Viņa vilcinājās, caurskatot manis nosūtītos datus. Redzēju, kā saspringst viņas pleci. Domāju, ka viņa tikko bija nonākusi pie tiem pašiem secinājumiem. Vai vismaz atzinusi sev, ka tā bija vislielākā varbūtība. Viņa teica: “Labi. Mēs gaidīsim šeit. Izdari tā, lai mēs varētu vērot notiekošo.”
Viņa teica “mēs”, un atšķirībā no dažiem citiem bijušajiem klientiem nebūtu to teikusi, ja negribētu. Es sāku sūtīt savas lauka kameras kanāla datus viņiem visiem un sāku ceļu uz priekšu.
Atsaucu atpakaļ četrus dronus un atstāju divus riņķojam pa perimetru. Garāmejot ielūkojos transportlīdzekļu nojumē. Tā bija vienā pusē atvērta, aizmugurē izvietoti daži slēgti uzglabāšanas skapīši. Tur atradās visi četri zemes braucamie, izslēgti, bez nesenas kustības pazīmēm, tādēļ es tajā neiegāju. Es nepūlētos pētīt nelielās uzglabāšanas telpas līdz brīdim, kad nonāktu pie stadijas, kurā tiek meklētas ķermeņa daļas.
Devos uz pirmās mītnes ieejas lūku. Mums nebija ieejas koda, tādēļ sagaidīju, ka vajadzēs uzlaist gaisā durvis, bet, kad pieskāros podziņai, tās atslīdēja vaļā. Kanālā ziņoju Mensai, ka kopš šī brīža vairs nerunāšu skaļi.
Viņa kanālā padeva apstiprinājuma ziņu, un dzirdēju, kā viņa teica pārējiem, lai iet ārā no mana kanāla un saziņas līnijas — ar mani runās tikai viņa, lai nenovērstu manu uzmanību. Mensa pārāk zemu novērtēja manu spēju ignorēt cilvēkus, bet doma bija simpātiska. Rathi nočukstēja: “Esi uzmanīgs,” un atslēdzās.
Ieejot es pacēlu ieroci, devos cauri tērpu novietnei un pirmajā koridorā. “Netrūkst neviena tērpa,” Mensa, vērojot lauka kameru, teica man ausī. Es nosūtīju pa priekšu savus četrus dronus, uzturot iekštelpu izpētes režīmu. Šī mītne bija patīkamāka nekā mūsējā —jaunāka, ar plašākām telpām. Tā bija arī tukša un klusa, caur manas ķiveres filtriem plūda pūstošas gaļas smaka. Es devos uz centrāli, kur vajadzētu atrasties galvenajai komandas telpai.
Gaismas vēl arvien bija ieslēgtas, un pa ventilācijas lūkām šalca gaiss, bet, tā kā viņu kanāls bija izslēgts, nevarēju piekļūt DrošSistēmai. Man pietrūka kameru.
Pie ieejas durvīm atradu viņu pirmo DrošVienību. Tā gulēja uz grīdas ar seju uz augšu, un krūškurvi bija caururbis kaut kas tāds, kas izveidoja apmēram desmit centimetrus platu un vēl nedaudz dziļāku caurumu. Mūs nav viegli nogalināt, bet kaut kas tāds to paveiktu. Īsi noske-nēju ķermeni, lai pārliecinātos, ka tas ir inerts, tad pārkāpu tam pāri un iegāju komandas telpā.
Centrālē pa visurieni bija vienpadsmit beigti cilvēki — izgāzušies pa grīdu un uz krēsliem —, novērošanas stacijas un ekrāni aiz viņiem bija bojāti ar šaujamo un staru ieroču šāvieniem. Es aktivēju kanālu un lūdzu Menšu doties atpakaļ uz divplāksni. Viņa apliecināja, ka saņēmusi ziņu, un ārpusē esošie droni apstiprināja, ka cilvēki dodas atpakaļ.
Es izgāju pa pretējām durvīm uz koridoru, kas veda uz ēstuvi, med-telpu un privātajām telpām. Droni man ziņoja, ka mītne plānojuma ziņā ir līdzīga mūsējai, tikai koridoros šur tur mētājās pa kādai beigtai personai. Ierocis, kas bija iznīcinājis beigto DrošVienību, neatradās centrālē, un DrošVienība bija mirusi ar muguru pret durvīm. Tā DeltFall cilvēki bija brīdināti pietiekami ātri, lai sāktu celties un dotos uz citām izejām, bet no šīs puses bija nācis kaut kas cits, iedzenot cilvēkus slazdā. Domāju, ka DrošVienība bija dabūjusi galu, mēģinot aizstāvēt centrāli.
Tātad es tagad meklēju abas pārējās DrošVienības.
Varbūt šie klienti bija bijuši nejauki un aizskaroši, varbūt viņi to bija pelnījuši. Man bija vienalga. Neviens neaiztiks manus cilvēkus. Lai to nodrošinātu, man bija jānogalina tās divas patvaļīgās Vienības. Šajā brīdī es būtu varējis atkāpties, sabojāt divplākšņus un izdabūt savus cilvēkus no turienes, atstājot patvaļīgās Vienības okeāna otrā pusē — tas būtu bijis prātīgi.
