Anaksimandera:
- Es sacīju, ka mums visiem piemīt šāda dziņa. Jūs tagad, kā noprotu, gribat uzzināt manu personisko viedokli, proti - vai Ādamam šai dziņai vajadzēja ļauties vai tā viņam bija jāapslāpē. Manuprāt, Ādamu pret bezpalīdzīgo ceļotāju pārņēma gluži cilvēciska līdzjūtība. Saskaņā ar instruktāžu viņam šajā brīdī par savām izjūtām bija jāaizmirst, tāpēc rodas jautājums: kāpēc Ādams ignorēja pavēli? Iespēja ir tikai viena. Ja viņš ticētu, ka iespēja saslimt ar mēri vēl aizvien ir aktuāla, no viņa puses būtu nesaprātīgi pieņemt lēmumu, kas apdraudētu visu nāciju. Ādams nebija virusoloģijas speciālists. Tomēr es ticu, ka cilvēki, kuri izjuta tieksmi Ādama rīcību novērtēt kā varonību, gluži instinktīvi izprata empātijas nozīmi. Lai sabiedrība spētu sekmīgi funkcionēt, ir nepieciešama patiesa iejūtība.
Pirmo reizi visi trīs eksaminatori izrādīja kaut kādu reakciju. Viņi iztaisnoja plecus. Viņu skatieni iekvēlojās. Galvenais eksaminators izslējās vēl garāks un izskatījās vēl draudīgāks.
Eksaminators:
- Vai tu gribi teikt, ka sabiedrība, kas iet bojā mēra dēļ, ir vērtējama augstāk par sabiedrību, kas dod priekšroku vienaldzībai?
Anaksimandera:
- Tas ir labs jautājums. Ar atbildi mēs nonākam līdz lietas būtībai.
Eksaminators:
- Un kāda ir tava atbilde?
Anaksimandera:
- Es domāju, ka, ņemot vērā toreizējos apstākļus, Ādama romantisko rīcību nevar attaisnot, tomēr, zinot mūsu vēsturi, mums visiem vajadzētu justies viņam pateicīgiem.
Iestājās klusums. Viņi gaidīja, ka Anaksa turpinās runāt, bet viņa apzinājās, ka ir veiksmīgi izvairījusies no lamatām, tāpēc mierīgi stāvēja eksaminatoru priekšā, stingri apņēmusies nespert nevienu soli pa to ceļu, kurā viņi centās Anaksu ievirzīt.
Eksaminators:
- Interesanta atbilde.
Anaksimandera":
- Tas bija interesants jautājums.
Eksaminators:
- Esmu pārliecināts, ka tu esi uzmanīgi sekojusi laikam. Tagad pirmā eksaminācijas stunda ir noslēgusies. Turpmāk mēs laiku pa laikam palūgsim tevi iziet uzgaidāmajā telpā, lai eksaminācijas komisija varētu izplānot mūsu pārrunu turpmāko virzienu.
Anaksimandera:
- Vai jūs gribētu, lai es to daru tagad?
Eksaminators: -Ja tev nav iebildumu.
Anaksimandera:
- Un kā būs ar man atvēlētā laika limitu? Eksaminators:
- Pulkstenis tiks apstādināts.
PIRMAIS PĀRTRAUKUMS
Anaksa manīja, kā viņai aiz muguras aizslīdēja durvis. Vēl viens neparedzēts pavērsiens. Nekas, viņa sevi mierināja, neuztraucies. Viena stunda ir garām, četras vēl priekšā. Pie uzgaidāmās telpas ārdurvīm stāvēja sargs - kā Anaksa noprata, tāpēc, lai viņa nemēģinātu sazināties ar ārpasauli. Viņš bija vecāks par Anaksu. Viņa sargu uzlūkoja un pasmaidīja, bet viņš, neatbildējis smaidam, novērsās.
Anaksa nolēma brīvo laiku izmantot savā labā. Pārtraukums patiešām nāca īstajā brīdī. Anaksa bija melojusi eksaminatoriem. Viņa pati to neapzinājās, pirms nebija piespiesta pateikt šos vārdus skaļi. Anaksa tobrīd jutās tik dīvaini, ka bija jāšaubās, vai tas palicis nepamanīts. Jā, Ādama rīcība bija romantiska, nesaprātīga un neattaisnojama. Tomēr tad, kad Anaksai to lika komentēt, viņa neteica taisnību.
Anaksa nezināja, vai tad, ja sargtornī Ādama vietā būtu bijusi viņa, viņai pietiktu apņēmības rīkoties tā, kā rīkojās Ādams, bet apjauta vienīgi to, ka Ādams ir izdarījis pareizu izvēli. Šo jauno, bīstamo patiesību viņa centās norīt un sakoncentrēt visu uzmanību turpmākajam, respektīvi, Ādama aresta detaļām un arestam sekojošajai tiesai. Anaksa sev atgādināja, ka ir labi sagatavojusies. Viņa piespieda sevi domāt tikai par to, cik daudz viņai nozīmē panākumi un cik ļoti viņa vēlas ieraudzīt Perikla seju, kad Periklam paziņos, cerams, patīkamos jaunumus.
