Kā tas parasti notiek gadījumos ar piespiedu kārtā izpildītu nāvessodu, audiovizuālie ieraksti no sargtorņa laika periodā pirms Džozefa nāves tika rūpīgi pārbaudīti, un abu sargu pienākumu apmaiņa tieši pirms incidenta tūlīt izraisīja aizdomas. Ekspertus nosūtīja pārbaudīt Lielo jūras nožogojumu. Viņi uzreiz ievēroja, ka ir notikusi ielaušanās. Šis fakts radīja pirmās aizdomas pret Ādamu, kuru rezultātā aizsākās viņa pārtikas iegādes operāciju novērošana. Kaut arī Ādams, izmantojot nozagtu reģistrācijas karti, pavisam viegli pamanījās dabūt lieku pārtikas un ūdens devu, viņu tobrīd jau nepārtraukti uzraudzīja. Tika aktivizēta Ādama izsekošanas mikroshēma, un nākamajā naktī, kad viņš izzagās no kopējās guļamistabas, katrai viņa kustībai sekoja vesela karantīnas un likumu sargātāju brigāde.
Eksaminators:
- Vai tev nešķiet savādi, ka tehniskajā jomā tik kompetents cilvēks kā Ādams neiedomājās par iespēju, ka var tikt izmantota izsekošanas mikroshēma?
Anaksimandera:
- Šajā ziņā ir daudz dažādu pieņēmumu attiecībā uz Ādama rīcības motivāciju. Te atkal parādās jautājums par sazvērestības teorijām, kuru galvenā problēma ir pieņēmums, ka cilvēki spēj rafinēti ietekmēt notikumus. Es domāju, ka šī pieņēmuma dēļ neizbēgami rodas sarežģījumi un pārpratumi. Man personiski Ādamu tā brīža apstākļos daudz vieglāk ir iedomāties vienkārši kā nobijušos cilvēku, kas, izdarījis to, kas viņam šķitis pareizi, saprot, ka ar radušos situāciju diez vai spēs tikt galā.
Eksaminators:
- Tā ir romantiska interpretācija. Anaksimandera:
- Nē, pavisam pragmatiska. Ādams nezināja, ko darīt turpmāk. Viņš apzinājās, ka neviens viņam nepalīdzēs, tomēr, izdarījis izvēli, tagad bija atbildīgs par izglābto meiteni. Būdams apjucis, viņš uz alu, kurā slēpās meitene, neapdomīgi aizveda drošības dienesta ļaudis, kuri pēkšņi metās uzbrukumā.
Eksaminators:
- Kas notika alā?
Anaksimandera:
- Baidos, ka mēs to īsti skaidri nekad neuzzināsim. Drošības dienesta vīriem bija stingri piekodināts atvest Ādamu un Ievu dzīvus, jo kontrole baidījās, ka abi ir plašākas sazvērestības līdzdalībnieki.
Oficiālais ziņojums liek domāt, ka Ādamam un Ievai uzbruka no slēpņa. Man šādā rīcībā ir grūti saskatīt jēgu, tomēr drošības spēkiem acīmredzot bija pietiekami svarīga motivācija notikušo interpretēt tieši tā. Alternatīvais variants varētu būt tāds, ka drošības dienests nezināja, kādā veidā ala sazarojas, un vienkārši devās uzbrukumā pa nepareizo eju.
Ādams un Ieva atradās alas īsākā atzarojuma galā, kad sadzirdēja, ka uz viņu pusi steidzas drošības dienesta darbinieki. Ādamam bija Džozefa šautene, kuru puisis bija iepriekšējā dienā atstājis alā. Ja Ādams paliktu turpat uz vietas, viņu noteikti atrastu, tāpēc viņš nonāca smagas izvēles priekšā: vai nu pamest Ievu un censties aizbēgt, pirms drošības dienesta vīri ir atldājuši savu kļūdu, vai ņemt Ievu sev līdzi.
Ādams saprata, ka bēgšana kopā ar novārgušo Ievu būs daudz gausāka, tomēr viņš meiteni nepameta. No Ievas vēlāk sniegtās liecības mums ir zināms, ka viņa lūgusi, lai Ādams viņu atstāj alā, tomēr viņš atteicies to darīt.
Viņiem nebija nekādu izredžu. Pie alas ieejas bija nostādīti sargkareivji, un nepagāja ilgs laiks, kad uzbrukuma vienības vīri, atklājuši savu kļūdu, devās atpakaļ. Alā bija tumšs, un alas izrobotās sienas izkliedēja un apslāpēja lāpu gaismu; kad vienības vīri centās savā starpā sasaukties, atbalsis radīja pārpratumus un apjukumu. Kā Ādams vēlāk apgalvoja, viņam radies iespaids, ka drošības spēki uzbrūk no abām pusēm. Katrā ziņā nenoliedzams ir fakts, ka viņš, paslēpies aiz klints izvirzījuma, atklāja uguni uz tiem vīriem, kuri atgriezās alā.