Bet es gribēju viņus nogalināt.
Viens no maniem droniem atrada divus cilvēkus mirušus ēdnīcā — viņi nebija bijuši tam gatavi. Tajā brīdī viņi bija ņēmuši ēdiena iepakojumus no sildierīces, sagatavojot galdus maltītei.
Ejot pa koridoriem un telpām, es veicu salīdzinošo attēlu meklēšanu divplākšņa aprīkojuma datubāzē. Beigto vienību droši vien bija nogalinājis minerālu rakšanas rīks — spiediena vai skaņas urbis. Mums divplāksnī viens tāds bija, tas bija daļa no pamataprīkojuma. Ar to vajadzētu pieiet gana tuvu, lai gūtu pietiekamu spēku bruņu caursišanai — nedaudz vairāk par metru.
Jo nav iespējams mītnes telpā tuvoties citam slepkabotam ar bruņas caursitošu šaujamo vai staru ieroci, neizraisot aizdomas. Var tuvoties citam slepkabotam ar riku, ko kāds cilvēks varētu tev būtu palūdzis paņemt.
Kad biju sasniedzis ēkas otru pusi, droni bija izpētījuši visu pirmo mītni. Stāvēju lūkā uz šauro koridoru, kas veda uz otro. Pretējā pusē gulēja cilvēks, pa pusei iekšpus atvērtās lūkas, pa pusei ārpus. Lai iekļūtu nākamajā mītnes ēkā, man būtu jāpārkāpj viņai pāri, lai atvērtu durvis līdz galam. Es jau uzreiz varēju pateikt, ka ar ķermeņa stāvokli kaut kas nav kārtībā. Izmantoju lauka kameras palielinājumu, lai tuvāk apskatītu izstieptās rokas ādu. Pēcnāves asinsizplūdumu bija pilnīgi nepareizi; viņai bija iešauts krūtīs vai sejā, tad viņa bija kādu laiku gulējusi uz muguras, pēc tam nesen pārvietota uz šejieni. Varbūt tad, kad viņi bija pamanījuši, ka šurp lido mūsu divplāksnis.
Es kanālā pateicu Mensai, kas viņai jādara. Viņa neuzdeva jautājumus. Viņa bija skatījusies manā lauka kamerā un nu jau zināja, ar ko mums ir darīšana. Mcnsa nosūtīja signālu, lai apstiprinātu, ka saņēmusi manu ziņu, un skaļi teica sakaru kanālā: “DrošVienība, paliec pozīcijās, līdz es esmu ieradusies.”
Es teicu: “Jā, Dr. Mensa,” un izlavījos atpakaļ no lūkas. Ātri devos atpakaļ uz drošības telpu.
Bija labi strādāt pie cilvēka, kas bija gana gudrs, lai ar mani šādi sadarbotos.
Mūsu mītnes modelim tādas nebija, bet šiem lielākajiem modeļiem ir jumta lūka, un mani ārpusē esošie droni to labi pārredzēja.
Uzkāpu pa trepēm līdz jumta lūkai un atrāvu to vaļā. Manu bruņu zābakiem ir magnetizēta saķere kāpšanai, un es izmantoju to, lai pārietu pa izliektajiem jumtiem līdz trešajai mītnei un tad atpakaļ līdz otrajai, tuvojoties viņiem no aizmugures. Pat šie divi patvaļnieki nebūtu tik dumji, lai ignorētu čīkstēšanu gadījumā, ja es būtu gājis pa ātrāko ceļu tieši uz viņu pozīciju.
(Viņi nebija paši gudrākie slepkaboti, jo bija notīrījuši koridoru starp mītnēm, lai noslēptu ķermeņa novietošanas pēdas. Tas būtu varējis pievilt tikai kādu, kas nebūtu pamanījis, ka visas pārējās grīdas klāja nostaigāti putekļi.)
Atvēru otrās mītnes jumta lūku un nosūtīju dronus sev pa priekšu drošības telpā. Kad viņi bija apskatījuši vienību kārbas un pārliecinājušies, ka neviena nav mājās, es noslīdēju pa trepēm. Tur vēl arvien
bija daudz viņu aprīkojuma, tostarp droni. Redzēju labu kasti ar jauniem modeļiem, bet bez DeltFall CentrSistēmas no tiem nebija nekāda labuma. Sistēma bija vai nu patiešām pagalam, vai ari ļoti labi imitēja šādu stāvokli. Es vēl arvien uzturēju to daļējas uzmanības lokā — ja tā pēkšņi ieslēgtos un aktivētu drošības kameras, spēles noteikumi strauji mainītos.
Paturot dronus sev tuvumā, es devos pa iekšējo koridoru un klusi virzījos garām medtelpas sadragātajai lūkai. Iekšā bija sakrituši trīs ķermeņi, tur cilvēki bija mēģinājuši ieslēgties un nokļuvuši slazdā, kad viņu pašu DrošVienības uzspridzināja durvis, lai viņus nogalinātu.