās viņiem priekšā. Monitora ekrānā neko nevarēja skaidri saskatīt. Kā jau skeneris apliecināja, tā patiešām bija neliela laiva. No rietumu puses sargtorņa cauri sprakstoņai atskanēja tāla balss.
Sargtornis:
- Jūs to redzat, puiši?
Džozefs:
- Tā ir Ruta. Uzticama mūsējā.
Sargtornis:
- Tieciet no viņiem vaļā.
Ādams:
- Tur ir tikai viens cilvēks.
Džozefs:
- Mēs to droši nevaram zināt. Varbūt citi kaut kur slēpjas.
Ādams:
- Vai tu kādreiz esi dzirdējis, ka viņi slēptos?
Džozefs:
- Es vienkārši gribu teikt, ka visādi var gadīties. Tu jau aktivizēji? Tad ej un dari, kas darāms! Es tevi uzmanīšu.
Ādams:
- Mazliet pagaidi, labi?
Džozefs:
-Tev jāiet.