- Vai jūs zināt, cik ilgi man būs šeit jāuzturas? - pēc pusstundas, nesagaidījusi uzaicinājumu atgriezties, Anaksa jautāja sargam. Spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, sargs nebija gaidījis, ka Anaksa viņu uzrunās.
- Bet kā lai es to zinu? - Viņa balss bija pārsteidzoši maiga un klusa. Nemaz ne tāda, kā pienāktos sargam.
- Es vienkārši domāju, ja jūs bieži te stāvat…
- Es nekad agrāk šeit neesmu bijis, - sargs atbildēja. - Šī man ir pirmā reize.
- Bet jūs mani uzraugāt, vai ne?
- Ko? - Viņa sejas vaibsti no apjukuma saspringa.
- Jūs esat apsargs, pareizi? Jūs šeit esat tāpēc, lai es nemēģinātu sazināties ar kādu cilvēku no ārpuses.
- Kā gan jūs to varētu? - sargs attrauca. - Šī ēka ir pilnībā aprīkota ar novērošanas sistēmu. Nekādi elektroniskās saziņas līdzekļi šeit nedarbojas.
- Zinu. Man tikai ienāca prātā, ka jūs varbūt esat tāds kā papildu nodrošinājums.
Sargs sāka smieties.
- Kas noticis? - Anaksa uzstājīgi noprasīja. - Kas šeit ir tik smieklīgs?
- Es tieši to pašu pirmīt nodomāju par tevi, - viņš beidzot atzinās.
Nu tikai Anaksa pamanīja, ka telpai ir vēl otras durvis.
-Tātad ari tu…
-Jā, tikai mani izlaida pa tām durvīm.
- Nu un kā tev tur iekšā gāja?
- Grūti pateikt. Es nebiju domājis, ka būs pārtraukumi.
-Jā… Tas laupa drosmi, vai ne?
- Mazliet.
- Mani, starp citu, sauc Anaksa.
- Priecājos iepazīties. Es esmu Soks.
- Kāda ir tava tēma?
- Domā, mums par to tagad vajadzētu runāt?
- Vai viņi mūs būtu atstājuši vienā telpā, ja negribētu, lai mēs to apspriežam?
- Iespējams, viņi mūs novēro, - Soks ieminējās.
Anaksai viņš patika. Soks atstāja labu iespaidu jau uzreiz
pēc iepazīšanās. Anaksa bija pārliecināta, ka viņš ir laipns un labsirdīgs.
- Vai tev uzdeva sarežģītus jautājumus? - viņa jautāja.
- Lielākoties viss bija labi, - Soks sacīja. - Es vienīgi tiku ievilkts diskusijā par ētiku. Tā nav manas kompetences sfēra - lai neteiktu vairāk.
- Ar mani bija tieši tāpat, - Anaksa atzinās.
Viņas sacītais, kā likās, Soku nomierināja. Viņš uzlūkoja Anaksu tā, it kā censtos nolasīt viņas domas. Tad viņš strauji paliecās uz priekšu, un Anaksa - sev pašai par pārsteigumu - pameta skatienu visapkārt. Soka balss skanēja tikai mazliet skaļāk par čukstu.
- Uzmanies, - viņš ļoti klusi teica. - Viņi zina vairāk, nekā tu domā.
Atliecies atpakaļ, Soks Anaksu uzlūkoja. Viņa neatbildēja.
Viņš Anaksai bija pilnīgi svešs cilvēks. Ko gan viņš iedomājās, tā riskēdams? Un tieši šajā mirklī, it kā pasvītrojot bīstamību, eksaminācijas telpas durvis atkal atslīdēja vaļā.
OTRĀ STUNDA
Izvairīdamās no Soka skatiena, Anaksa klusi devās atpakaļ uz durvju pusi. Iegājusi telpā, viņa palūkojās uz eksaminatoriem. Tagad viņa jutās sanervozējusies vēl vairāk nekā pirmīt. Anaksai šķita, ka viņi nemaz nav izkustējušies no savām vietām. Viņa centās uzminēt, par ko tie pārtraukuma laikā ir runājuši.
Nogaidījis, kamēr Anaksa atkal ieņēma savu vietu, galvenais eksaminators tūlīt uzdeva nākamo jautājumu, it kā pārtraukums būtu noticis tikai Anaksas iztēlē.
Eksaminators:
- Kādu apstākļu rezultātā Ādams tika arestēts?
Anaksimandera:
- Viss, kas ir saistīts ar Ādama arestu, man šķiet pārspīlēts. Es jau iepriekš sacīju, ka viņa rīcība, glābjot meiteni, kura saprotamu iemeslu dēļ vēlāk kļuva pazīstama kā Ieva, liecina drīzāk par spontānu lēmumu nekā par iepriekš izplānotu sazvērestību.