Kļūdas ātri sekoja cita citai. Šautenes, kuras upuri apdullina ar elektrošoku, alas apstākļiem nebija piemērotas. Elektrošoka viļņi atsitās pret alas sienām, un galu galā uzbrucēji cieta no pašu raidītajiem šāvieniem. Atšķirībā no viņu ieročiem Ādama šautene bija paredzēta nogalināšanai. Šī iemesla dēļ, lai nošautu vienpadsmit karavīrus, Ādamam - kā daži vēlāk apgalvoja - nebija vajadzīga iepriekšēja kaujas iemaņu apgūšana slepenā kamerā, kur viņu it kā sagatavojuši iebrucēji no ārpuses. Drīzāk notika tas, ko tālaika militāristi dēvēja par SNVS: situācija normāla, vispārējs sajukums.
Galu galā Ādams un Ieva tika nogādāti centrālajā karantīnā, kurā rūpīga veselības pārbaude apliecināja, ka neviens no abiem nav inficēts ar kādu no pazīstamajiem mēra paveidiem. Tomēr plašākai sabiedrībai pārbaudes rezultātus neatklāja. Publicētie medicīniskās izmeklēšanas dati ļāva noprast, ka Ievas organismā atklātas anormālas antivielas, kuras atbilst visbīstamākās slimības formas sākuma stadijai. Amatpersonas pārliecināja cilvēkus, ka Ieva nav slimības pārnēsātāja, tomēr atklātās antivielas apstiprinot oficiālo nostāju, ka ārpasaulē atlikušo iedzīvotāju skaitu vēl aizvien strauji turpina samazināt mēris.
Un tad sākās visslavenākais tiesas process visā Republikas vēsturē.
Eksaminators:
- Tiesa pati par sevi nebija obligāti nepieciešama. Republikas varas pārstāvju vēlēšanās nopratināt gūstekņus ir saprotama, tomēr nav taisnība, ka to varēja izdarīt tikai publiska tiesas procesa laikā.
Šādā situācijā varēja būt kārdinoši sarīkot slēgtu, konfidenciālu tiesas prāvu, jo lieta bija saistīta ar specifisku informāciju. Viens no vēsturniekiem pat ir izteicis domu, ka vispār nebija nekādas nepieciešamības uztraukt sabiedrību, izplatot informāciju par notikušo incidentu. Tāpēc jāsecina, ka lēmums tiesas procesu padarīt par publisku notikumu bija rūpīgi pārdomāts. Izskaidro, lūdzu, kāpēc tā!
Anaksimandera:
- Es pirmīt pievērsu jūsu uzmanību Džozefa un Ādama sarunai sargtornī. Šajā sarunā Džozefs pauda pārliecību, ka mēra epidēmija jau ir beigusies. Es ticu, ka tā domāja visa jaunākā paaudze.
Tolaik bija pagājuši jau divdesmit gadi kopš Lielā jūras nožogojuma uzbūvēšanas. Republikas pirmā paaudze vēl labi atcerējās televīzijas ziņu raidījumos redzētās kara šausmas, tiešās pārraides par pirmajiem bioloģiskajiem uzbrukumiem un to sekām; šie ļaudis bija vērojuši iespaidīgos saulrietus, piedzīvojuši trīsdesmit pirmā un trīsdesmit otrā gada nebeidzamās ziemas un pieredzējuši pēkšņo klusumu, kad izbeidzās visas translācijas pārraides no ārpasaules un sākās šaubu laiks. Viņi izauga, pastāvīgi nēsādami aizsarg- maskas, vēroja jūras nožogojumu un ar šausmām gaidīja dienu, kad pie horizonta parādīsies ienaidnieks. Tolaik vējš, kas pūta no ziemeļu puses, ikreiz sev līdzi atnesa bailes no gaisā virmojošām slimības sporām.
Tādos apstākļos saglabāt Republikas struktūru bija ļoti viegli. Cilvēki darīja to, ko viņiem lika. Visi koncentrējās uz kopējo draudu, kopējo ienaidnieku. Bet, laikam ejot, bailes pārvērtās par atmiņām. Apdraudētības izjūta kļuva ierasta; tā zaudēja savu kādreizējo asumu.
Cilvēki sāka uzdot jautājumus par ārpasauli. Citi apšaubīja Republikā valdošo kārtību. Sākās protesti, kurnēšana un neapmierinātība. Trīs nedēļas pirms Ādama un Ievas aresta kāda sieviete uz ielas tika nošauta tikai tāpēc, ka gribēja pasargāt no iznīcināšanas savu bērnu.
Tomēr vissvarīgākais bija tas, ka sāka apšaubīt arī pašus Republikas vadītājus. Republika solīja, ka vislabākie un talantīgākie kļūs par filozofiem un ka šie filozofi, apguvuši izpratnes mākslu, veicinās gudru, tālredzīgu politiku, kas dos labumu visai tautai. Pateicoties Mākslīgā intelekta programmai, cilvēki cerēja uz daudzsološām nākotnes izredzēm. Tautai stāstīja, ka jau nākamo paaudzi no grūtā, apnicīgā darba atbrīvos jauna tipa domājošie roboti. Enerģiski tika reklamēts lozungs "Jūsu bērni nebūs strādnieki", bet, kā jau tas bieži vien notiek - jo grandiozāki ir solījumi, jo uzskatāmāka ir izgāšanās.